Martu mēdz dēvēt par teātra mēnesi, jo 27.šī mēneša dienā tiek svinēta starptautiskā teātra diena. Cēsīs teātra tradīcijas ir senas, un ne viens vien no cēsniekiem plūcis laurus arī uz Latvijas lielo teātru skatuves. Viņu vidū arī Nacionālā teātra aktieris Juris Lisners, kurš pērn Latvijas profesionālās teātra mākslas sasniegumu apbalvošanas ceremonijā “Spēlmaņu nakts” saņēma balvu kā “Gada aktieris otrā plāna lomā” par Ļebedeva lomu izrādē “Ivanovs” un tēva lomu izrādē “Mehāniskais apelsīns”.
Tāpēc, tuvojoties teātra dienai, “Druva” devās uz Rīgu, lai tiktos ar J.Lisneru un parunātu par teātri un dzīvi. Tikāmies aktiera ģērbtuvē, kur viņš gatavojās izrādei “Skats no tilta”. Pirmo reizi uz Nacionālā teātra skatuves dēļiem aktieris kāpis kā pirmā kursa students 1978.gadā masu skatos izrādē „Jūlijs Cēzars”, un kopumā teātrī šajos gados nospēlējis aptuveni 100 lomas.
– Visu šo laiku esi palicis uzticīgs Nacionālajam teātrim?
– Jā, tikai pavisam nesen no režisoriem uzzināju, ka mani pēc konservatorijas beigšanas gribējis ņemt arī Dailes teātris. Pēc diplomdarbiem
esot viņiem iepaticies, bet, tā kā ar mani neviens nesāka runāt, paliku Nacionālajā teātrī, jo mācījos šī teātra kursā. Tolaik aktieru staigāšana no teātra uz teātri nenotika kā tagad, pāriešana uz citu teātri tika uzskatīta par tādu kā nelielu nodevību, sak, mēs tevi izaudzinājām, tu esi Nacionālā teātra skolas audzēknis, Dailē varētu neiederēties. Tagad pazudis tāds termins kā Nacionālā teātra skola vai Dailes teātra skola. Mazliet žēl, jo katram teātrim bija savas īpašas nianses.
Lai kādu krāptu, jābūt ar ko krāpt, bet man neviens nav piedāvājis pāriet uz citu teātri. Nezinu, vai piekristu šādam piedāvājumam, jo Nacionālajā teātrī jūtos labi. Galvenais jau nav lomu skaits vai to lielums, bet tas, ko varu izdarīt uz skatuves.
– No malas liekas, ka neesi topa aktieris, tavs vārds nerotā žurnālu vākus.
– Tam negribētu piekrist, jo vienmēr esmu spēlējis lielas, nozīmīgas rolles un jūtos novērtēts. Varbūt neesmu bijis pašā topa virsotnē, kad tieši uz mani turējies repertuārs, bet turpat vien esmu. Ilgstoši nemaz nevar būt, ka uz vienu vai diviem aktieriem turas repertuārs, jo tagad spēlējam krietni vairāk izrāžu nekā agrāk. Ja pirms gadiem lielajā zālē sezonā bija četras pirmizrādes, vēl divas, trīs mazajā zālē, nākamgad trijās zālēs mums sola 18 dažādas pirmizrādes. Esam 35 štata aktieri un var padomāt, kāda ir slodze, tāpēc nevar būt aktieris, kurš spēlēs visu un visiem. Viņš vienkārši sajuktu prātā. Es paralēli esmu apmēram piecās izrādēs, un tas ir pietiekami.
– Visās jābūt līmenī un halturēt nevar.
– Ir pavisam vienkārša lieta. Ja uz skatuves halturēsi, tas būs vērsts pret pašu. Skatītāji redz, kurš nespēlē patiesi. Teātra biļetes tagad ir pietiekami dārgas, lai viņi, ieraugot, ka spēlē šāds haltūrists, vairs nevēlētos nākt uz teātri. Kapitālisma vilka likumi ienākuši arī teātrī, un halturēšana ir iznīdēta. Tāpat kā bohēma tās klasiskajā izpratnē, kā kādreiz, kad 60., 70.gados uz skatuves gāja ierāvuši. Tas izzudis bez jebkādām represijām.
– Šķiet, arī sabiedrībā mainījies teātra tēls.
– Viennozīmīgi. Kādreiz teātris bija kas īpašs, tā bija viena no retajām vietām, kur sanāca letiņi, kur skanēja tīra un pareiza latviešu valoda. Tagad arvien grūtāk ir iemānīt cilvēku zālē. Tagad izrāde ir prece, ko vajag ātri un izdevīgi pārdot. Ja nepērk, ņem ārā no repertuāra un meklē jaunu piedāvājumu.
– Pērnā sezona bija veiksmīga, saņēmi „Spēlmaņu nakts” balvas.
– Nominēts biju arī gadu iepriekš, vien to balvu nedabūju. Jāteic, līdz šim nedaudz skeptiski skatījos uz šiem apbalvojumiem, kā saka, būs – labi, nebūs – arī labi. Bet, kad nosauca manu uzvārdu un kolēģi man aplaudēja, tā tomēr bija forša sajūta. Nāca prātā teiciens: „Mirkli, kavējies, tu esi skaists!” Jo cilvēks šajā profesija strādā, lai citiem patiktu, lai viņa darbu novērtētu. Pirms trim, četriem gadiem tiku atzīts par labāko aktieri Nacionālā teātra iekšējā balsojumā un saņēmu ceļojošo Kārļa Sebra gredzenu. Tas, ka kolēģi mani ir novērtējuši, dod jo īpašu gandarījumu.
– Vai 27.marts, starptautiskā teātra diena, aktierim ir svētku diena?
– Tie laiki pagājuši. Svētki bija tad, kad Latvijas teātru aktieri gāja grandiozos, teatralizētos gājienos pa Rīgas ielām un skatītāju tūkstoši stāvēja ielu malās. Tagad 27. marts ir dubulta darba diena, teātrim tas ir pļaujas laiks, jo skatītāji nāk uz šiem teātra dienas koncertiem. Aktierim ir darbs, kad citiem svētki, un dažkārt svētki, kad citiem ir darbs. Kādreiz aktieris astoņos no rīta var nedaudz būt kunga prātā, jo viņam tikko beidzies darbs, un, kad citi dodas uz darbu, aktieris nāk no tā.
– Ikdienas slodze sanāk liela?
– No augusta līdz marta vidum katru dienu bija mēģinājumi, vakaros izrādes. Tagad sāksies krietni brīvāks laiks. Pēc teātra dienu koncerta mēģinājumi būs beigušies, nākšu tikai vakaros uz izrādēm. Dienas pirmā puse būs brīva, tāpēc esmu piekritis filmēties vienā filmā. Tikai vienā, citām atsaku. Atzīšos, ka man patīk atteikt. Ja ir laba manta, nekaulējos, bet ja redzu, ka tam seriālam nebūs piekrišanas, paprasu lielu honorāru, zinot, ka tas viņus uzreiz atšūs.
– Tā atsakot, var izkrist no aprites.
– Jā, bet kāda gan Latvijā tā aprite. Kad Latvijā pēdējo reizi uzņemta kārtīga filma? Taisa kaut kādas spēlfilmas, ko var paskatīties, ja parāda televīzijā. Bet lai es ietu uz kinoteātri skatīties nezināma vai maz zināma režisora neko neizteicoša nosaukuma filmu! Pēdējā, ko uzskatu par kārtīgu filmu, bija „Baiga vasara”. Var tā patikt vai nepatikt, var būt iebildes pret finiera tankiem, bet tā bija filma ar labu aktieru darbu. Viss pārējais ir tāda lāpīšanās un tēlošana. Vieni tēlo, ka taisa filmu, citi tēlo, ka maksā par to, un vēl citi tēlo skatītājus.
– Vai teātris pēdējos 20 gados ir mainījies?
– Ir mainījies spēles stils. Tā, kā spēlēja tad, kad ienācu teātrī, vairs nespēlē. Tolaik bija īpaša skatuves runa, ko var labi redzēt, skatoties vecos ierakstus. Tagad runas stils ir maksimāli pietuvināts dzīvei, dažkārt valoda pat ir burbuļojoša un nesaprotama, it īpaši mazajā zālē. Līdz ar to dažkārt rodas problēmas jaunajiem aktieriem. Mazajā zālē viņiem saka, ka ir ģeniāli aktieri, bet, nonākot uz lielās, viņi pazūd, jo pieraduši pie mazās patiesībiņas, kas vajadzīga metra, divu attālumā. Kā vajadzīga 15 metru patiesība, kaut kas nesanāk.
– Kāda sajūta pārņem, skatoties ierakstus ar vecajām izrādēm un filmām, kurās pats esi spēlējis?
– Godīgi sakot ,man nekad nav paticis skatīties pašam uz sevi. Bet, raugoties no profesionālā viedokļa, jāteic, ka man nav kauns par sevi. Tagad skatījos filmu „Zītaru dzimta” un piefiksēju, ka nemaz nav slikti.
– Vai kādreiz gadījies, ka tūlīt jāiziet uz skatuves, bet nevari noskaņoties izrādei?
– Nē. Manuprāt, tā ir profesionalitāte, kas vienmēr liek būt formā. Tas ir kā cirka zirgam, ka pulksten sešos vakarā pasaka „Allē hop” un tev jābūt formā. Iekšējais pulkstenis sāk zvanīt, ka jābūt gatavība numur viens, un tā arī notiek. Ja kaut kas ļoti izsit, esmu neapmierināts, bet skatītājs to neredz, viņš pat nedrīkst to redzēt. Pat nezinu, kas varētu aktieri izsist no tā. Tagad ir mobilo telefonu ēra. Kādreiz bija aizliegts zvanīt aktierim pirms izrādes vai tās laikā, lai nepaziņotu kādu sliktu ziņu un nesabojātu izrādi.
Sezonas laikā
esmu starta gatavībā. Ja piezvana un saka, ka pēc pusstundas jābūt teātrī, jo notikusi izrāžu maiņa un man jāspēlē galvenā loma, nav problēmu. Protams, tāda raustīšana man ne visai patīk, bet es būšu līmenī.
– Kur vieglāk spēlēt – mazajā zālē vai lielajā?
– To grūti nodalīt. No sirds spēlēt tā, lai nav kauns par padarīto darbu, nekur nav viegli. Bet labi padarīts darbs sniedz gandarījumu. Manuprāt, daudzās profesijās ir patīkami apzināties, ka ir sanācis, vai citi no malas pasaka, ka viss bijis lieliski. Tad ir tā gandarījuma sajūta, kāpēc strādā šajā profesijā, varbūt pat par mazāku naudu, nekā citi.
– Bet tev skan aplausi.
– Es gan nepārspīlētu to maģisko spēku, ka apausi ir galvenais un nevajag man naudu, dodiet tik aplausus. Protams, tas ir patīkami, bez tiem arī nevar.
– Vai tagad pēc 30 skatuves gadiem vari teikt, ka tā bija pareizā izvēle – kļūt par aktieri?
– Man bija doma stāties juristos vai žurnālistos, un esmu pārliecināts, ka abās vietās būtu ticis iekšā un guvis panākumus arī tajās profesijās. Bet ja savā aktiera profesijā, kas nav no vieglākajam, esmu atzīts Latvijā, jāsaka, ka neesmu kļūdījies ar izvēli. Ja vēl vairāk maksātu, būtu pavisam lieliski, bet to jau, manuprāt, var teikt ikvienā profesijā strādājošais.
– Tev ir divas meitas, viņas neies tēva pēdās?
– Nē, viņām ir labas galvas.. (sāk smieties)… nu gan labi pateicu! Sanāk, ka teātrī tikai ar grūtām galvām derīgi. Man jau arī nebija dumja galva, varbūt nedaudz slinka.
– Vai sirdī joprojām esi cēsnieks?
– Vienmēr esmu teicis, ka esmu cēsnieks, kurš ilgstoši dzīvo Rīgā. Cēsis ir mana dzimtene, un tāda tā arī būs. It īpaši Bērzaine. Tas lokālpatriotisms aiziet tik tālu, ka pat tas, kas Cēsīs ir otrā pusē dzelzceļam, mani maz interesē. Tas man izveidojies jau kopš skolas laikiem. Pats sev biju izdomājis svītru, ka man Cēsis ir līdz dzelzceļam, ja skatās no Bērzaines puses. Lai gan pats mācījos 1.vidusskolā, kas atradās otrpus šīs svītras, tās tomēr nebija manas Cēsis.
Diemžēl tagad nesanāk bieži aizbraukt, vismaz tik bieži, cik vēlētos. Vasarā ik pa brītiņam padzīvoju, bet citā laikā aizskrienu uz neilgu brīdi. Bet tad no vecāku dzīvokļa daudz nebāžu degunu laukā. Man ir arī sievas lauku mājas Ogres rajonā, un tāpēc brīvais laiks jādala uz divi.
<b- Pats arī kādreiz aizej noskatīties kādu izrādi citā teātrī?
– Atzīšos, ka esmu ļoti slinks gājējs. Trīs minūšu attālumā no manas mājas ir Jaunais Rīgas teātris, bet tajā nekad neesmu bijis, nekad. Dailes teātrī pēdējo desmit gadu laikā esmu bijis tikai divas reizes. Kad diendienā esmu teātrī, kad pazīstu lielu daļu visu teātru aktieru un zinu visas viņu štučkas, mani ir grūti pārsteigt. Labāk aiziet uz kādu sporta spēli, jo teātris ikdienā tāpat ir pietiekami.
Komentāri