Vēl līdz šim nebijušas sacensības Vidzemē – barjerkross ar suņiem– pie Niniera ezera pulcēja vairāk nekā 50 dalībnieku no Alūksnes, Cēsīm, Iecavas, Jēkabpils un Rīgas kopā ar viņu četrkājainajiem mīluļiem.
Sacensības ir biedrības “KARRO” pirmais organizētais pasākums. Ikdienā biedri aizvada treniņus, skrienot sasaistē ar suni (kanikross), bet šoreiz sacensību mērķis esot bijis izaicināt “KARRO” biedrus un noorganizēt barjerkrosa sacensības, kurās iekļauts kanikross kombinācijā ar dažāda veida šķēršļiem, kas piemēroti dažāda vecuma un lieluma suņiem, kā arī pieveicami ikvienam, kas skrien kopā ar dzīvnieku.
Lai apvienotu aktīvos suņu entuziastus, 2018.gadā tika nodibināta biedrība “KARRO”, kura šobrīd pulcē ap 20 biedru. “Druva” tikās ar biedrības valdes loceklēm Annu Puriņu un Ivetu Langi. Par biedrības pirmsākumiem Iveta stāsta: “Viss sākās ar mīlestību pret suņiem. Suņu apmācībās Cēsīs iepazināmies ar citiem dzīvnieku saimniekiem. Sākām braukt uz dažādām suņu sacensībām un sapratām, ka nepieciešams nodibināt biedrību, kas apvienotu aktīvus cilvēkus, suņu entuziastus un četrkājainos draugus. Mūsu sākotnējais mērķis bija ne tikai piedalīties sacensībās, bet reiz pašiem tās noorganizēt. Un beidzot tas piepildījās.”
Latvijā līdz šim Latvijas Kamanu suņu sporta federācija ir sniegusi atzinumu astoņām biedrībām, “KARRO” ir to starpā, toties barjerkrosa sacensības līdz šim neviena biedrība Latvijā neesot organizējusi. “Atšķirībā no citām disciplīnām barjerkrosā sportists ar suni dara visu kopā. Piemēram, biatlonā, kamēr saimnieks šauj, suns atpūšas,” papildina Iveta.
Augusta sākumā Niniera ezera vecās šautuves teritorijā sacensībās piedalījās 55 dalībnieki dažādu vecumu grupās: sporta, tautas, bērnu, jauniešu un pastaigu grupā (bez laika kontroles). Vislielākais dalībnieku skaits bija vecuma grupā 10-14 gadi (deviņi dalībnieki). Kopējais distances garums 3,8 km. Noteikumi paredzēja, ka sacensībās drīkstēja piedalīties ar jebkuras šķirnes suni, kurš sasniedzis 18 mēnešu vecumu, savukārt pastaigu grupas distance bija domāta tiem, kuru četrkājainie draugi ir vecāki par sešiem mēnešiem. Visi dalībnieki trasē devās pēc individuāli noteikta starta laika.
“Trasē bija sastopami gan dabas, gan mūsu pašu pagatavotie šķēršļi, kurus nosaucām iesaistīto personu vārdos, piemēram, Brāļu tunelis, Mārtiņa zivju arka, Teķa steķi un citi (smejas). Bija tādi suņi, kuri distanci veica pat divreiz, jo startēja vairāki ģimenes locekļi dažādās vecuma grupās,” atklāj Iveta.
Noteikumi paredz, kādam jābūt ekipējumam, lai piedalītos sacensībās. “Nevar sunim ap kaklu aplikt auklu un skriet kopā ar dzīvnieku. Jābūt ērtiem iemauktiem atbilstoši suņa augumam, ir jābūt elastīgai pavadai, kas izstieptā veidā nav garāka par 2,5 metriem, kā arī der pavada ar amortizatoru, aprīkojumam jābūt polsterētam. Cilvēkam – sportistam jābūt gurnu jostai, kuras platums mugurpusē ir vismaz septiņi centimetri. No sacensībām brīvajā laikā sunim jābūt ērtai kakla siksnai,” skaidro Iveta un paskaidro, ka šādas prasības ir domātas, lai sacensību laikā netiktu traumēts ne cilvēks, ne viņa četrkājainais draugs. Ekipējums esot nepieciešams, lai suns saprastu atšķirību starp sacensībām vai treniņu un parastu pastaigu.
Anna un Iveta ir vienisprātis, ka vieglākais šajā visā esot bijusi ideja par sacensību organizēšanu, bet grūtākais – birokrātiskais process un sarunas ar zemju īpašniekiem, lai iegūtu atļauju sacensību rīkošanai.
““Karro” ir izveidojusies par lielu ģimeni ar kopīgām interesēm. Visi biedri iesaistījās organizēšanas procesā, lai kopīgi sasniegtu mērķi,” atklāj Anna. Viņas sacīto papildina Iveta: “Arī mūsu valdes locekle Sandra Rasnača ieguldīja milzīgi daudz enerģijas un laika, gādāja, lai neviens no pasākuma neaizietu bez balvām. Mūsu pasākumu atbalstīja pašvaldība un vairāki uzņēmumi. Palīdzēja arī Cēsu novada dzīvnieku patversme “Lācīši”.”
“KARRO” nākotnes vīzija ir piesaistīt aizvien vairāk aktīvo entuziastu ar saviem četrkājainajiem draugiem, lai popularizētu jebkādu sporta veidu kopā ar suni, izvēloties sev un dzīvniekam tīkamāko sporta virzienu un nodarbi. Biedrība veic arī izglītojošo funkciju, organizējot seminārus un vebinārus, piemēram, par pirmās palīdzības sniegšanu sunim un suņu fizioterapiju.
Lai piesaistītu dalībniekus, “KARRO” reizi nedēļā organizē publiskos koptreniņus. Tie vairāk gan esot informatīvs pasākums. “Izstāstām, kā ir skriet kopā ar suni marķētā trasē. Mācām, kā pareizi nostāties uz starta līnijas un to, ka arī suns mēdz nogurt un ir jāuzmundrina. Skrējējam svarīgi vienmēr iesildīties, jo skrējiena temps parasti ir ātrāks, nekā skrienot bez suņa. Nav būtiski, vai suns mācījies suņu skolā. Tā ir svarīga saimniekam (smejas), jo tur apmāca, kā rīkoties ar suni dažādās situācijās. Ar savu pirmo četrkājaino draugu apmeklēju suņu skolu, bet pārējos trīs apmācīju pati,” stāsta Iveta.
Uz jautājumu, kāpēc Anna un Iveta izveidoja biedrību, viņas atbild, ka redzējušas – gan biedriem, gan pašiem suņiem patīk socializēšanās. “Pandēmijas laikā meži visapkārt Cēsīm ir izstaigāti, jo suns velk ārā no mājās un liek kustēties visiem ģimenes locekļiem jebkādos laikapstākļos. Šis ir veids, kā sunim ar saimnieku kopā labi pavadīt laiku. To var redzēt pēc suņa emocijām,”saka Anna.
Abas entuziastes atzīst, ka skolas gados nav aizrāvušās ar skriešanu, bet tagad ar suni skriet esot pavisam citādāk – esot kompānija un viens otru varot uzmundrināt grūtākos brīžos.
Komentāri