Janīna un Jānis Arāji Ezera ielā dzīvo kopš 1980. gada, bet Drustos jau no 1958. gada.
Abi atzīst, ka ar kaimiņiem sadzīvo labi. Janīna saka – būsi pats labs un visi būs labi. Jānis tik smejot vērtē, ka neesot arī robežjautājuma konfliktu. Janīna stāsta, ka viņai nepatīkot staigāt pa citu mājām, tādēļ sevišķi nekaimiņojoties, tomēr attiecības ar apkārtējiem iedzīvotājiem ir labas. Vistuvākās izveidojušās ar tuvāko kaimiņieni – Ainu, ar kuras pagalmu nešķir pat žogs. Jānis un Janīna ar humoru skaidro, ka, kā jau īsti kaimiņi, nepieciešamības gadījumā varot aizņemties sērkociņus, sāli vai kādu citu sīkumu, ko aizmirsts nopirkt. Jānis atzīst: „Te jau neko nevar noslēpt, kaimiņi tik tuvu, ka visi visu redz – kas brauc, kas kur iet un ko dara.”
Ja kādu dienu kaimiņiene nav pa logu redzēta, Janīna zvanot un apprasoties, vai viss kārtībā: „Citreiz, ja agrāk pieceļamies, tad Aina zvana un prasa, ko mēs tik agri, vai tik neesam slimi. Parasti viens otram pasakām, ja kaut kur braucam. Tad viņa pabaro mūsu kaķus, kad vajag, tad atkal mēs viņas.”
Tāpat
kaimiņi viens otram
palīdzot, „ja kas smags ir ceļams, veļams vai nesams”, ja gadās kāda sadzīviska ķibele. Taču ciemošanās un tērzēšanas gan neesot daudz, ciemos vien pie otra aizejot tik uz svētkiem.
Abi Arāji savulaik strādājuši skolā – Janīna mācījusi krievu valodu, Jānis vēsturi. Pensionētie pedagogi atzīst, ka pagājušajā gadsimtā gan ilgu laiku vēsture bijis vismuļķīgākais priekšmets, Jānis piebilst, ka aizvien bijušas nepatikšanas.
Janīnas vaļasprieks ir adīšana un tamborēšana, tomēr mājās rokdarbu pat lāga neesot, jo uzadītais un notamborētais tiekot uzdāvināts. Visvairāk Janīnas meistardarbus izbaudīt var bērni un mazbērni: „Tas ir ļoti patīkams, radošs darbs. Kamēr visiem apadu cimdus un zeķes, paiet daudz laika.” Janīnai un Jānim ir divas meitas, seši mazbērni un trīs mazmazbērni. Vecākā meita strādā Jelgavā, jaunākā Valmierā, tomēr, kad vien iespējams, kuplā ģimene apciemo Janīnu un Jāni.
Taču Jānis skološanu vēl aizvien turpina un strādā skolas muzejā, kā arī vada novadpētniecības pulciņu.
Šogad skolēni pēta savas mājas un dzimtas vēsturi. Jānis vērtē, ka mūsdienās ģimenēs pārāk maz tiekot runāts par pagātni. Gan Jānis, gan Janīna uzskata, ka ģimenēs par galveno problēmu izvirza naudas trūkumu. Tas ietekmē bērnu uztveri. Jānis domā: „Atdzīvināt tādu patriotisma līmeni, kāds bija pagājušajā gadsimtā, Ulmaņlaikos, vairs neizdodas.” Taču bērni un jaunieši tomēr labprāt iesaistās valsts svētku pasākumos, piemēram, Lāčplēša dienā novadpētniecības pulciņa dalībnieki gājuši ar lāpām, stāvējuši goda sardzē, uzstājušies. Taču ar patriotismu un valsts vēstures zināšanām, viņaprāt, kopumā ir problemātiski: „Televīzijas sižetā jauniešiem prasīja, kādēļ svinam Lāčplēša dienu, viens atbildēja – tādēļ, ka Pumpurs sarakstījis eposu „Lāčplēsis”.”
Viņš uzskata, ka Latvijas vēsture noteikti jāmāca kā atsevišķs priekšmets, tomēr atzīst, ka liela nozīme ir arī skolotāju profesionalitātei, lai spētu izskaidrot notikumus. Jānis uzsver, ka būtiski ir ne tikai pateikt faktu, bet izskaidrot to nozīmi, kontekstu un tālāko norisi. Kā piemēru Jānis min Kārļa Ulmaņa izdarīto apvērsumu 1934. gadā: „Augsti mācīti zinātnieki un vēsturnieki pieprasa Ulmaņa portretu izņemt no valstsvīru galerijas. Kāpēc? Jo viņš izdarīja apvērsumu, bet netiek atšifrētas tās kardinālās pārmaiņas, kas notika. Saeimā 30. gadu sākumā bija 21 partija. Jau tagad ir daudz partiju, un dabūt jēdzīgus lēmumus ir grūti, bet toreiz vispār valdīja haoss. Bez šaubām, katra partija deķīti vilka uz savu pusi, kopējie valsts nozīmes lēmumi palika kaut kur ārpusē. Cita ceļa nebija.”
Jānis arī atzīst, skumji, ka skolēni vairs neatceras savus skolotājus: „Nereti skolas muzeja gados jaunajiem apmeklētājiem pajautāju, vai viņiem ir skolotājs, kuram gribētu organizēt piemiņas plāksni.” Bet atbildes nereti nav. Jānis uzskata, ka skolēniem pirmajā vietā ir datori, skolotāji paliek otrajā plānā, reti kurš viņus atceras, lai gan tā nevajadzētu būt.”
Komentāri