II vietas ieguvēja
Rit 1937. gads. Jaunais Lepikkungs no Rīgas uz Vecboļiem atbraucis ar kravas auto pēc vasaras āboliem. No ābelēm tos esam saudzīgi noņēmuši un sarindojuši piena pagraba bēniņos.Viegli pārskatāmi. Plakstus pieverot, šķiet, mirdz daudz, daudz apaļu bumbiņu. Un – kā smaržo baltie dzidrie, cukurīši, Tērbatas rožāboli.
Lepikkungs pārskatot ir apmierināts un liek iepakot kastēs promvešanai.
Katrai dāmai, kā pats smejas, viņš atvedis no Rīgas pa mazai dāvaniņai ar raibumiņiem. Vien jaunajai saimniecei, manai māmiņai, vienkrāsainu rozā gublāna džemperi ar volāniem. Mums, pārējiem, katram kaut ko ar pumpiņām vai punktiņiem (esot modē!). Pat tētim – patafonu ar plati ”…vasaras raibumiņi”.
Tēvmāmiņai – grosiņai pār matu copi Lepikkungs uzsien plānu krēmkrāsas lakatiņu brūnu aplīšu apdrukā, teikdams: ”Moderni!”
Šis vārds man ”pielīp” nepazīstams, jo zinu tikai moderi, – tā mūspusē sauc piena pārraudzi.
Jautāju māmiņai, un viņa man paskaidro pēc savas sapratnes, ka mode esot labas gaumes diktēts jaunums – pilsētas elpa. Jūtos neizsakāmi pateicīga Lepikkungam, kurš par mūsu dārza vasaras ražu atvedis uz laukiem Rīgas modi. Man kņudināt kņudinājās to turpināt. Būt modernai!
Jau nākošajā dienā, kad no Priežkalniem uz Tētiešiem – tā apkārtnes ļaudis dēvē mūsu mājas – pēc maizes ierauga atsūtīts mans brālēns Pēteris, par mani gadus četrus lielāks zēns, esmu kā spārnos jaunās zināšanas viņam izrādīt uzskatāmi.
Vispirms ieskrienam pie grosiņas lopu ķēķī, kur viņa lej spaiņos dziru telēniem. Apkrītam tēvmāmiņai ap kaklu un krietni samīļojam. Pēterītis izsaka savu vajadzību, bet es jau ķiķinu: ”Grosiņ, parādi, lūdzu, mazdēlam moderno lakatiņu!”
Pēterītim ieplešas acis un nāsis: ”Ak, tagad tāda punktaina mode!?” – ”Jā,” pārliecinoši apgalvoju, ”arī tev, Pēterīt, kaut kas moderns derētu.”
Kamēr grosiņa rosās pa kūti, man ir atstāts uzdevums – ar koka menti jāpacilā krāsošanai sīpolmizu novārījumā iemērktā vilnas dzija, lai tonis vienmērīgi piekožas. Tumšbrūnais šķidrums vizmaini mirdz.
Pēterītim kājās gaišas linaudekla bikses. Nolemjam – tās ”modēsim”! Nav ko kavēties.
Puisēns nostājas blakus toverim, un es punktoju viņa apģērbu, mentes apaļo galu ikreiz krāsaini apmērcējusi.
”Cik punktus liksim? Cik tu gribi?” lietišķi pajautāju.
”Cik gribu? Kādus divpadsmit: katram vasaras mēnesim pa četriem jeb katrai nedēļai pa vienam,” padomājis, ”varbūt trīsreiz pa pieciem. Tas skolā nozīmē ”ļoti labi”.” Pēterīts atbild gari un gudri, tā ka es nesaprotu. Lepni norādu: ”Skaiti modi tu, – tu jau esi skolnieks!”
Bikšu izdaiļošanu esam spiesti pārtraukt, jo atgriežas vecmāmiņa. Pēterītis ar ierauga kukulīti azotē izmetas pa durvīm, es cieši aiz viņa, teikdama, ka mazu gabaliņu pavadīšu. Tīksminos, ka mitrie aplīši uz biksēm ir kā ābolu bumbiņas labi saredzami, tikai dažs noplūdis, it kā ar kātiņu būtu kopā. Iesaku Pēterītim vakarā paskatīties, vai viņa āda arī ir kļuvusi moderna.
Laiku lieki netērēdams, pie vakariņu galda tētis uzliek jauno plati, uzgriež patafonu, un mēs klausāmies dziesmu.
Šie vasar’s raibumiņi –
Man ļoti patīk viņi
Uz tavas daiļās sejas,
Kad redzu tos.
Skan jūsmīga vīrieša balss.
”Lūk, raibumiņi vajadzīgi, lai seja būtu daiļa,” pie sevis nodomāju. Kāpēc mamma skubina mani ēst kāpostus, – tad kļūstot vaigi sārti – , bet nebilst pašu galveno par vasaras raibumiņiem? Tos viņa sauc par ”mušiņām”. Vai vīriešiem citāda gaume, daiļumu vērtējot?
Izlemju: vasaras raibumiņi būs arī man. Bet – kā un kur tos ņemt?
Rīts gudrāks par vakaru, un rītdiena pienāk un atkal urda mani kļūt modernai. Līdz pusdienlaikam nekas īpašs nenotiek. Kamēr dienvidū pieaugušie atpūšas, kā nu kurš vēlas, man jāpieskata vistas, lai neizkašņā puķudobes. Šoreiz mani izaicina kāda dējēja, kas kladzina kūtspakaļā. Žagaru rokā turēdama drošībai pret gaili, steidzos kladzinātāju uzmeklēt. Pa dēļu laipu jāpāriet no kūts pamatiem līdz vircas bedrei izraktais novadgrāvis. Ar steidzīgu rokas vēzienu zars aizskar vircu, un pāris pilienu kūts zampas uzšļakst man uz kailajām kājām un izplūst brūni glītos traipiņos. Kā mušiņas! Jā, tieši tādas, kādas tās iztēlojos jau vakar.
Dējējas izsekošana aizmirstas. Urda jautājums, kā dabūt brūnos traipiņus sev sejā. Lēkāju uz laipiņas un šļakstinos tā, ka mazas vircas lāsītes sitas augšup – pa manu pieri, vaigiem un degunu.
Kājas un rokas pie govju dzirdināmās siles noskalojusi, skrienu uz istabu un tieši pie spoguļa. Ir! Vasaras raibumiņi ir redzami, varbūt pat pārāk daudz. Bet, ja tāda mode, lai paliek visi kā dziesmā teikts – uz daiļās sejas.
Lopus no laidara ganībās palaidusi, pirmā mani ierauga māte.
Viņa ir pārsteigta: ”Kas tev, mīlulīt, atgadījies?” – ”Paslīdēju uz laipas, vistu vaktēdama,” pati nesaprotu, kāpēc tā taisnojos. ”Māmiņ, vai priecājies tu arī? Ieskaties, kādi man vasaras raibumiņi!” es mudinu.
Viņa rūgti pasmaida un, nevis klēpī pacēlusi, bet aiz rokas satvērusi, ved mani mazgāties un pārģērbties. ”Bērniņ, ātrāk, lai kāds neierauga un neapsmej, ka tu stipri od pēc kūts! Izgudrotāja – dumiņā… Visskaistākā seja taču ir tīra seja,” māmiņa runā labsirdīgi.
No Priežkalnu meža puses ar gaileņu grozu rokā ierodas tētis. Viņš pārmetoši saka: ”Klausos un brīnos, kā jaunā mode ienāk pie mums, laukos. Vai zināt, kurš mūsmājās ir kļuvis par modes makslinieku? Arī modes upuris nav tālu jāmeklē: Pēterīša ciemos ejamās bikses vairs neesot ne izmazgājamas, ne rīta rasā izbalināmas. Par tumšām jāpārkrāso.”
Paldies Dievam, ka māmiņa man atkal piešķīrusi kārtīga bērna izskatu, un es droši uzsmaidu tētim. Viņš atmaigst un pamāca: ”Lai gan tu, meitiņ, vēl daudz nesaproti, atceries, ka veikla izdoma nekad nav peļama, tikai jāzin saprāta robežas. Arī modei!”
Kopš tās vasaras, kaut jau kalendārs rāda 2007. gadu, mani nepamet tēva teiktais – zināt saprāta robežas. Tas ir kā signāls karstas putras strēbējam, kā bremze ātruma pārsniedzējam, kā sakāmvārds – ”Dari ko darīdams, apdomā galu!”
Tāpēc rudeņos arvien šausminos par biksēm ar zemo jostu un atkailinātām mugurām un jaunatnei aizrādu par mūsu laika apstākļiem nepieņemamu dienvidu modi.
Komentāri