Valstī noteiktais iztikas minimums šogad ir 180 latu mēnesī. Iespējams, līdz ar janvārī veikto piemaksu pensijām par nostrādātajiem darba stāža gadiem daļa pensiju saņēmēju tika šim slieksnim pāri, bet daudzi, ļoti daudzi ir palikuši zem tā. Vēl sarežģītākos finansiālajos apstākļos dzīvo cilvēki ar invaliditāti. Kādā diskusijā dzirdēju domu – kā var noteikt iztikas minimumu? Kādam tie ir minētie 180 lati, kādam nepietiek ar piecas reizes lielāku summu. Runa ir par to, kādu Latvijā iezīmējam nabadzības slieksni. Un, ja tas ir minētie 180 lati, tad situācija ir šaušalīga, jo daudzi pensionāri, kuri nostrādājuši garus darba gadus, ir zem šīs latiņas. Zem tās ir cilvēki, kuri saņem invaliditātes pensiju, zem tās ir jaunās māmiņas, par kurām darba devējs nav maksājis sociālo nodokli vai darba samaksa ir bijusi ļoti zema. Zem tās ir daudzi bez darba palikušie.
Vienā no šīs ziemas aukstākajām dienām “Druva” devās uz zupas virtuvi, lai pārliecinātos par patieso situāciju. Pēdējā mēnesī zupas virtuves apmeklētāju skaits gandrīz divkāršojies. Pirmkārt, aukstais laiks, otrkārt, augstie komunālie maksājumi. Un daudzi pusdienotāji jautāja – vai jūs mēnesi iztiktu ar 30 latiem? Tieši tik paliekot pāri, ja godīgi samaksā par dzīvokli, elektrību, gāzi. Laimīgi ir tie vecļaudis, kuri var pateikt – mums palīdz bērni, nopērk zāles vai pārtikas produktus. Bet izmisumā nokļūst tie, kuriem dažādu iemeslu dēļ dzīve ir iegrozījusies citādi.
“Man jau ir vienalga, ja fotografēsiet mani, liksiet avīzē, jo apzinos, kādā situācijā esmu. Lai uz mani skatās un, ja kādam gribas, lai smejas. Esmu dzīvē daudz strādājusi, un janvārī pensija man ir 165 lati ar santīmiem. Tas ir pat vairāk nekā daudziem no viņiem, kas pusdieno tepat blakus. Bet es jums izstāstīšu, kā dzīvoju. Novembrī, kad pensija vēl nebija pielikta, es saņēmu 154 latus. 67 samaksāju namu pārvaldei. Divdesmit piecus par elektrību, gāzi, tur arī nāca pārrēķins. Kopā tie bija 92 lati. Domāju, ka decembrī laiks bija aukstāks un par apkuri būs jāmaksā vēl vairāk, tātad sanāks visi 100. Par zālēm man katru mēnesi jāatdod 20 lati. Decembrī triju zāļu paku vietā paņēmu tikai vienu. Savus desmit latus ietaupīju. Bet rēķini kā gribi, man dzīvošanai mēnesī nepaliek vairāk par 40 latiem. Kā lai iztiek? Un esmu situācijā, kad dēlam nav darba. Viņš vasarā strādāja uz būvēm, palīdzēja jumtus likt, bet tagad nekā. Citi zina, ka dēls iedzer, bet tagad turas. Darba vienalga nav. Un mums diviem jāiztiek ar 40 latiem,” stāstīja cēsniece Aina. Un ne tikai viņa, daudzi pensionāri ir pārliecināti, ka priekšā ir ļoti smaga ziema un nākamie gadi.
Zupas virtuvi gada pirmajās pusdienās apmeklēja 32 cēsnieki. Vairākas sirmgalves ar līdzīgu stāstu, kādu atklāja Ainas kundze. Viņas bilda, ka nevēlas, lai par trūcīgo dzīvošanu raksta, jo nekāds labums no pateiktā nenākšot. Ja nepalīdz bērni, tad astoņdesmitgadnieki priecājas, ka kādreiz atbalsta kaimiņi – iedod kartupeļus, dārzeņus, uzdāvina džemperi vai kādus pārtikas produktus no veikala.
“Es ļoti labi saprotu vecos cilvēkus. Kad pati aizgāju pensijā, man bija tikai 46 lati. Tagad ir 130, bet vienalga grūti iztikt. Es turpinu strādāt tepat zupas virtuvē. Jau piecus gadus redzu, kas notiek ar cilvēkiem. Vecos saprotu, jaunie dažkārt sadusmo, jo trūkst gribasspēka, vēlmes strādāt. Te nāk arī 30, 40 gadus jauni vīrieši – bez darba, dzēruši, kaujas. Man gribas viņiem visiem palīdzēt, bet, lai klātos labāk, ir arī jāstrādā,” tā situāciju raksturoja ”Prieka Vēsts” draudzes locekle Olga Skumbiņa.
Pie zupas virtuves pusdienu galda sēdēja arī vīri, bezpajumtnieki, kuri nakšņo Cēsu naktspatversmē, dārzeņu zupu ēda pāris četrdesmitgadnieku, kuri stāstīja, ka līdz šim iztikuši no gadījuma darbos nopelnītā – pārdesmit latiem mēnesī, kāds no invaliditātes pensijas – 45 latiem.
“Man nupat piedāvāja darbu pie Rēzeknes. Fermā par slaucēju. Nezinu, vai turp braukšu. Kur dzīvošu?” tā Uldis, bet Aleksandrs bilda: “Man nevajadzēja atgriezties no Norvēģijas. Tur kaut ko strādāju, biju paēdis. Tagad nekā.” Cik vīru stāstītā ir patiesības, cik patiesāks ir Olgas kundzes teiktais, kura zina, ka ir vīri, kuri, ja darbu arī dabū, tad pēc pirmās samaksas to nodzer un darbu zaudē? Un tomēr viņi visi, arī bomži, ir cilvēki.
Komentāri