Raiskuma parkā dega ugunskurs. Tas nekas, ka lija lietus un par to, ka ir janvāris, liecināja vien raiskumiešu atmiņas.
Tāpat kā pirms 17 gadiem pie ugunskura sildījās Valdis Balodis. “Toreiz ugunskurs bija pie Dailes teātra. Rīgā uz barikādēm pavadīju vienu diennakti, ” viņš atceras. Imants Kozlovskis uz barikādēm Rīgā bijis no pirmās līdz pēdējai dienai. Par to laiku vien nosaka: “Nevaru pastāstīt, uzreiz asaras acīs.” Viņš bijis starp tiem, kuri ievainoto Ediju Riekstiņu nesuši prom no apšaudes vietas. Labs draugs viņam bijis Gvido Zvaigzne. Vairākas reizes slimnīcā pie viņa bijis, tāpat kā visi cerējis, ka labi beigsies.
“Ar “Cēsu alus” meitenēm braucām uz Mangaļsalu pēc zupas. Vedām lielos armijas termosos. Pusstundu pēc tam uzzinājām, ka vietā, kurai tikko braucām garām, nošauts Mūrnieks,” atmiņās kavējas Imants.
Ligija Krūmiņa 18. janvārī kopā ar skolas pieciem skolotājiem brauca uz Rīgu. “No vietējās varas līdzi saņēmām kasti ar ēdamo, partijas sekretāre pavadīja ceļā. Vakars Rīgā bija drūms. Ielas tukšas.
Dēls atradās Augstākajā Padomē, gribēju satikt, viss apkārt bija aizbūvēts. Tādu tehniku nebiju redzējusi – milzu mašīnas.
Daudz plakātu bija pret Kaulu,” pastāstīja Ligija Krūmiņa un klusi piebilda: “Ugunskuri dega. Apkārt
klusums kā pēc vētras.”
Katrs šīs dienas Rīgā atceras citādāk, katram kas savs palicis atmiņās. Tovakar raiskumiešus kopā noskatīties filmu “Mūsu barikāžu laiks” aicināja Jura Podnieka studijas režisore un producente, raiskumiete Antra Cilinska. “Katru gadu nākas stāstīt par šo laiku, jo bijām tajā ugunī ierauti. Bieži runājam, kā nodot jaunajai paaudzei šo patriotisma sajūtu. Tas ir ļoti grūti, ja neesi piedalījies. Tāpēc jo svarīgi vecākiem dalīties izjūtās ar bērniem,
lai, ja kādreiz būs izšķirīgs brīdis, viņi nešaubītos, jo tā darīja viņu vecāki,” domās dalījās Antra Cilinska. Viņas atmiņas par barikāžu laiku ir skaudras un pārdomu pilnas. ” Stāvēju un brīnījos, cilvēki ņēma bruģa akmeņus no ielas, sāka būvēt barikādes. Sajūta neaptverama – 20.gadsimta beigās pilsētā sāk būvēt barikādes. No akmeņiem un cilvēkiem.
20.janvārī bijām kaķu mājā pie kolēģa dzīvoklī. Tuvu Bastejkalnam. Naktī amerikāņu kolēģi piezvanīja no viesnīcas “Latvija”, ka no augšas redzams, ka pilsētā manāma kustība. Kamēr Juris Podnieks grasījās iet ārā, Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne jau bija paķēruši lielās kameras. Abi nokļuva tieši ugunī. Bija skaidrs, ka pirmos iznīcinās operatorus, un viņi tieši trāpījās ceļā.
Desmit minūšu laikā zaudējām divus kolēģus. Tie, kuri aizgāja bojā, ir mūsu varoņi, “saka režisore un piebilst, ka citiem barikāžu laiks saistās ar kopā būšanu, dziedāšanu, bet viņu tas skāra daudz skarbāk.
Barikāžu atceres laikā dalībniekiem bieži jautā par bailēm, ne katrs atzīst, ka domās par savējiem tās arī neviļus piezagušās. “Nedaudz satraukti bijām. Mamma negribēja laist uz Rīgu, man tuvojās dzimšanas diena,” atceras Valdis Balodis un piebilst, ka arī tagad, izdzirdot par barikāžu laiku, kaut kas kņudina un reizē pārņem skumjas, ka jaunie neko nezina, ka viņus neinteresē vēsture.
Arī TV ne tā notikumus parādot.
Imants Kozlovskis atzīst, ka baiļu nav jutis, jocīgi gan bijis. “Tā tomēr bija īpaša gaisotne. Vienotība. Tantiņas nesa medu, cimdus, kafiju. Visi bijām kopā, stāvējām par Latviju. Pats Godmanis man caur sētu konjaka pudeli iedeva,” nopietni un reizē ar smeldzīgu humoru saka Imants.
Jānis Kazerovskis barikāžu laikā dienēja padomju armijā Vācijā. “Neviens neko nestāstīja, zināju, cik vecāki rakstīja. Virsnieki, tie īstie, izrādīja naidu pret baltiešiem. Divus mēnešus pirms dienesta beigām
pateica: “Jūs esat cita valsts, brauciet mājās!” ” atceras Jānis. Bet Valdis Balodis atzīst, ka viens no ieguvumiem, ko tagad vairs nepiemin – latviešiem nav jādien krievu armijā.
” 20.janvāris un barikāžu laiks rosina sanākt kopā un
uztur garu. Kaut šodien kašķējamies, vienmēr ir svētīgi atcerēties to laiku, kad bijām gatavi pastāvēt par kopīgu ideju un tauta
politiķus
aizsargāt. Nu pēc 17 gadiem ejam pret viņiem lietussargu revolūcijā. Tādi tie latvieši ir – kašķējas, strīdas, bet ir brīži, kad sanākam kopā un paturam šo kopības sajūtu,” domās dalījās Antra Cilinska un piebilda, ka tas, ko nedēļas laikā izdzīvoja uz barikādēm, bija
jaunu vērtību rašanās laiks. “Tagad par godu dala medaļas. Vai pareizāk nebūtu pasludināt, ka visa tauta, kas piedalījās,
bija varoņi. Šo notikumu atzīmēt ar varonības zīmi,” saka režisore. Filmā Ivars Godmanis, tolaik premjers, saka: “Ir ļoti daudzas lietas, par kurām es zinu, bet vēl nevaru runāt.” Paies laiks un varbūt uzzināsim patiesību. Antra Cilinska stāsta par filmu “Provokācijas anatomija”, kurā meklētas atbildes par asiņainajiem notikumiem Rīgā. “Krievijas izmeklētāji saka, ka Latvija neinteresējas, mūsu puse atbild, ka viņi iznīcinājuši. Tā patiesību nezinām, varbūt pēc gadu desmitiem uzzināsim,” cerību pauž režisore.
Pie ugunskura blakus vīriem arī jaunieši Gaidis Strazdiņš un Juris Kazerovskis. Viņiem par barikādēm stāstījuši skolā, arī radinieki.
Komentāri