Marta sākumā apritēja astoņi gadi, kopš “Cēsu tirgus” valdes priekšsēdētāja amatā ir Māris Bērziņš. Tieši viņa laikā tirgū notiek lielākās pārmaiņas tā vēsturē.
– Ar kādām izjūtām vērojat, ka tirgus tiek nojaukts?
– Ar patīkamām, jo uzskatu, ka šīs būs pozitīvas pārmaiņas, kurām jau sen vajadzēja notikt. Paviljonu tehniskais stāvoklis ir tik slikts, ka nojaukšana var būt vienīgais risinājums. Paviljoni celti 1959.gadā, sākumā bija iecere tos rekonstruēt, bet, veicot aprēķinus, sapratām, ka lētāk ir celt no jauna. Topošais tirgus atbildīs gan tirgotāju, gan pircēju vēlmēm, jo arī viņu prasības aug. Iekštelpās būs pārtikas un nepārtikas preču tirdzniecība, ārpusē tirdzniecības nojumes un galdi. Ceru, ka tirgus būs pievilcīgs un cēsnieki to iecienīs vēl vairāk.
– Vai tur sava vieta būs arī vīriem ar dzelžiem?
– Atbilstoši likumdošanai mēs no tirgus nevienu nedrīkstam prom raidīt. Lietotas mantas ir viens no sortimenta veidiem, kam tirgū jābūt. Ikviens var nest liekās lietas uz tirgu un pārdot. Tā tomēr ir tirgus būtība, nevis nopirkt kaut kur jau gatavu produkciju un vest uz tirgu pārdot. Manuprāt, jāiet uz to, lai tirgū būtu iespējami vairāk mazo tirgotāju, kuri piedāvā visplašāko sortimentu. Lai notiek tirgošanās, kaulēšanās, viss, kam tirgū tā klasiskajā izpratnē jābūt.
Tirgus varēs pastāvēt, ja būs atšķirīgs piedāvājums, jo konkurēt ar lielveikaliem, kas neizbēgami Cēsīs ienāks, tirgojot to pašu produkciju, nevaram. Mazais tirgotājs, kurš preces pērk no ražotāja vai bāzēm, nespēs konkurēt ar lielajām tirdzniecības ķēdēm, kas preces iepērk par zemāku cenu. Jādomā, kā ar produkcijas klāstu pievilināt pircēju.
– Tagad gadatirgus notiek ik mēnesi, un patiesībā tā ir tikai tāda ikdienas paplašināta tirgošanās. Bet kādreiz gadatirgus bija kā pasākumu kopums ar muzicēšanu, teatralizētiem uzvedumiem, zupām un šašlikiem.
– Piekrītu, ka šiem ikmēneša gadatirgiem nevajadzētu būt tikai tirgošanās procesam, bet pagaidām finansiāli nevaram atļauties plašus izklaidējošus pasākumus. Jādomā, kā tos īstenot, jo tie piesaistītu vairāk apmeklētāju. Un, jo vairāk cilvēku, jo lielāka tirgošanās iet vaļā.
Runājot par zupām un šašlikiem, atduramies pret kontroles dienestu prasībām. Vairs nevar atnākt ar grilu un cept šašliku, lai gan gadatirgū tas būtu tikai normāli. Nepieciešamas licences, atļaujas, saskaņojumi. Manuprāt, valsts dienesti, īpaši to gribu attiecināt uz pārtikas kontroles dienestiem, prasības pārspīlē. Izveidojusies dīvaina situācija. Mums ir valsts Latvija, kurā pieņemti likumi, kam būtu jādarbojas visā valsts teritorijā. Taču Rīgā tie darbojas citādi nekā mazpilsētās. Mums izsaka aizrādījumus par neiedomājamākajiem sīkumiem, pat par to, ka cenu zīme nav iesprausta, kā nākas, bet Rīgas tirgos neviena no tām prasībām nav ievērota, un viss notiek. Atliek secināt, ka Rīga ir ārpus Latvijas likumiem.
– Tātad arī te nevar izbēgt no birokrātijas žņaugiem?
– Šīs pārspīlēti augstās prasības neveicina tirgošanos. Ja kāds grib tirgot paša izaudzētus kartupeļus, viņam jābūt reģistrētam Pārtikas uzņēmumu reģistrā un arī Valsts augu aizsardzības dienestā. Vai tiešām nevar veidot vienotu datu bāzi, lai cilvēkam ar vienu kartupeļu maisu nav jāstaigā no iestādes uz iestādi, meklējot vajadzīgās ? Beigās viņš labāk tos kartupeļus izber zemē, nevis mēģina tikt cauri birokrātiskajiem džungļiem.
Mani izbrīna tā neizprotamā iztapība pret priekšniekiem. Tiklīdz atbrauc kāds no Rīgas, vietējais inspektors cenšas ieviest kārtību, demonstrēdams pārlieku centību. Viņam taču jāparāda, ka strādā un labi strādā. Bet Rīgas ierēdņiem vispirms vajadzētu nodrošināt kārtību savās mājās. Tur viņi to panākt nevar, tad nu braukā apkārt, domādami, ka iebiedēs cilvēkus, kuri viņus tik labi nepazīst. Arī mums jāmācās par sevi pastāvēt. Ja sabiedrībā nebūtu šī izlikšanās, ka es, lūk, strādāju, bet tie pārējie nedara neko, mēs būtu tikuši daudz tālāk. Mēs cenšamies izpildīt visas kontrolētāju un pārējā
birokrātiskā aparāta prasības, bieži vien neizvērtējot vai nezināšanas dēļ nespējot izvērtēt to pamatotību. Bet vecajā Eiropā neviens neievēro tos uzstādījumus, tikai mēs esam maksimāli iztapīgi. Sevišķi grūta situācija ir mazajiem uzņēmējiem, kuru rīcībā nav speciālistu – juristu, finansistu. Orientēties likumu un noteikumu gūzmā pašam ir neiespējami.
– Nav noslēpums, ka Cēsīs tirgus ir visplašākais, te ir labākais piedāvājums Vidzemē. Kāpēc tā izveidojies?
– Lielā mērā tas ir ieradums. Tirdzniecībā daudz nosaka tradīcijas, pieradums, kur iet un pirkt. Atceros, tur, kur tagad ir pulksteņu veikals “Pus12”, bija vīriešu frizētava. Tad tur atvēra itin labu pārtikas veikalu, bet apmeklētāju nebija. Tirgotāji domāja visādas akcijas, lai pievilinātu pircējus, bet nesekmīgi. Cilvēkiem tā vieta saistījās ar pavisam ko citu, nevis ar pārtikas tirdzniecību. Tajā pašā laikā veikalā “Krista”, kas atrodas ielas pretējā pusē, kur padomju laikā bija piena veikals un vienmēr tirgota pārtika, arī tagad pircēju netrūkst. Lai cik tur šauri, cilvēki iet un iet. Šie nav vienīgie piemēri, katrs var paanalizēt, kāpēc vienā vietā bizness iet, citā ne. Ir sakarības, ko grūti izskaidrot un kas varbūt ir pat netveramas cilvēkam no malas.
Cēsu tirgus izsenis ir pazīstama tirgošanās vieta, kur vienmēr plašs produkcijas piedāvājums. Īpašu popularitāti tas ieguva pēc neatkarības atgūšanas, kļūstot Cēsīs par pirmo tirdzniecības centru zem klajas debess.
– Vai cēsnieki ir aktīvāki uz tirgošanos?
– Ir vairāki iemesli. Valmierā kā jau rūpnieciskā pilsētā vienmēr bijusi lielāka iespēja atrast darbu. Cēsīs darba vietu trūkst, cilvēki, meklējot izeju, saprata, ka ar tirdzniecību var nopelnīt visātrāk. Nopērc, pārdod un nauda kabatā. Gudrākie, kuri saprata biznesa būtību, naudiņu uzkrāja un veidoja nopietnākas biznesa struktūras. Tie, kuri nedomāja tālāk par to laiku, naudu tērēja, pērkot dārgas mašīnas, gāja uz krogiem un spēļu zālēm, citām izklaidēm.
Tā veidojās arī Cēsu tirgus piedāvājums. Nekur citur mazpilsētās neesmu novērojis tādu tirgošanās aktivitāti, kas liecina, ka piedāvātajām precēm ir pieprasījums.
– Vai pats valdes priekšsēdētājs arī iepērkas tirgū?
– Vienmēr esmu uzsvēris, ka man patīk izvēlēties mājražotāju piedāvājumu. Tirgū labprāt iegādājos Straupes zemnieku saimniecības “Zemzari” ražojumus. Mūsu tirgū pārstāvēti trīs gaļas produktu mājražotāji – “Lejas Kaļļi” no Amatas novada, kāds ražotājs no Siguldas un “Zemzari”. Mājražotāju produkcija ir dabiska, garšas īpašību un uzturvērtības ziņā, manuprāt, nesalīdzināma ar lielajos pārstrādes uzņēmumos ražoto, ārēji pievilcīgāko produkciju. Uzskatu, ka ieteicamāk lietot uzturā dabisku produktu, ne tādu, kas labi izskatās, bet satur dažādas E piedevas, stabilizatorus, emulgatorus, krāsvielas, kas gan ir atļautas, bet neviens nezina un nav pētījis, kādus savienojumus šīs vielas, nonākot cilvēka organismā, veido, kā tās ietekmē cilvēka imunitāti pret slimībām.
Līdzīgi arī ar dārzeņiem. Lielveikalos varam nopirkt visu skaisti safasētu, sagatavotu, bet cilvēkiem jādod iespēja izvēlēties. Varbūt kāds negrib pirkt jau sarīvētas vārītas sarkanās bietes vakuuma iepakojumā, bet iegādāties tirgū īstu, svaigu bieti. Arī kāpostus, manuprāt, labāk pagaršot no mucas, ne pirkt iefasētus spainītī. Pie tam tirgū lielākoties pircējs un pārdevējs pazīst viens otru, kas ir nerakstīts produkcijas kvalitātes garants.
– Vai iepirkšanās tirgū nav izzūdoša tradīcija? Aug jauna lielveikalu paaudze, kas labāk visu nopērk jau gatavu. Vai viņus varēs ievilināt tirgū?
– Ne jau visi pirks burgerus vai gatavos tikai pusfabrikātus, vienmēr būs tādi, kuri gribēs paši gatavot, kuri meklēs kaut ko īpašu. Daļa pārņems vecāku tradīcijas, kuri regulāri iepērkas tirgū. Esmu pārliecināts, ka tirgus būs vienmēr, to pierāda arī pasaules pieredze.
– Cēsu tirgus pēc rekonstrukcijas būs pievilcīgāks arī tūristiem.
– Tirgus it visur ir viena no vietām, kuru tūristi cenšas apmeklēt. Arī pats, atrodoties ārzemēs, cenšos iegriezties tirgū. Pērn biju Austrālijā un apmeklēju Viktorijas tirgu Melburnā, un iespaids ir neaizmirstams. Protams, Cēsu tirgus nevar līdzināties izmēros, bet kas traucē būt līdzīgiem tirgošanās filozofijā? Pasaulē tirgus kultūra joprojām ir dzīva. Kiprā tāda konkrēta tirgus laukuma nav, bet tirgotāji sestdienās sabrauc laukumā pie baznīcas, gluži kā Cēsīs senos laikos, pārdod augļus, dārzeņus, zivis – visu.
Un tirgos ārzemēs nav ne kases aparātu, ne citas stingras kontroles. Mums, lai tirgotos, vajadzīgas septiņas atļaujas, jābūt reģistrētam astoņos dienestos, visur jābūt apliecībām. Un kur nu vēl kases aparāts un citi “sīkumi”! Manuprāt, mēs ne tajā dīķī tos vēžus ķeram. Ne jau te rodas tās lielās nodokļu nemaksāšanas summas.
– Kad pircēji varēs iepirkties jaunajā tirgū?
– Pēc būvniecības organizētāju iecerēm tam būtu jānotiek pēc diviem gadiem. Kā tās īstenosies, redzēsim.
Komentāri