Vārdi mākslīgais intelekts, tehnoloģijas, digitalizācija, imitācija un modelēšana izklausās pēc fantastikas žanra Holivudas filmās, kur ļaunie datori apspieduši un paverdzina ļaužu masas. Ar vienu TV pults pogu pārslēdzam kanālu un nopriecājamies, ka tie jau tik tādi murgi, kas, cerams, nekad nepiepildīsies. Fantastika.
Tomēr, izrādās, ir cilvēki, kas pārliecināti, ka tehnoloģiju laikmets jau sen ir sācies, un nesaprot, ap ko tāds tracis. Vēl vairāk – tehnoloģiju attīstību nemanot esam tā integrējuši, ka iekļaujam pašsaprotamos saimniekošanas procesos. Vai gan nav pārspīlēti baidīties, ka mājas i-robots (putekļusūcējs) vai kafijas kanna varētu naktī mūs pēkšņi sagūstīt un paverdzināt ogļraktuvēs?
“Jebkuru lēmumu pieņem cilvēks,” saka Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu fakultātes direktore, docente Ginta Majore. Visas imitāciju modelēšanas un plānošanas programmas ir rīks, kas parāda iespējamības, bet cilvēks izvērtē lietderību. G.Majore uzsver: “Cilvēki pieņem lēmumus, tajā skaitā balstoties uz emocijām un pieredzi. Pagaidām nav (un diez vai būs) iespējams kvantitatīvi raksturot visu, lai dators aizvietotu cilvēcisku lēmumu pieņemšanu. Cilvēks ir daudz smalkāks lēmumu pieņemšanas mehānismu kopums nekā mākslīgais intelekts. Tāpēc, kamēr šādas imitāciju modelēšanas programmas dod mums iespēju paskatīties, kā būtu, ja būtu, nespēlējoties dzīvē, tas dod priekšstatu arī par sekām. Tik tālu, cik cilvēks var izzināt sevi, tik tālu mēs to varam ielikt tehnoloģijās. Tāpēc rodas pretjautājums-cik tad tālu cilvēks pats sevi ir izpētījis? Cik smalki sevi izzinājis?” Katra lieta, ko cilvēks izgudro, nav ne laba, ne slikta. Tā kalpo par instrumentu, palīgu. Jebkuru lietu var izmantot gan labiem, gan sliktiem nolūkiem: “Man prātā nāk motorzāģis. Mēs varam izstrādāt mežu, sarūpēt malku, bet varam arī pastrādāt šaušalīgu slepkavību. To var pateikt par jebkuru tehnoloģiju. Nozīmīgi, kādās rokās tā nonāk,” saka Vidzemes Augstskolas docente.
Sarunās ar cilvēkiem var sajust, ka uztraucamies par nākotni, par to, ka tehnoloģijas varētu pārņemt pasauli, taču neuzsveram, ka, pateicoties pagātnes atklājumiem, joprojām priecājamies par tehnoloģiju attīstību pagātnē, piemēram, par elektrību.
Mūsdienās esam pilnībā atkarīgi no elektrības un sūdzamies, ja tās nav. Jau sen esam atkarīgi no enerģijas. Pēdējo 20-25 gadu laikā tehnoloģijas iespiedušās mūsu ikdienā un kļuvušas par normu. Kā piemērs nāk prātā bankas, kurās jānospiež taustiņš, jāsaņem taloniņš un jāgaida rindā, līdz pienāks tava kārta. Cilvēkiem gados joprojām grūti pierast pie šādām pārmaiņām, kad tehnoloģijas, kurām it kā bija jāatvieglo dzīve, lietas sarežģījušas vēl vairāk. Uz to Inženierzinātņu fakultātes profesors Egils Ginters atbild: “Tas nozīmē, ka tehnoloģija tiek piedāvāta nepareizai auditorijai un nepareizā vietā. Te atkal nav vainojamas tehnoloģijas pašas par sevi. Tehnoloģijām ir jāatvieglo ikdienišķās darbības, tāpēc jāatbilst lietotāja uztveres spējām.”
Līdz redakcijai nonāca informācija par divgadīgu bērnu, kurš pie loga ar rokas kustību, līdzīgi kā viedtālrunī, mēģinājis samazināt redzamo ainavu – viņam ekrāns bijis par lielu:
“Jā, protams!” Profesors joko. “Tā ir nākamā paaudze, kas veidojas. Vai pamanījāt, ka iepriekšējiem bija palielināti īkšķi no īsziņu rakstīšanas? Vēl senāk bija resni rādītājpirksti no magnetofonu pogu spaidīšanas. Pamanījāt? Patiesībā jau nav tik traki. Netrūkst pētījumu, kā tehnoloģijas ietekmē sabiedrību un kā sabiedrības prasības, jauni ieradumi ietekmē tehnoloģiju attīstību, tomēr tehnoloģijas nepārņem pasauli, lai gan cilvēks kļūst dumjāks – tas gan ir fakts. Jo vairāk tehnoloģiju, jo mazāk mēs sevi gribam piespiest domāt.”
Kad nebija mobilo tālruņu, dzīve ritēja mierīgāk, viss bija daudz vienkāršāk. Abi eksperti stāsta, ka pieeja tehnoloģijām paātrina cilvēka darbu, bet, ja runā par kvalitāti, tad te parādās klupšanas akmeņi. “Padomājiet paši, kad notika pēdējie fundamentālie atklājumi? Laikam 17. gadsimtā, kad parādījās diferenciālvienādojumi. Karš piespieda izveidot datorus armijas vajadzībām, un kopš tā laika neesmu neko ievērojamu dzirdējis,” spriež E.Ginters. Raugoties nākotnē, profesors E.Ginters, kurš iesaistīts vairākos pasaules līmeņa starptautiskos projektos, uzskata: “Tehnoloģijām jāattīstās tā, lai tās lietotājam kļūtu vienkāršas. Lietotājs vispār nedrīkst just, ka tur kaut kas notiek, bet, ja runājam par sistēmām, tām jākļūst aizvien sarežģītākām.” Jo datorizētāk varēs projicēt realitāti un modelēt situācijas, jo vairāk nākotnē izvairīsies no traģiskiem negadījumiem, kāds, piemēram, bija tirdzniecības centra “Maxima” gadījums.
Uzrunājot vecākus par to, kas viņus visvairāk satrauc, kad bērni lieto tehnoloģiskas ierīces, nereti dzirdam raizes par pārmērīgo datorspēļu spēlēšanu. Rodas jautājums, vai datorspēles ietekmē bērnus, vai pamudina uz vardarbību? E.Ginters domīgi saka: “Tā ir ļoti slidena tēma. Es teiktu pusi uz pusi.” Bet docētāja G. Majore uzskata: “Ja cilvēks pietiekami ilgi ir virtuālajā vidē un atkārto lietas, kas tur dod kaut kādu rezultātu, vienā brīdī smadzenes var pārstāt atšķirt šīs divas realitātes. Darbības vajag līdzsvarot. Ja esi ilgi sēdējis pie datora, izej ārā, pie dabas. Daba ir tā, kas mūs atgriež atpakaļ pie cilvēcības.” Tātad varētu izteikt minējumu, ka iepriekš minētā loga jeb “ekrāna” samazināšanas mēģinājums parāda, ko divgadīgs bērns nomodā dara. “Bērns, kurš skraida pa laukiem un nav redzējis planšetdatoru vai viedtālruni, diez vai mēģinās samazināt ainavu,” nosaka G.Majore. Skaidrs, ka mazais tā brīvprātīgi neatteiksies no krāsainajām bildītēm un kustīgajām figūriņām zilajā ekrāna, tad jau būtu ļoti vienkārši, bet arī šeit profesors ir tiešs: “Uzskatu, ka te jārīkojas diezgan strikti. Nedrīkst bērnam ļaut par daudz pavadīt laiku pie datora, un punkts. Mediķi to visu laiku atgādina. Vecākiem un nevis datoram jāpavada laiks kopā ar savu bērnu. Tāpat kā ar alkohola lietošanu un pīpēšanu, arī pārmērīga datora lietošana izraisa atkarību. Tāpēc tehnoloģiju lietojumam jābūt stingri dozētam.”
Nesen skatoties jaunākos izgudrojumus robotikā, radās jautājums, vai roboti nenoņems mums darbu? “Labi, ka noņems,” nopietnā tonī saka E.Ginters. “Mums paliks vairāk laika domāt. Noteikti tiks noņemts smagais melnstrādnieku darbs, tā ir taisnība. Tas ir vecais stāsts par ražotņu attīstību. Cilvēki pirms gadsimtiem dauzīja mašīnas, jo tās atņēma viņiem darbu, bet inženieri mašīnas nedauzīja. Mākslinieki arī ne. Tāpēc, ka viņiem bija citi darbi, tie, ko mehānismi nevarēja.”
Mūsu sarunā neiztikt arī bez potenciālajiem digitālā laikmeta draudiem: “Identitāti nevar nozagt, bet tas, ka par mums var uzzināt ļoti daudz, tas gan,” saka docente G. Majore. Patīkamo sarunu noslēdz profesors E.Ginters, sakot: “Domāju, nelolosim ilūzijas. Visās mobilajās ierīcēs, kurās šobrīd ir mikroprocesori, visticamāk, iebūvētas atbilstošas programmatūras, kuras piegādā informāciju tiem, kam tā vajadzīga. Turklāt tas notiek, apejot jebkādus tradicionālos vīrusus. To vienmēr vajag paturēt prātā.”
Komentāri