Katrā Latvijas apdzīvotajā vietā var atrast īpašu vēstures stāstu, tas var būt kāds nozīmīgs, interesants notikums, kādas pazīstamas, laikmetus raksturojošas personības pēdas, atzīst vēsturnieks, Raunas vidusskolas direktors Edgars Plētiens.
Rudens pusē Latvijas Televīzijā bija skatāms raidījums “Tas notika šeit”. Tiem, kuri nav redzējuši, par raidījuma būtību jāpaskaidro: trīs vēsturnieki dodas uz kādu mazu ciematu, kur trijās dienās cenšas atklāt unikālus stāstus par šo apdzīvoto vietu. Trešajā dienā notiek pasākums, kurā katrs vēsturnieks ar savu atklāto stāstu iepazīstina vietējos iedzīvotājus, viņi balso par, viņuprāt, labāko, spēcīgāko, unikālāko, un šī stāsta vārdā tiek nosaukta kāda vieta šajā ciemā – tilts, pļava, estrāde.
Raidījuma pirmajā sezonā 2018.gadā vēsturnieki viesojās Viļķenē, Vārkavā, Gramzdā, Birzgalē un Stendē, pērn bija otrā sezona, kad Kārķos, Barkavā, Sesavā, Daudzesē un Turlavā vēsturnieki meklēja Kaupēna pēdas, uzzināja par latviešu zemnieku Krievijas cara galmā, par vietējo mācītāju, kurš bijis tuvs Bēthovena draugs, un daudz ko citu.
Vēsturnieku komandā kopā ar Vidzemes Augstskolas rektoru Gati Krūmiņu, vēsturnieci Innu Gīli darbojas arī Raunas vidusskolas direktors Edgars Plētiens. Sazināties ar viņu mudināja jautājums – vai tiešām viss notiek trijās dienās, vai pirms došanās uz konkrēto vietu vēsturnieki neveic padziļinātu priekšizpēti?
“Viss notiek tieši tā, kā raidījumā,” atklāj E. Plētiens. “Vienīgā nianse, ka uz konkrēto vietu iepriekš dodas producents un režisors, lai veiktu tehnisko izpēti. Proti, vai ir telpas, kāda pašvaldības attieksme, tad tiek arī pajautāts par īpašajiem stāstiem. Viņi atgriežas ar melnrakstu, ka dzirdēti tādi un tādi stāsti, bet vairāk nekas nav zināms. Taču varu teikt, ka manā izmeklēšanā par gandrīz 90 procentiem rodas pavisam citi stāsti, nekā iepriekš iezīmētie. Mēs, vēsturnieki, zinot, kur braucam, varam Vikipēdijā paskatīties, kas zināms par vietu, ielūkoties savos avotos, varbūt kaut kas fiksēts, bet sagatavošanās ir tik minimāla, ka es to tā nemaz nesauktu.”
Vēsturnieks stāsta, ka, viņaprāt, raidījuma formāts ir ļoti pateicīgs, lai cilvēkus ieinteresētu vietējās vēstures izzināšanā, savas valsts vēstures izprašanā. Savukārt E.Plētienam tā esot iespēja vasarā būt kaut kur citur, turklāt – lieliskā komandā.
“Ja komanda nebūtu tik laba, nezinu, vai būtu piekritis piedalīties otrajā sezonā,” atzīst E. Plētiens. “Ir prieks sastrādāties ar profesionāļiem, ne tikai abiem vēsturniekiem, bet ar visu radošo komandu, kas gatava kompromisiem. Saprotu, ka no režisora viedokļa gribas raidījumu uztaisīt iespējami interesantāku, ar daudziem “vou!” momentiem, bet mums kā vēsturniekiem būtiski pateikt, ka ir sarkanās līnijas, kurām pāri nekāpsim, jo tā tomēr nav noticis. Un mūsu viedoklis vienmēr tiek ņemts vērā.”
Raidījums stāsta par nelielām apdzīvotām vietām, Edgars norāda, ka viņam ļoti interesē mazo vietu vēsture, arī doktora disertācija bijusi par tām – “Livonijas mazpilsētas viduslaikos”.
Lai trijās dienās radītu stāstu, lieti noderot vēsturnieka iemaņas, ko visi trīs liekot lietā. E.Plētiens vērtē, ka raidījums atradis ļoti labu viduspunktu. Ir vēsturnieki, kuri gatavi uz brīdi atstāt akadēmisko vidi un pabūt populārzinātniskajā, un viņiem ir visas nepieciešamās prasmes, lai vēsturi pētītu. Jo jāsaprot arhīva daļa, literatūras daļa, kartogrāfija, jāsaprot, kurā laika periodā kas notiek un varēja notikt.
“Man vairāki vēstures skolotāji rakstījuši, vai nevaru dalīties ar šiem raidījumiem, jo viņi grib parādīt bērniem, kā var pētīt vēsturi. Cilvēki domā, ka vēsturi pēta, ejot uz arhīvu, bibliotēku un tur meklējot, bet var pētīt ļoti dažādi. Tāpēc man prieks, ja šos raidījumus izmanto kā piemēru, lai parādītu, kā var atklāt vietējo vēsturi. Sākt ar to, ka bērni var savās
ģimenēs taujāt, kas noticis, kas dzirdēts, meklēt stāstus,” saka E. Plētiens.
Vēsturnieku pētījumi atklāj ne tikai aizmirstus, nezināmus cilvēkus, notikumus, bet arī apgāž gadiem pastāvējušus mītus, piemēram, par Hruščova vizīti kādā ciematā. Vietējie bija pārliecināti, ka augstais viesis tur bijis, bet vēsturnieku pētījums parādīja, ka tas tikai mīts. Pats Edgars šādi tika galā ar kādu vietējo mītu par eju zem baznīcas. Viņš saka, ka, zinot šādu stāstu vēsturisko izcelsmi, tiem reizēm esot kāds vēsturiskas pamats: “Bet šo leģendāro stāstu par eju zem baznīcas un zem dīķa man ļoti gribējās atspēkot, tāpēc pieaicināju ģeologu ar ģeoradaru, kurš apsekoja apkaimi, neko neatrada. Šai iekārtai dodu simtprocentīgu garantiju, jo esmu to izmantojis arī iepriekš. Varbūt apbēdināju vietējos, bet vismaz skaidrība ieviesta.”
Jautāts, kurš bijis lielākais atklājums pašam, vēsturnieks vispirms norāda, ka pirmajā sezonā vairāk atklāti vietējiem būtiski, lokāli stāsti, bet otrajā – vairāk bijuši Latvijas mēroga stāsti: “Man tie bija par pazīstamo te- ologu Henriku Trūpu vai par kuršu ķoniņiem. Taču atmiņā ļoti palikusi pirmā sezona, varbūt tāpēc, ka pirmā, un stāsts par Rozentāla gleznas nozagšanu no baznīcas. Tas bija ļoti interesanti, pašās stāsta beigās viena kundzīte teica, ka tajā un tajā naktī redzēts kāds dīvains džeks, kas kaut ko nesis rokās. Vēl esot brīnījušies, kur viņš naktī iet, un, visticamāk, tieši viņš arī bija gleznas zaglis, kura aizceļojusi uz kādu privātkolekciju, visticamāk, citviet Eiropā. Jāteic, tam pat tāda nedaudz krimināla pieskaņa, jo zvanīju cilvēkiem, kuri meta nost klausuli, bija sajūta, ka esmu uzracis ko tādu, par ko neviens negrib runāt.”
Skatoties raidījumus, rodas pārliecība, ka jebkurā mazā apdzīvotā vietā var atrast ko interesantu, un Edgars to apstiprina: “Gadās, ka iebrauc vietā, kur trīs mājas, un nolemj – tur tiešām nekas nebūs, kur esam atvesti?! Bet sāc runāt, meklēt, un stāsti atrodas, jo katra šāda vieta agrāk bijusi piesaistīta kādai lielākai kopienai – pagastam, novada teritorijai -, un tie stāsti saplūst. Trijās dienās var atrast stāsta lielo ietvaru, izveidot skici, tad atliek ķerties klāt krāsām, detaļām, bet tas jau paņem daudz vairāk laika.”
Komentāri