Jāņa un Egitas Līču ģimenē pirms gada tieši Ziemassvētkos pasaulē nāca meitiņa, kā paši saka, luteklīte Elīza. “Mēs ar vīru nemaz nebijām gatavojušies sagaidīt mazuli pasaulē tik ātri. Vīrs tic, ka tas ir kaut kas ļoti īpašs, ja bērniņš nācis pasaulē Ziemassvētkos,” atzīst Egita un piebilst, ka nekad pat nebiju iedomājusies, ka viņu ģimenē bērniņš varētu piedzimt Ziemassvētkos.
Jānis un Egita pirms divpadsmit gadiem iepazinušies Valmieras pusē. “Bieži braucu ciemos pie draudzenes, Jānis ir viņas brālis. Atzīšos, sākumā man viņš nepatika, jo māsu bieži komandēja un daudz ko neļāva darīt. Bet nu jau sešus gadus esam precējušies,” smaidot atklāj Egita.
Egita mācās Latvijas Universitātes Cēsu filiālē par sākumskolas un latviešu valodas skolotāju. Teju nodevusi bakalaura darbu. “Vēlme kļūt par skolotāju radās tad, kad sāku auklēt pirmdzimtos, dvīnīšus. Sapratu, ka patīk saikne ar bērniem. Nu jau dēliem Artūram un Emīlam ir seši gadi. Arī viņi, mūsuprāt, dzimuši nozīmīgā datumā – 13.augustā. Bērnu dzimšanas dienu datumi ir ļoti interesanti,” stāsta triju bērnu māmiņa.
Ātrāk nekā filmā
Ar smaidu Egita lasītājiem atklāj dienu pirms dzemdībām: “Kopā ar draudzeni 23.decembra vakarā bijām aizgājušas uz kino, skatījāmies filmu “Jaungada taksometrs”. Abas ķiķinot spriedām, ka arī manā dzīvē varētu risināties filmas cienīgs sižets – gadu mijā piedzemdēt bērniņu taksometrā -, jo plānotais dzemdību datums bija 10.janvāris un iespēja piedzemdēt dažas dienas ātrāk noteikti pastāvēja.”
Taču svarīgais brīdis pienāca ātrāk: “Atbraucu mājās no kino, nolikām gulēt dvīņu puikas, arī vīrs aizgāja gulēt, es sēdēju un saiņoju dāvanas Ziemassvētkiem, lai tad, kad bērni no rīta mostas, Ziemassvētku rūķis ir ciemojies un zem eglītes nolicis dāvanas. Visu sasaiņojusi, aizgāju gulēt, bet ap četriem no rīta dēli sāka knosīties un staigāt no vienas gultas uz otru. Tas šķita dīvaini, jo naktīs viņi abi parasti labi guļ. Nesapratu, kas notiek, bet ļāvu aiziet gulēt blakus tētim, es ieritinājos vienā no dēlu gultām. Kā iegūlos, nogāja augļūdeņi. Modināju vīru, un zvanījām vecmāmiņai, lai nāk pieskatīt dvīņus. Ap pulksten sešiem rītā ar vīru braucām uz Vidzemes slimnīcu. Interesanti, ka brāļi, šķiet, pirmie juta kaut ko briestam, bet es līdz pēdējam mirklim neko nenojautu. Nekas neliecināja, ka dzemdības jau varētu sākties. Tas viss notika ļoti ātri!”
Egita atminas, ka pagājušā gada Ziemassvētki bija balti un sniegoti: “Kuriozākais bija tas, ka mums automašīna bija izrotāta ar ziemeļbriežu ragu veidolu un sarkanu Rūdolfa degunu. Smējos, ka braucam uz slimnīcu ziemeļbrieža kamanās. Slimnīcā mani izmeklēja un teica, ka bērniņš dzims Ziemassvētkos. Tā arī bija, pulksten 14:23 piedzima mūsu luteklīte – Elīza.”
Sniegs par dāvanu jaundzimušajai
Dzemdību laikā lēni lielām pārslām snidzis. “Draudzene vēlāk teica, ja, bērnam dzimstot, līst lietus vai snieg sniegs, tas nozīmē, ka bērniņš ir svētīts. Mazā pasauli ieraudzīja trīsdesmit septītajā grūtniecības nedēļā. Elīza piedzima smalka – 2,7 kg smaga un 49 cm gara. Vīrs dzemdībās nepiedalījās, brauca uz māju pieskatīt bērnus, jo vecmāmiņai bija jādodas uz darbu. Tikko meitiņu ielika man rokās, palūdzu telefonu un zvanīju vīram, lai pateiktu, ka ar mums abām viss ir kārtībā. Tētis pēc tam ar lielu Ziemassvētku puķu pušķi brauca mūs apsveikt. Es vēlos pateikt labākos vārdus Vidzemes slimnīcas personālam par gādību un aprūpēšanu.”
Abas dāmas Ziemassvētkus pavadīja slimnīcā, jo mazulītei bija jaundzimušo dzeltīte. “Mājās tikām Vecgada vakarā, kad pusnaktī mainījās gads, tētis aicināja mūs skatīties pa lielo logu un pats izgāja ārā. Mums bija savs salūts par godu meitiņai! Tas bija ļoti jauki,” priecīgi stāsta Egita.
Smaidīga un mierīga, ar īpašu zīmi
Vecāki vērtē, ka Ziemassvētku meitiņa attīstās ātri, trīs mēnešu vecumā sāka velties, bet piecos mēnešos jau rāpoja, septiņu mēnešu vecumā sāka celties kājās. Tagad pārvietojas turoties. “Ļoti smaidīga, žiperīga un mierīga meitene ikdienā. Viņai patīk ložņāt un iepazīt visdažādākās vietas, piemēram, trauku mazgājamo mašīnu, gatava ielīst arī veļasmašīnā.”
Uz jautājumu, vai Elīzai kā Ziemassvētku bērniņam ir pamanāmas kādas īpašas un maģiskas īpatnības, māmiņa atklāj: “Katram bērniņš liekas visīpašākais. Viņa ir ļoti apķērīga meitene, saprot, ko pieaugušais runā. Uz kājas Elīzai ir īpaša ugunszīme, kas maina krāsu. Ja no āra ienākam telpās, redzu, ka ugunszīme ir sarkana. Ja kājas ilgāku laiku ir siltumā, zīmi nemaz nevar redzēt – kļūst gaiša. Citi varbūt to uztver kā kaut ko nepatīkamu, bet mēs to uztveram kā kaut ko īpašu un interesantu.”
Par to, kā abi dvīņi uztvēra mazulītes ienākšanu ģimenē, Egita stāsta: “Tad, kad māsa bija vēderā, brāļi taustīja un nesaprata, ka tur ir mazs bērniņš. Sākumā viņi teica, ka tādu nevajagot, es pat apmulsu. Taču tagad viņi ir kļuvuši ļoti atbildīgi, par māsu ir gatavi stāvēt un krist, un es zinu, ka nelielu mirkli varu uzticēt arī māsu pieskatīt. Arī Elīzai patīk rotaļāties ar brāļiem.”
***
Ziemassvētki ik gadu Līču ģimenē ir īpašs laiks. Visi Adventē rotā māju un gaida, ko rūķis būs ielicis zeķītē. Par Ziemassvētku tradīcijām un svinēšanu Līču ģimene stāsta: “Ziemassvētki ir kopā būšanas laiks. Mums visiem pieciem noteikti jābūt kopā. Atvainojos, esam seši, jo mums ir kaķis Mincene (akcentē abi brāļi -aut.). Mēs pārrunājam aizgājušā gada notikušās lietas un kaldinām kopīgus plānus nākamajam. Ja kāds atnāk ciemos, arī priecājamies, mums patīk uzņemt viesus.”
Līču ģimene “Druvas” lasītājiem novēl: “Ziemassvētkus pavadīt kopā ar ģimeni, jo nekā svarīgāka, mūsuprāt, nav. Iesakām samazināt materiālo dāvanu skaitu, nozīmi. Protams, var sarūpēt kādu mīļu pārsteigumu tuvajiem, bet galvenais lai šajos svētkos ir kopā būšana.”
Komentāri