Šoziem trīs vīrieši, puiši kā ozoli, viens ar bārdu, bez īpaša mērķa devās pastaigā pa Cēsu vecpilsētu. Viņi,
atbraucēji no Rīgas, bija ieradušies, lai vienā no Cēsu restorāniem piedalītos smalkā vīna vakarā. Vīns bija noņēmis nedēļas stresu, tāpēc mazajā pilsētā vīriem gribējās ko jauku piedzīvot – tā viņi stāstījuši Cēsu uzņēmējai Inesei Osītei.
Ziemassvētku vecīši
Būdama individuālā darba veicēja pašas veidotajā uzņēmumā “Tili”, Inese teju vienīgā pirmssvētku laikā aizkavējusies vecpilsētas bodītē – savā Rīgas ielas darbnīciņā. Ar Ineses izdomu un uzcītību tur top kleitiņas un aksesuāri meitenītēm. Gaisma stiklotajās durvīs ar baltiem burtiem tumšajā un tukšajā vecpilsētā bija piesaistījusi Cēsu viesu uzmanību.
“Skatos, Ziemassvētku vecītis atnācis!” tāda bijusi Ineses Osītes doma, ieraugot, ka pie stiklotajām durvīm degunu piebāzis bārdains vīrietis. Izrādījies, ka vēl vakarā atnākuši pircēji. Citur viņus neviens vairs nav gaidījis, bet Inese ielaidusi apskatīt darbnīcu. Divi ciemiņi, zinot, ka mājās gaida meitiņas, iedomājušies, ka te ir iespēja bērniem sagādāt pārsteigumu. “Ja jūs zinātu, kā abi vīrieši iekarsa, meitiņām izraugoties pa kleitiņai, piemeklējot aksesuārus!” teic uzņēmēja, priecīga par pienesumu tās dienas kasē.
Atbrauca Jāņos
“Tevi iekšā kas dzen,” tā vasarā sarunu festivālā “Lampa” stāstu par pievēršanos individuālai uzņēmējdarbībai Cēsu vecpilsētā aizsāka Inese Osīte. Lietaina diena, veiksmīgi nosvinēti Jāņi, ar kedām kājās pastaiga pa vecpilsētu, izstaigājot pagalmus – tāda bijusi secība toreiz, kad Inese no Aizkraukles nonākusi Cēsīs. “Pie baznīcas ir necila ēka, kurai galā vārti – kādreizējā zirgu iebrauktuve. Tie vārti man nelika mieru. Domāju, kaut kam tur jābūt. Pati māja, redzams, jārestaurē, bet tas nebaidīja,” stāsta Inese Osīte par ideju, ka šajā vietā gribētu tirgoties ar toreiz tik intriģējošo “Stendera” firmas produkciju.
Pagalmā satikusi saimnieku un uzzinājusi, ka māja lemta pārdošanai. Jaunie īpašnieki, vēl Anglijā esot, nezināja, ko ar māju darīs, un Ineses ideja viņiem iepatikās. Tā jaunajai uzņēmējai dota vaļa kādreizējo zirgu iebrauktuvi ar vārtiem pretējo sienu vietās padarīt par veikaliņu. Remonts veikts azartiski, piemēram, nolemts izmest šķietami vecu elektrības kasti bez saskaņojuma ar vecpilsētas arhitektu. “Desmit puiši, kas ticēja manai idejai, to kasti iznesa. Nezinājām taču, ka tā kaste ar elektrību baro pusi vecpilsētas,” par notikumu pagātnē, kas veiksmīgi atrisināts, kaut daudz ko par sevi nācies dzirdēt, stāsta Inese.
“Ar galdnieku, kurš līdzēja, sanāca saruna, ka veikalā būs vajadzīgs darbinieks. Viņš ieteica pazīstamu meiteni. Tagad viņa ir mana labākā draudzene, tikpat enerģiska kā es. Toreiz, kad strādājām uz maiņām, viņa bija kā veikala gariņš,” atceras Inese, piebilstot, ka īstā alga bijusi mācību maksas sponsorēšana teātra studijā, lai meitene piepildītu savu sapni.
To, ka Inese, ienācēja Cēsīs, novērtēta, liecinājis fakts, ka vecpilsētas arhitekts togad viņu ieteicis konkursam par veiksmīgākās veikala fasādes izveidotāju. Pēc pusgada Inese izvirzīta balvai “Labākais tirdzniecības interjers”.
Kopā ar itāļiem
Tad “Stendera” noteikumi mainījušies, bet Cēsīs pircēju skaits krities, taču ņemtais kredīts bija jāmaksā. “Vienu dienu paliku ar nulli bankas kontā,” neveiksmi biznesā raksturo individuālā uzņēmēja.
Citas telpas rastas pie Pils ielas, un īstenota jauna ideja – iepirkt interesantus zīmola apģērbus. “Un sapratu, ka vislielākais pieprasījums ir pēc bērnu apģērbiem. Atteicos no zīmoliem un pieņēmu lēmumu – bērnu drēbes jārada pašiem. Naudiņa atkal bija iekrājusies, un sāku iepirkt audumus. Gatavojām apģērbus meitenēm un viņu lellēm, no audumu atlikumiem tapa aksesuāri. Pirmo partiju cerēju pārdot trīs mēnešos, bet pārdevu mēneša laikā. Veikala vieta izrādījās tieši tūristu plūsmā. Eksperiments izdevās,” atceras Inese Osīte.
Problēmas radušās ar materiālu piegādātājiem no ārzemēm. Uz viņiem nevarējis paļauties. “Mēģināju meklēt citus aģentus, bet nekā,” saka Inese par laiku, kad pašas meitiņa jau paaugusies un privātajā biznesā klāt nākusi izpratne par modes industriju. “Radīju jaunu zīmolu ar domu, ka tie būs svinību apģērbi. Cerēju izraisīt ārzemnieku interesi, bet nespēju, jo nebija pazīstama Latvija. Arī sadarbība ar audumu piegādātājiem no Itālijas neizdevās,” soļus, kas sperti, komentē Inese. “Grūti savus izstrādājumus Latvijā pozicionēt, ja tiem izmantoti itāļu audumi. Latvietis nesaprot arī dārgu audumu cenu, jo mēs neesam orientēti uz pucēšanos kā itāļi. Kaut kas bija jāmaina.”
Tā Cēsu uzņēmēja sākusi sadarbību ar lietuviešiem, kuri audumu tehnoloģijās gājuši tālāk un var piedāvāt mīkstināto linu. Dabīgie audumi pircējos asociācijas raisa ar latvisko.
Tēti pērk meitām kleitiņas
“Uzzināju par Cēsu domes konkursu “Dari Cēsīm” un iecerēju no mājražotājas atkal nonākt pie sava veikaliņa. Atcerējos, ka kāds man norādīja uz aizvērtām durvīm Rīgas ielā, līdzās “Kārumlādei”. Papētot izrādījās, ka te arī reiz bijuši vārti – iebrauktuve zirgiem. 90. gados šo vārtu rūmi zinājuši kā pirmo videonomu Cēsīs,” stāsta Inese Osīte. Ideja par radošu darbnīcu stratēģiskā vecpilsētas vietā, kur līdzās vienmēr cilvēki, bet teju iepretī būvējas, uzņēmēju iedvesmojusi. Sākusies rosība, atkal teju būvbedre, jo garenajā telpā bija jānojauc starpsiena, jāizdzenā mitrums.
“Ielikām skatlogu, un jūnija vidū varēju sākt gaidīt apmeklētājus,” teic Inese un piebilst – lai gan Cēsis ir mazas, tās tomēr ir populāras. Te esot laba platforma, lai nāktu ar savu domu, atšķirīgu no citām. “Manī ir radošs gars. Visu laiku gribas domāt, darīt. Ar spītību daudz var panākt,” uzsver Inese un uz jautājumu, vai bez mammām viņa sastop arī tētus, kā tai ziemas dienā, uzņēmēja atbild: “Jā!”
Kad Cēsīs noticis ekonomikas forums, radošā darbnīca “Tili” parādīta arī ekonomikas ministram Ašeradena kungam, un viņš uz brīdi aizmirsis par darbu. Ieraudzījis, ka šeit savai jaunākajai atvasītei uz Ziemassvētkiem var nopirkt oriģinālu kleitiņu. To viņš arī izdarījis.
Komentāri