Nenosūtīta vēstule Mirdzai Putniņai Mirdza Lībiete
Pirms 75 gadiem 5. janvārī, dienu pirms Zvaigznes dienas, Alūksnes pusē Upmaļu ģimenē sevi pieteica gaidīts bērniņš, kuram vecāki deva vārdu – Mirdza. Tu ātri prati ieņemt vadošo vietu ģimenē jaunākās māsas un brāļa sabiedrībā, vēlāk Alūksnes vidusskolā un Cēsu skolotāju institūta latviešu valodas un literatūras fakultātes studentu pulkā.
Četrās darba vietās: Cēsu 1. vidusskolā, mūzikas vidusskolā, Cēsu izglītības nodaļā un medicīnas māsu skolā ar savu darbu tu atstāji paliekošas pēdas. Ne velti skolēni meklēja tevi grūtos brīžos, jo zināja, ka tu pratīsi pateikt īstos vārdus, kas dos spēku pārvarēt bēdas un dzīvot tālāk.
Vēsts par tavu aiziešanu mūžībā daudzus pārsteidza un ļoti, ļoti apbēdināja. Bijām pieraduši, ka tu spēj visu, esi stipra, allaž līdzsvarota.
Bēru dienā, saulainā 27. oktobra dienasvidū, kad no tevis atvadījāmies Meža kapos, visskaudrāk apjautām, ko esam zaudējuši. Pēdējo godu tev atdeva jau agrāk mūžībā aizgājušā vīra Andra plašā radu saime, arī nedaudzie savējie, to skaitā pat brāļa mazbērniņš, dažus mēnešus vecs mazulītis, kas lieku reizi apliecināja, kādu mīļumu un cieņu tu esi iemantojusi. Bija kaimiņi, draugi, studiju biedri, kolēģi – visi, visi vēlējās, lai tev, zemes klēpī dusot, mazu brīdi siltāk tiek.
Ilgus gadus tu biji Cēsu kultūras dzīves notikumu centrā. Tavus ieteikumus respektēja, domās ieklausījās. Mums bija drošības sajūta, jo apzinājāmies, ka tepat blakus esi, ka vienmēr varēsim pajautāt padomu. Tu piedalījies kultūras biedrības “Harmonija” konkursu darbu un izdoto grāmatu vērtēšanā. Tavi raksti par jaunākajām grāmatām laikrakstā “Druva” lasītājiem raisīja interesi un mudināja lasīt darbus. Astrīdas Kamšas aicināta, tu devies uz Cēsu pansionātu pie vecļaudīm, lai stāstītu viņiem par rakstniekiem, literāriem notikumiem pilsētā, rajonā un valstī.
Mirdza, mēs, tavu domu biedri, varējām daudz gūt no tevis. Un tāda jau arī bija tava vēlēšanās, Ā.Elksnes vārdiem sakot: “Kaut gaismas strēlīti sīku no manis sev paņemiet!”
Mīļā Mirdza! Tava un Andra mīļmāmiņa, ģimenes draugs Adīna Ķirškalne arī šodien domās ir ar tevi un velta mums dzejas rindas: “Ak, draugi, kaut mūsu rindas Retina gadu vējš, Vien balto atmiņu sevi Lai sirdīs tas neizdzēš!”
Paldies, Mirdza, par sirds un prāta gaismu! Par stabilitātes un pamatīguma radīšanu ikvienā veicamā darbā!
Komentāri