Ko zinām par šo zemi?
Ja godīgi, tad pavisam maz. Tās teritorija – divas trešdaļas no Latvijas. Iedzīvotāju skaits tuvojas pieciem miljoniem. 85 procenti no tiem slovāki, pārējie čehi, ungāri, poļi. Galvaspilsēta Bratislava, bijusī ķeizara Franča Jozefa vasaras rezidence. Lielākās pilsētas Nitra, Košice, Prešova. Tatri, Karpatu augstākā daļa – iespaidīgs kalnu masīvs šajā zemē.
Kopš 2004. gada maija Slovākija ir Eiropas Savienībā. Tāpat kā mēs.
Lai uzzinātu ko vairāk par šo neatkarīgo valsti, septembra vidū, kādā pirmdienas pievakarē esam Rīgas autoostā. Sēžamies autobusā un dodamies ceļā. Esam 25 tūristi, starp mums trīs jaunlaulāto pāri, kuri izvēlējušies ekskursiju par savu kāzu ceļojumu. Lai viņiem izdodas!
Impro šoferi labi pazīst ceļus un ir ātri braucēji. Pēc 15 – 17 stundām garā nakts skrējiena rīta cēlienā jau nesam Zemajos Tatros, Polijas slēpošanas paradīzē – Zakopanē. Poļi neguļ uz ausīm. Kādas kalnu pārejas krustceļos iet vaļā tirgošanās: balti ģērētas aitādas, siltas čības, kūpināts aitas siers. Prosīm!
Pa serpentīnu laižamies zemāk, līdz šķērsojam robežu. Tā procedūra aizņem tikai pāris minūtes, un esam jau Slovākijā. Mūs sagaida saule, tirkīzzilas debesis. Visapkārt vēl vasaras zaļums, piekalnēs ciemati ar košiem jumtiem. Kaut kur tālāk pauguru stāvumā kustas balti punktiņi – milzīgi aitu bari.
Popradu gredzenā ieskauj Augstie un Zemie Tatri. Šī pilsēta ir mūsu ceļojuma galamērķis un reizē vārti uz kalniem. Viesnīcā Tatri pavadīsim trīs dienas. Taisnību sakot, pārgulēsim trīs naktis, jo laiks blīvi iedalīts ekskursijām ārpus pilsētas. Poprada ir lielāka par Cēsīm. Kokapstrāde, pārtikas rūpniecība, termālais baseins, ļoti sakopta vecpilsēta. Galvenais peļņas avots – tūrisms. Iedzīvotāju skaits – 25 tūkstoši. No jebkuras vietas redzami kalni. Ja vasarā te viesnīcās un pansijās bez pūlēm var atrast brīvas vietas, tad ziemā tas grūtāk izdarāms. Slēpotājus vilina kalnu nobraucieni, spirgtais gaiss, spožā saule. Arī samērā lētais serviss.
Lai labāk iepazītu un saprastu kalnus, vajag pabūt pazemē, nokāpt alās un grotās. Tā ar šķelmīgu smaidu apgalvo mūsu jaukā gide Ilze Gaigala (izbijusi cēsniece).
Slovākijas nelielajā teritorijā ir četri nacionālie parki. Liegumi. Slovāki ļoti cenšas aizsargāt savu visskaistāko bagātību – dabu un kalnus. Demēnovas līdzenums – arī viens no liegumiem. Te kāda mežiem apauguša kalna vēderā, atrodas ieeja dziļajās Demēnovas stalaktītu alās. Ar šiem padrūmajiem pazemes tempļiem ir tā, ka tie ļoti pārsteidz, ja tos redz pirmo reizi. Atkārtojumos ne tik ļoti. Arī šajā klusuma valstībā līdzās tūkstošgadīgajiem dabas veidojumiem jaušams milzīgs cilvēka roku darbs. Klintīs izcirstas kilometriem garas ejas, veidoti pakāpieni, drošības margas. Alas iekārtotas apmeklēšanai jau 1924. gadā. Un vēl šodien tiek pilnveidotas.
Cik saule mīļa, kad atgriežamies virszemē!
Ar steigu autobusā, braucam tālāk un augstāk. Uz Velkomi (Vilku ciemu). Tā ir apdzīvota vieta visaugstāk kalnos, kas saglabājusies vēl no 14. gs. Aiz mežu gredzena, pļavām apjozta kalna virsotnē, tuvāk saulei. Pēdējo pacēlumu ejam kājām. 45 sanumurēti koka namiņi no tēstiem baļķiem gozējas dienvidu pusē. Visas ēkas šobrīd UNESCO aizgādībā. Pirmais iespaids – te neviens nedzīvo, esam brīvdabas muzejā. Ja rūpīgāk ieskatās, tā pavisam nav. Iekonservēto un balti krāsoto māju logos aiz tamborētiem aizkariem zied puķes, pie akas kāda sieva mazgā veļu. Raibs šunelis vienā pagalmā, bet citā – automašīna. Kādā sānceļā visus sagaida Dievmāte ar bērniņu uz rokas. Ne tik stalta un balta kā Aglonā, vairāk līdzīga laicīgai būtnei. Slovāki pārsvarā ir katoļi, taču viņu baznīcas neizceļas ar īpašu greznību. Šķiet, šī tauta vairāk pieķērusies zemes dzīvei, bet arī šajā vientuļajā vietā mūžība elpo tepat blakus. Tie ir seni, zemē ieplakuši kapi, apsūbējušiem čuguna krustiem, izdzisušiem uzrakstiem. Kādas rokas uz tiem nolikušas krāsainas plastmasas puķes.
Nākamā diena aizskrien kā pa sapņiem.
Pa Dunajecas upi, Vislas pieteku, laižamies ar plostiem divu stundu ilgumā uz leju. Dunajeca ir robežupe. Pastrauja, klinšaina. Labajā krastā pēkšķina poļu pīles, kreisajā dzied slovāku gaiļi. Plosti sasieti no četrām šaurām laivām. Krāčainās vietās mazliet pabaisi, bet stūrmaņi, melnīgsnēji slovāku puiši, drošina, ka pagaidām neviens nav slīcis, bet, no klintīm gāžoties, visdrošāk galu ņemt.
Mazliet vēju appūsti, sārtiem deguniem vakariņas ēdam kādā ceļmalas krodziņā. Pie dzīvas mūzikas un uguns. Karstā gulašzupa, mēriņš Tatru balzama sasilda ātri. Saimnieki padomājuši par atrakcijām. Jaunajiem pāriem jāslauc kaza. Pareizāk sakot, vellaģīmja hibrīds. Galva pēc āža, pēcpuse ar gumijas pupiem. Bet pienu tādam mākslīgam lopiņam uzpilda caur muguru.
Slovāki, tāpat kā čehi, ir lieli alus cienītāji. Brūvējuma šķirnes un nosaukumi sniedzas desmitos. Šajā vakarā nogaršojam vismaz trīs. Uz etiķetēm skaisti nosaukumi: Zelta fazāns, Kozel, Šarieš. Gaišie un tumšie. Cena apmēram tāda pati kā mūsējiem. Taču blīvuma un rūgtuma – mazāk. Tāpēc arī mūsu grupas vājais dzimums labprāt iztukšo pa kausam.
Pēdējā diena Popradā.
Kalnu gari ir mums žēlīgi. Rīta migla pazūd ātri, saule staigā pa zemes virsu. Projām uz kalniem!
Štrbske Pleso Augstajos Tatros ir kalnu kūrorts, no kura tūrisma takas ved uz virsotņu iekarošanu. Mūsu izvēlētais milzis ir divtūkstošnieks. Bez sniega baltās vestes, pelēki draudīgs pret zilajām debesīm. Kad pusi ceļa novizināmies ar pacēlāju, tad rādās, ka līdz klinšaini kailajai virsotnei tāds ieskrējiens vien ir. Kalni ir viltīgi. Viena acu apmānīšana! Jo augstāk rāpjamies, jo pārliecināmies, ka katra akmens radze aug augumā. Drīz mugura slapja, sirds kaklā, bet kājas kā makaroni. Bet vēl tikai kāpjam un kāpjam, rāpjamies, ķeramies pie akmeņu ciļņiem. Cik ilgi tā var turpināties? Un tad pienāk brīdis, kad abas ar Birutas kundzi (arī cēsnieci) filozofiskā miera nospriežam – mūsu grupas jaunākajai paaudzei un vīru kārtai līdzi neturēsim. Kā vārdā mocīties? Vai neesam uz kailā kalna jau tādā augstumā, ka bail uz leju skatīties? Pat austrietis Reinholds Mesners, vientuļnieks un astoņtūkstošnieks, savās alpīnista gaitās nav kautrējies no šādas atziņas: “Kalnu virsotnes, nebūdamas bezgalīgas, liek nojaust bezgalību. Augstums dod mums vienīgi to, ko paši tajā ieliekam.” Žilbinošajā saulē un retinātajā gaisā vēlreiz sapurinos. Jākāpj, jākārpās uz priekšu! Un tomēr, kad kore liekas gandrīz ar roku sasniedzama, mani kaķa spēciņi ir galā. Toties uz kaujas takas esmu pirmā, kas atpakaļceļā apsveic virsotņu iekarotājus. Kāpiens uz leju, protams, ir ātrāks un jautrāks, bet arī nav no vieglajiem.
Vakarā visi sapulcējamies uz pēdējo pasēdēšanu. Esam ļoti smaidīgi, bet tādi paklusi… Vai šodien pret dabas varenību nejutāmies tik sīki kā asara pie kalnu skropstas?
Mājupceļš caur Krakovu. Tur nokļūstam pēcpusdienā. Poļu gids Františeks mūs jau gaida. Par pilsētu, senu kultūras un reliģisko centru, sīkāk nestāstīšu. Šķiet, daudzi to jau skatījuši savām acīm. Ilgāk pakavēšos pie Vāveles pils, kas manī radīja ne tikai apbrīnu, bet arī dziļu bijību. Šajā 14. gs. nocietinātajā bīskapa mītnē tagad ir Valsts mākslas galerija. Ar greznu katedrāli, plašām velvēm, kuras apliecina un svēti glabā Polijas traģiski slaveno pagātni. Te vairāku gadsimtu garumā kronēti Polijas karaļi. Te smagos sarkofāgos guļ viņu pīšļi – Jagailis, Kazimirs, Zigismunds, karaliene Jadviga. Ne tikai karaļiem še kapliča. Mūžīgo mieru te guvuši arī dzejnieki Narvids, Slovackis, Ādams Mickevičs. Kādā sānu ejā piemiņas plāksnes karavadoņiem; Stefanam Batorijam, Tadeušam Kostjuško, maršalam Pilsudskim. Arī Katiņas upuriem. Blakus uzraksts: Miesas dus Dieva mierā, dvēseles nekad. Gids Františeks paspēj izstāstīt, ka poļi nupat pabeiguši uzņemt filmu par Katiņas notikumiem. Bet mūsu televīzija jau to neiepirks un nerādīs. Kad pēdējo reizi ekrānā redzēta kāda poļu filma?
Nobeigumā mazliet no sadzīviskā.
Gribu piebilst, ka uz Slovākiju droši var doties arī cilvēki ar plānāku naudas maciņu. Šobrīd tur dzīve ir lētāka par mūsējo. Vidējās algas lielākas, bet inflācija uz pusi zemāka. Visos restorānos vai krodziņos var paēst garšīgas maltītes par dažiem latiem, bet par piecīti – jau grezni. Arī pārtikas cenas veikalos zemākas. Ja pie mums litrs pārvārīta paku piena maksā pāri puslatam, un mūsu ekonomisti to izskaidro ar to, ka pusotra miljarda ķīniešu iemācījušies dzert pienu, uzkost sieru, tad slovāki par to nekā nezina. Pagaidām cenas tikai nedaudz pieaugušas tūrisma pakalpojumiem.
No turpmākās salīdzināšanas atturēšos. Tas nenāktu Latvijai par labu. Tā pati saule pār mums visiem.
Komentāri