Svētdien, 4.oktobrī, Latvijā atzīmējām Skolotāju dienu, kas starptautiskā mērogā tika svinēta vēl nākamajā dienā, 5.oktobrī.
Šāds datums pedagogu darba godināšanai izvēlēts, jo pirms vairāk nekā pusgadsimta (1966. gadā) tieši šajā dienā UNESCO un ILO (Starptautiskā Darba organizācija) parakstīja rekomendāciju par skolotāju statusu un darba apstākļiem. Pirmo reizi skolotāji šajā dienā starptautiski sveikti nu jau salīdzinoši tālajā 1994.gadā. Kas šajā laikā mainījies, un kāds tad ir skolotāja statuss sabiedrībā? Dienas skrējienā noķertie rūdītākie pedagogi svētku priekšvakarā “Druvai” atklāj divējādus vērojumus: gan pārvērtības, gan nemainīgos sava darba bastionus. Viena atziņa gan vairumu pedagogu vieno – skolotāja darba ritmā laiks skrien vēja spārniem.
Vēl augusta nogalē jaunā mācību gada gaidās Cēsu novada pašvaldība tradicionāli – kā ik gadu – godināja tos novada pedagogus, kuri jauno personību izaugsmei tik nozīmīgajā arodā nostrādājuši 35, 40, 45 un 50 gadus. Kopumā šogad kādu no šādām profesionālajām jubilejām atzīmējuši 18 skolotāji, no kuriem teju trešā daļa – Cēsu Pilsētas vidusskolas mācībspēki. Stundu starplaikā sastaptās četras skolotājas gandrīz vienā balsī atzīst, ka šķietami lielais gadu skaitlis pienācis neticami ātri. Sākumskolas skolotāja Elvīra Bērziņa, kuras darba stāžs sasniedzis jau 45 gadus, apliecina, ka joprojām šajā vidē jūtas ļoti labi. Viņa gan atzīst, ka savulaik licies – līdz ar pensijas vecuma sasniegšanu tūlīt dosies atpūsties -, bet tagad vairs no šīs atmosfēras un skolēniem nemaz negribas šķirties. Runājot par pārmaiņām izglītības jomā, pieredzējusī skolotāja notiekošo vērtē mierīgi un bez satraukuma. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, un attiecībā uz pašas pasniegto literatūru un latviešu valodu E.Bērziņa smejot teic: “Gramatiku vēl neviens nav nomainījis.”
Arī pārējās kolēģes neslēpj izbrīnu, cik ātri sasniegti 35 gadi pedagoģiskajā darbā, par ko nesen saņemta atzinība no vietvaras pārstāvjiem. Vidusskolas metodiķe, sociālo zinību, veselības mācības un ekonomikas skolotāja Olga Kosolapova pat atzīst, ka, šķiet, tikai vakar pašai bijis augstskolas izlaidums. Līdzīgi kā kolēģes matemātikas skolotāja Lidija Lisovska apliecina, ka nekad nav šaubījusies par savu profesionālo izvēli un vietu. Uzrunāta par pedagoga darba prestižu Latvijā, vidusskolas direktores vietniece un sociālo zinību skolotāja Līga Ciemiņa dalās pārdomās: “Mēs ar kolēģiem esam tik ļoti iekšā šajā profesijā, daudz pat nedomājot par to, ko kāds domā par skolotājiem. Darām to, ko vajag darīt, un jūtamies labi.” L.Ciemiņa akcentē, ka skolotājiem veltītajā dienā nenoliedzami ir patīkami saņemt apsveikumus, taču šajā dienā arī vēl vairāk samanāms koleģiālais prieks un vienotība: “Skolā ir ļoti svarīga laba komanda!”
Piektais šogad suminātais Pilsētas vidusskolas komandas biedrs, direktores vietnieks un fizikas skolotājs Osvalds Simanovičs pēcāk telefonintervijā “Druvai” atzina, ka savu reizi 35 gadu karjeras laikā šaubas gan bijušas, tomēr par profesijas maiņu tagad vairs nedomājot. Patlaban notiekošā reforma izglītībā pasniedzējam šķiet ļoti sasteigta, to būtu gribējies pieredzēt pakāpeniskāk. “Skolotāji ir apzinīga tauta, un šādi tas rada lielu stresu,” pārdomās dalās O.Simanovičs, vienlaikus gan pilnībā piekrītot – skolēnu paaudze ir kardināli citāda un ir krietni vairāk jāpiedāvā mācības caur praktisku un pat fiziski sajūtamu pieredzi. Patlaban gan pašu vēlamāko – vizītes uzņēmumos vai lauku fermās – aizēno “Covid-19” radītie nosacījumi.
Komentāri