Uz ikgadējo sanāksmi, lai izvērtētu iepriekšējā gadā paveikto, pulcējās Latvijas Politiski represēto apvienības Cēsu biedrības biedri. No 58 ieradās 35, kas bija pietiekami, lai sapulce būtu lemt spējīga. Sanāksmes sākumā biedrības valdes priekšsēdētājs Pēteris Ozols pastāstīja par pagājušā gada galvenajām aktualitātēm. Vispirms viņš atgādināja, ka darbību pērn nedaudz sarežģījis fakts, ka divas reizes mainījies valdes sastāvs. Valdi ievēlēja februārī, maijā no tās izstājās trīs biedri, nācās sasaukt ārkārtas sapulci, lai ievēlētu jaunu valdi. Mainījies arī tās priekšsēdētājs, un kopš gada nogales šos pienākumus pilda P. Ozols.
Viņš arī pastāstīja par paveikto apjomīgā projekta “Sirdsapziņas ugunskurs” realizācijā. Jau rakstīts, ka Cēsīs, Pils ielā 12, bijušā īslaicīgās aizturēšanas izolatora telpās ieplānots ierīkot “mazo stūra māju” jeb piemiņas ekspozīciju, kas stāstītu par pretošanās kustību padomju un nacistiskajai varai. Šobrīd ēkai nojaukts jumts, nomainītas bojātās spāres, sijas, pārmūrēti skursteņi, viss sagatavots jauna jumta uzklāšanai. To darīs, kad tiks saņemts finansējums no Saeimas deputātu kvotām un būs atbilstoši laika apstākļi.
Uz sapulci bija uzaicināta vēsturniece Elīna Kalniņa, kura strādā pie ekspozīcijas izveides, lai pastāstītu par paveikto un tuvākajām iecerēm. Šobrīd ekspozīcijas teksts iztulkots angļu, vācu un krievu valodā, marta sākumā Rīgā notiks audio ieraksti, kuri pēc tam skanēs ekspozīcijā, vēstot par konkrētu cilvēku pretošanās akcijām kādai no okupācijas varām. Viņa pastāstīja, ka ekspozīcijas scenogrāfiju veido pazīstamie mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo, kā arī par citām iecerēm.
Ingrīda Lāce, kura bija ievēlēta par sapulces vadītāju, uzsvēra, ka šajā brīdī visi esam liecinieki kaut kam lielam un labam: “Jāatceras, ka ieceres pašā pamatā ir jūsu idejas. Tas būs Latvijā nebijis pasākums, kas vēstīs par mūsu vēstures jūtīgām tēmām.”
Tieši topošā piemiņas ekspozīcija izsauca plašas, dažbrīd pat skaļas debates. Jānis Marauskis norādīja, ka šo projektu atbalsta vien nedaudzi, nevis visa biedrība: “Savulaik mums, biedrībai, bija iecere izveidot piemiņas vietu padomju deportācijās cietušajiem, bet ar šo “stūra māju” ir aiziets kaut kur sāņus. Tajā tikpat kā netiek runāts par deportācijām, bet tikai par pretošanās kustības dalībniekiem. Ar mūsu biedrības vārdu cilvēki iet prasīt naudu šim projektam, bet, ja es pajautāšu katram sapulces dalībniekiem, vai viņam tas vajadzīgs, vai tas viņu iepriecinās, domāju, atbildes būs noliedzošas.”
Zigrīda Perevalova atgādināja, ka agrāk šajās sapulcēs tiešām runāts par biedrības kopīgi paveikto, tagad lielākā sarunu daļa tikai par projektu un eiro tūkstošiem, kas tiek tērēti šim projektam: “Nezinu, vai ar šo projektu ieiesim vēsturē, bet jāteic, ka sākumā mums nebija zināms, ka tas būs tik liels, prasīs tik lielu finansējumu. Nav arī īsti skaidrs, kāpēc šajā ekspozīcijā netiek runāts par represētajiem. Tur jau stāstīts par mežabrāļiem, nevis par Sibīriju. Varbūt tomēr arī šo niansi vajadzētu tur minēt.”
Kārlis Krieviņš norādīja, ka nevajag jaukt lietas, Pils ielā 12 nekad nav bijuši čekas bunkuri, tikai milicijas īslaicīgās aizturēšanas izolators, kam nav nekāda sakara ar represijās cietušajiem: “Ja mums biedrībā ir frakcija, kas darbojas ar šo Pils ielas 12.nama projektu, darbojieties, bet nesaistiet to ar visu mūsu biedrību. Mēs tur neesam piederīgi.”
Kāds no sapulces dalībniekiem gan norādīja, ka viņš pats divas reizes ticis uz nakti turēts šajās telpās. Vienā no tām tur bijusi ne tikai viņa ģimene, bet vēl vairākas.
Alvis Jansons, kurš ir viens no šī projekta aktīvistiem, aicināja padomāt par to, kas tad īsti ir represētie: “Vai tikai tie, kuri aizvesti uz Sibīriju 1941.un 1949.gadā? Jā, šie deportētie nav īpaši izcelti, bet tie, kuri aizturēti par pretošanos un bijuši šajās kamerās vai citur apcietinājumā, arī ir represētie. Daļa no viņiem arī tika deportēti no dzimtenes. Tāpēc negribu piekrist, ka šajā ekspozīcijā nav domāts par jums. Tur tieši domāts par jums, tā tieši stāstīs par jūsu dzīvi.”
Ieva Eglīte citēja vīra Gunta Eglīša teikto, kurš veselības problēmu dēļ nav varējis ierasties: “Viņš lika pateikt, ka tam, kurš var uzstāties pret Elīnas Kalniņas darbu, nav svēta senču piemiņa.”
Dažbrīd sacēlās skaļas debates, visi runāja, neviens neklausījās, un sapulces vadītājai I. Lācei nācās aicināt ievērot mieru: “Nevajag tik daudz spēka tērēt, lai strīdētos, labāk palīdziet šo ieceri realizēt. Esiet tuvāk šim projektam, iesaistieties, tad redzēsiet, kā plūst nauda, kur tā tiek izlietota. Ja to nevēlaties, atliek uzticēties tiem, kuri dara, bet strīdam nav nekādas jēgas.”
Pēc strīdiem un debatēm par visiem jautājumiem sanākušie nobalsoja gandrīz vienprātīgi. Arī biedrības pagājušā gada darbs novērtēts apmierinoši.
Komentāri