Meklējot kādu sarunai par sievišķības tēmu, doma aizveda pie aktrisēm. Valmieras teātrī
ir vesela buķete sievišķīgas apbrīnas vērtu būtņu. 8. marta gaidās teātra kafejnīcā sarunājos ar Regīnu Devīti, kura izrādē „Līdz pavasarim” un seriālā „Neprāta cena” atveido spilgtas mūsdienu sievietes.
– No skatītāju zāles veroties, var šķist, ka aktrises profesija ir sievišķības kalngals.
– Par sievišķību katram ir savs priekšstats – par to uzskatot ārējo tēlu, rīcību vai intereses. Man liekas, ka sievietes misija ir sarežģītāka. Tā ir atbildība par ģimeni un visu, kas notiek pasaulē. Tā ir saglabāšanas un saudzēšanas misija.
Reiz šajā sakarā mani pārsteidza Sāremas burvis, aizrādot, ka bērni nav vīrietim, tie ir sievietei – radītājai un audzinātājai. Pietiekot tikai ar to, ja vīrietis šajā sakarā sievieti
atbalsta.
Aktrises profesija sievišķīga ir tikai ārēji. Aktrisēm ļoti daudz laika jāvelta darbam un neiztrūkstoši jāstrādā citu brīvdienās, svētku dienās. Bērniem, ģimenei atliek maz laika, un tas nemaz nav sievišķīgi. Lai ģimenē valdītu saskaņa, aktrises vīram jābūt izcilam vīrietim – pacietīgam un saprotošam.
– Esot bijuši režisori, kuri uzskatījuši, ka izcilai aktrisei bērni nedrīkst būt, viņai jāziedojas mākslai.
– Man arī bija gados vecāka kolēģe, kura teica, ka skatuve ir ļoti nežēlīga. Tā grib, lai
sieviete visa piederētu skatuvei. Tikai tad šajā mākslā var tikt augstu. Es tam nepiekrītu. Tā ir vardarbība pret sievieti jebkurā profesijā. Jā, vienmēr pastāv risks ar bērna piedzimšanu izkrist no aprites, atklāt, ka tava vieta ir aizņemta. Par laimi mūsu teātrī ar aktrisēm rēķinās. Ja kļūsti par mammu, teātris plāno, kad
varēsi atgriezties. Mēs esam ģimenisks teātris.
– Teātra ģimenē droši vien ar lielu vērienu kādreiz svinēja Sieviešu dienu.
– Tas notika pirms 20 gadiem, kad mēs bijām izbraukumu teātris. Parasti 8. martā sievietes gaidīja humora pilns apsveikums. Vīrieši daudz domāja, lai svētki izdotos skaisti. Tam visam nebija nekāda sakara ar līdztiesību, kāds šiem svētkiem ir vēsturiskais zemteksts. Nu vairs teātrī 8. martu nesvin, bet personīgi gan to atzīmējam. Kurš atceras, tas apsveic.
-Vai par sievišķīgumu nevar uzskatīt prasmi arī dāmai pašai sev sagādāt dāvanu?
– Var gan, piemēram, aiziet uz frizētavu, kafejnīcu vai arī koncertu un teātri. Šonedēļ Valmieras teātris sagādāja tādu iespēju, sniedzot aktieru koncertus „Noktirne” – dzīvespriecīgas un krāsainas ainiņas par 60. gadiem. Noskatoties koncertu, biju priecīgi pārsteigta, cik jauku svētku noskaņu tas spēj sagādāt, priecājos par jauno, dziedošo aktieru azartu, par dziesmām, tērpiem, par uzjundītām atmiņām. Tiem, kas 60. gados bija jauni, aktieru koncerts noteikti sagādās jauku pārsteigumu. Viena no skatītājām pat teica, ka jutusies kā reiz savās kāzās.
– Grūti iedomāties sievišķīgāku tēlu par to, kādu esi radījusi Zentu televīzijas seriālā „Neprāta cena”!
– Jā, mana atveidotā Zenta tāda ir, kaut gan diez cik gudri neizvēlas līdzekļus. Daļa skatītāju viņu nosoda par to, ka runā ne to, ko vajag, bet viņai taču ir tik sievišķīgas intereses. Nesen televīzija atkārtojumā rādīja 28. sēriju, kur Zenta pirmo reizi parādās. Tolaik viņas vīrs bija dzērājs, divi bērniņi jāapgādā, tāpēc nav brīnums, ka pēc gadiem, kas paiet seriālā, Zentai, satiekot bagāto uzņēmēju Pētersonu, šķiet, ka debesu vārti atvērušies. Viņai liekas, ka visi līdzekļi ir labi, lai pievērstu vīrieša uzmanību. Lai ko citi neteiktu par Zentu, viņai ir normālas sievietes vēlēšanās – arī vēlēšanās sev blakus redzēt vīrieti. To, ka viņa sastrādā visādas neprātības, neapdomā, neanalizē savu rīcību, tas taisnība. Kas iznāk, tas iznāk.
– Cik tāla Zenta ir no tevis pašas?
– Savu mūžu neko tādu neuzdrīkstētos. Es taču kontrolēju, ko saku, vismaz mēģinu. Zentas tēls izauga no mazas epizodes. Sākumā man šķita, ka viņa ir nospiesta un pazemota sieviete, bet ar laiku atskārtu, ka diezgan jau līdzvērtīga savam vīram Jānītim. Gan jau viņa arī bija pasēdējusi kopā ar Jānīša pudeles brāļiem. No epizodes uz epizodi man kļuva skaidrs, kas viņa ir par cilvēku. Pati cītīgi izdomāju Zentas biogrāfiju. Esmu bezgala pateicīga tiem daudzajiem cilvēkiem, kas zvanīja un ziedoja seriāla turpinājumam. Mēs jau esam atsākuši filmēšanu.
– Kā, ritot seriāla sezonām, izdodas Zentas tēlu noturēt tik viengabalainu?
– Varbūt tā ir laimīga sakritība, bet patiesībā, kad ieslēdzas televīzijas kamera, manī mainās pat iekšējais ritms. Es ielecu it kā ejošā vilcienā. Ja man tāda loma būtu gadījusies, kad tikko sāku aktrises darbu, es netiktu galā. Palīdz daudzu gadu pieredze.
Kad vasarā bija ilgāks filmēšanas pārtraukums, atgriežoties uz seriāla trešo sezonu, man bija baiļu sajūta – vai varēšu atkal būt Zenta. Izlasījusi par mākslinieci, kura brauc uz Zilo kalnu pēc iedvesmas, es dēlam teicu: ”Aizved mani uz Zilo kalnu!” Tur pastaigāju, iedvesmojos, un tiešām viss bija kārtībā.
– Tava vārda māsa Regīna izrādē „Līdz pavasarim” arī ir ļoti sievišķīga. Viens cēsnieks, tevi izrādē ieraudzījis, sacīja, ka viņam pat sakārojies dabūt telefona numuru, lai ar aktrisi iepazītos.
– Man ļoti patīk Evitas Sniedzes sarakstītā luga par mūsdienām un Oļģerta Krodera iestudējums. Regīna tajā ir nabaga sieviete, kurai dzīvē nav paveicies. Viņa jūt, ka attiecību veidošanai ar vīrieti pienācis pēdējais brīdis, bet atkal neveiksme – dakteris viņu neievēro. Neviens jau negrib būt vientuļš. Esmu izfantazējusi, ka manai varonei jaunībā bijušas ārkārtīgi lielas prasības pret vīrieti un ideāls nekad nav sakritis ar reālo dzīvi. Tagad viņa sadomājusies par dakteri Valteru.
– Vai tu neatspoguļo profesijas problēmu, kad ikdienā apkārt galvenokārt ir sievietes?
– Jā, Regīna ir medmāsa, bet slimnīcās taču apgrozās arī vīrieši. Vai tiešām viņa nevarēja nevienu atrast un iepazīties? Viņai varbūt bija sapnis apprecēt uzreiz dakteri? Taču man ne prātā nenāk vārda māsu nosodīt. Jo pašas gadi iet, jo vairāk atskārstu, ka daudz ko nesaprotu. Varētu šķist, ka, ilgāk dzīvojot, viss kļūst skaidrāks, bet tā nav. Rodas aizvien vairāk jautājumu. Tāpēc lasu, ko citi saka. Liela nelaime esot, ja pāris nedzīvo šodienai. Nereti sievietes pārlieku kavējoties pagātnē vai gaidot notikumus nākotnē.
– Vai Valmieras aktieriem palīdz suflieri?
– Mums paredzēts, ka aktieri tekstus iemācās līdz ģenerālmēģinājumam. Nevienā no teātra zālēm pat nav vieta sufliera būdai, un aktieri patiešām tekstus zina. Taču gadās arī atmiņas zudumi, tā saucamie melnie caurumi.
Nevajag aktiera darbu pārāk idealizēt. Darbs paliek darbs. Taču taisnība Karelam Čapekam, kurš rakstīja, ka izrādes rašanās – tas ir brīnums. Izrāde rodas kolektīvā darbā, un arī skatītāji tajā piedalās. No skatītājiem daudz kas atkarīgs. Publika aktieriem var nepalīdzēt, piemēram, var būt nikna uz visu teātrī notiekošo, un tad izrāde no izrādes atšķiras. Aktieri taču labi jūt, kas no skatītājiem nāk – labvēlība, vai ledains vēsums.
– Uz teātri pārsvarā nāk dāmas, bet uz kuru izrādi varētu līdzi atvest vīrieti?
– Uz Vara Braslas iestudēto „Gredzens uz tilta” pēc Gunara Janovska grāmatas „Helmī” motīviem. Simpātiski, ka izrādes centrā vienlīdz spilgti ir
vīrietis un sieviete. Tā ir lielās zāles izrāde, un vīriešiem tas diezgan labi patīk – apsēsties un justies kā teātrī, visu vērot. Mazā zāle no skatītājiem prasa līdzpārdzīvojumu, bet es domāju – vīrietis būs priecīgs noskatīties „Trīs draugus”, redzēt Remarka tēlus.
– Vai aktiera profesija tagad ir apjūsmota?
– Agrāk aktieri patiešām bija zvaigznes. Atceros, cik cienīgi vecie aktieri gāja pa Valmieru, kāda apbrīnas pilna bija arī mana attieksme. Grūti to vārdos izteikt. Tagad profesija kļuvusi pieejamāka, ikdienišķāka. Masu mediji kultivē skandālus, lai tīšā prātā par aktieriem rastos sabiedrības interese.
– Vai paši aktieri spēj brīnīties par teātra mākslu?
– Es spēju! Aizgāju uz Mārtiņa Eihes iestudēto Blaumaņa „Nāves ēnā”. Pie šīs izrādes tapšanas nestrādāju, domāju, paskatīšos, kas lācītim vēderā. Zināju, ka izrādē ir daudz nosacītības, attēlojot pazīstamo sižetu par zvejniekiem uz ledus. Līdzpārdzīvojums iestājās jau pašā sākumā. Raudāju, ka blīkšķ. Profesionālā deformācija nekādi netraucēja man būt emocionālai skatītājai.
– Dzīve teātrī nav visa dzīve. Ar ko praktisku iznāk nodarboties?
– Man ir lauku īpašums, remontējama māja. Dēls ir paaudzies, varētu to lietu ņemt savās rokās. Šo māju 1865. gadā tēva senči nopirkuši no Burtnieku muižas.
Jaunībā man ļoti gribējās prom no laukiem, no Burtniekiem, redzēt pasauli. Tagad, kad to esmu apskatījusi, pat Maskavā mācījusies, gribas uz laukiem pie savām puķēm. Esmu dzimusi Amūras apgabalā. Manus vecākus 1949. gadā 16 gadīgus izsūtīja no Burtnieku pagasta. Krievijā viņi arī satikās, bija milzīgi liela mīlestība.
Man bija gads un daži mēneši, kad mēs atgriezāmies.
– Kādu lomu ārpus teātra vēl tu gribētu īstenot?
– Es mācos Dabas muzejā, kur sagatavo vides gidus, citiem vārdiem – reindžerus. Man ļoti patīk dabā. Nu jaunās zināšanas varēšu praktiski pielietot savos laukos, organizējot piedzīvojumus dabā. Tas ir ļoti moderni, jo cilvēkiem apnikuši piedzīvojumi urbanizētā vidē. Lūk, mans piedzīvojums – caur
mācībām iziet no teātra vides.
Komentāri