Lai gan pavasaris tuvojas strauji un lauksaimniekiem būtu jāsāk domāt par vasarāju sēklas iegādi, Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Priekuļu pētniecības centrā apcirkņi joprojām pilni.
Darbinieki neizpratnē saka, ka tāda situācija līdz šim nav piedzīvota, turklāt neatrod tai izskaidrojumu, jo sēkla ir labā kvalitātē, pietiekamā apjomā, sertificēta, safasēta un par pieņemamu cenu atbilstoši kategorijām.
AREI pārdošanas speciāliste Solvita Survillo notiekošo pamato ar zemnieku apjukumu, jo pēdējo gadu klimatiskie apstākļi kļuvuši pārlieku neprognozējami, kas varētu būt par iemeslu tam, kāpēc graudkopji pirms sējas izturas nogaidoši.
“Par klimata izmaiņām un to ietekmi uz lauksaimniecību runā starptautiskā arēnā, akcentu liekot uz to, ka pētniekiem jo centīgāk jāstrādā pie jaunu, izturīgu šķirņu veidošanas, kas spēj izturēt dažādus dabas untumus. Turklāt jāteic, ka sēklas audzēšana ir tikai viena medaļas puse, otra ir realizācija. Atrodoties vienā spēles laukumā ar komercuzņēmumiem, kas nodarbojas gan ar sēklas nodrošinājumu, gan reklāmu un līdztekus vēl piesaista speciālistus, apgādā ar augu aizsardzības līdzekļiem un finālā vēl garantē saražotā apjoma realizāciju, esam sīvas konkurences ēnā,” skaidro S. Survillo.
Kamēr vietējie zemnieki nogaida, par sertificēto sēklas materiālu interesi izrādījuši zviedri. S. Survillo pauž, ka Zviedrijā ir līdzīgi klimatiskie apstākļi kā Latvijā un aizjūras kaimiņiem mūsu rūdītās graudaugu sēklas vieš uzticību, tāpēc interese ne vien saglabājas, bet pat palielinās. “Mēs no savas puses ceram, ka šī sadarbība būs ilgstoša un auglīga,” piebilst S.Survillo.
Sēklas piedāvājumā šķirņu izvēles netrūkst, tas nozīmē, ka arī cenu variācijas ir dažādas, kas dažbrīd pat kropļo tirgu, taču pārdošanas speciāliste min, ka bieži vien tirgus piedāvājumā atrodamais sēklas materiāls ir zemas kategorijas, kur pretī AREI apņēmies tirgot tikai B kategorijas sēklu, kas ir augstas kvalitātes. “Tās ir sēklas ar licences līgumiem par autoratlīdzībām,” bilst S. Survillo, uzsverot, ka šobrīd, ja zemnieks ar institūtu slēdz līgumu par sēklas iegādi, ir iespējams vienoties par atlikto maksājumu.
Savukārt AREI agronome Sanita Zute skaidro, ka reizēm selekcionārs šķirnes izveidei velta desmit un vairāk gadu: “Zinātnieks to pēta, veic testus, analizē paraugus un reģistrē datubāzē, taču viņa darbs nav pietiekami novērtēts. Zinātnieki strādā, lai ražotājam būtu materiāls, ar ko pelnīt, taču arī zinātnieks vēlas atlīdzību par savu darbu. Kad šķirne ir reģistrēta Aizsargāto šķirņu reģistrā, selekcionārs drīkst prasīt taisnīgu atlīdzību par šķirnes sēklas izmantošanu. Savukārt sēklaudzētāja pienākums ir rūpīgi glabāt dokumentāciju, kam sēklu pārdod, cik daudz un kurā saimniecībā pavairo.”
Priekuļu pētniecības centra darbinieki jūt zināmu satraukumu, taču bilst, ka pavasara darbi vēl nav sākušies, kas zina, ja pavasaris būs silts, sauss un saulains, iespējams, visu sēklu izdosies realizēt pāris pavasara nedēļās.
Sazinoties ar LPKS VAKS darbiniekiem, “Druva” uzzināja, ka tur situācija ir stabila, zemnieki, kuri rudenī sēklu iegādājušies, jau domā par pavasara darbiem, atteikumu par sēklas iegādi nav saņemti un saskaņā ar pieejamajiem datiem sējplatības palielinās.
Pagājušajā gadā Latvijā sēklaudzēšanas lauki aizņēma 17 000 hektārus. Ekonomiskās krīzes gados sēklaudzēšanai apsētās platības bija sarukušas līdz 6500 hektāriem, tagad stāvoklis pakāpeniski uzlabojas. Vislielāko īpatsvaru veido labība, kas ir 11 000 hektāri, taču pēdējo divu gadu laikā mainījies ziemāju un vasarāju īpatsvars. Vasarāju sējumi – mieži, kvieši – bija 60% no apsētajām labības platībām, ziemāji sarukuši līdz 40%. ”Redzam, kā katru gadu mūsu tirgū ienāk arvien jaunas šķirnes, un tās lielākoties ir no citām Eiropas valstīm. Strauji pieaudzis stiebrzāļu un citu lopbarības sēklu audzētāju skaits, un šobrīd šīs kultūras aizņem 3000 ha. Īpaši palielinājušās sarkanā āboliņa zālāju platības. Tāpat savu uzvaras gājienu svin arī pākšaugi. “Ja pirms pieciem gadiem pākšaugu laukus varēja manīt tikai dažviet un nelielās platībās, tad pērn zirņu un lauku pupu sēklaudzēšanas platības bija tuvu pie 2000 hektāriem,” stāstīja Valsts augu aizsardzības līdzekļu Sēklu kontroles departamenta speciāliste Liena Jaunzema.
Komentāri