Salidojums “Cēsu Arodu skolai 100” pulcēja daudzus simtus absolventu, bijušos darbiniekus: meistarus, skolotājus un citus.
Pirms svinīgā sarīkojuma, kas notika Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, absolventiem bija iespēja paviesoties ēkās Skolas ielā 6 un Piebalgas ielā 3, kur no arodskolas laikiem palikušas tikai atmiņas, kā arī iepazīt jaunās darbnīcas tagadējā skolas ēkā Valmieras ielā 19.
Koncertzāle bija pozitīvām emocijām piepildīta, kā jau tiekoties sen neredzētiem draugiem, skolas, kursa biedriem. Daudziem tā bija satikšanās kopš iepriekšējā salidojuma pirms pieciem gadiem, citiem – pēc ilgāka vai īsāka pārtraukuma. Daudziem līdzi fotogrāfijas, kurās kopīgi centās atcerēties, kā sauca kursa biedrus, atmiņās ausa tajos gados piedzīvotais.
1961. gadā arodskolu absolvēja Zigurds Sproģis, kurš dzīvo Vaives pagastā. Ieguvis galdnieka arodu, visu mūžu tajā strādājis. Viņš atzina, ka atbraukt uz simto salidojumu ir īpašs notikums, jo var satikt skolas biedrus, ar ko kopā mācījies: “Paspēju iepazīt tagadējās darbnīcas. Jā, tas ir pavisam cits līmenis nekā mūslaikos, bet arī tad profesiju iemācīja labi. Ir pareizi, ka skola attīstās, ka audzēkņi var apgūt modernas iekārtas.
Šādi salidojumi rosina atmiņas. Joprojām spilgti atceros, kā visi staigājām vienādās formās, tolaik bija pusmilitāra disciplīna, nekādas vaļības atļauties nevarēja, visi to arī ievērojām. Toreiz visu apģērbu no veļas līdz šinelim deva par brīvu. Mācību laikā ne par ko nebija jāsatraucas, divus gadus bijām apģērbti, paēdināti trīs reizes dienā, atlika tikai mācīties.”
No Smiltenes atbraucis Gunārs Vāvers, kurš skolu absolvējis 1963.gadā. Viņš atzina, ka atmiņas par to laiku ļoti labas: “Bija gan mācības, un profesiju iemācīja labi, gan arī viss cits. Brīvajā laikā gājām uz parku meitenes ķert, bija citas kopmītņu dzīves draiskulības. Bija forši.”
1965. gadā arodskolu beidza Valdis Linkums, kurš tagad dzīvo Kaivē. Apguvis galdnieka profesiju, tajā gan nostrādājis vien dažus mēnešus, jo armijā nācies kļūt par šoferi. Tā nu vairāk nekā 42 gadus strādā par to.
“Galdnieki nebija mana sapņu profesija. Nākot mācīties uz Cēsīm, ļoti gribēju iekļūt metālistos, jo mans tēvs bija no tiem. Diemžēl visas grupas jau bija nokomplektētas, tāpēc iestājos galdniekos. Toreiz uz metālistiem bija ļoti liels konkurss, vismaz četri uz vienu vietu, galdnieki nebija tik prestiži.
Šo salidojumu gaidīju, jo satikt savējos ir forši. Nav gan zināms, vai būs kāds mans grupas biedrs, jo pirms pieciem gadiem salidojumā es biju vienīgais. No visa kursa bijām tikai kādi seši,” stāstīja G. Vāvers.
No dažiem absolventiem gan izskanēja zināmas skumjas, ka skola zaudējusi Cēsu vārdu nosaukumā. Kā zināms, pērn Cēsu Profesionālā skola tika pievienota Priekuļu tehnikumam un tagad saucas Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums (VTDT). Svinīgajā pasākumā skolas vēsture tika izdzīvota caur bijušo direktoru prizmu, kuru lomās iejutās VTDT audzēkņi un Cēsu teātra aktieri. Simts pastāvēšanas gados skolu vadījuši 12 direktori. Zālē visvairāk bija absolventu, kuri mācījušies laikā (1970.- 1986. gads), kad skolu vadīja pirmā sieviete – Gunāra Magone.
Šobrīd mācību iestādi vada 13.direktors – Artūrs Sņegovičs. Savā uzrunā viņš atzīmēja, ka skolas slavu, tās raksturu un īpašības stiprinājuši nevis direktori, bet gan absolventi un viss skolas kolektīvs: “Jūs ar savām iegūtajām prasmēm un meistaru zināšanām esat būvējuši skolas reputāciju, nesuši tālāk skolas vērtības, cīnījušies, lai arods un arodizglītība vienmēr būtu augstā līmenī tieši šeit – Cēsīs. Šajos simts gados skola piedzīvojusi dažādus laikus un pārmaiņas, tomēr skolas pamati vienmēr bijuši stabili. Skola vienmēr bijusi uzticīga arodam.”
Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītība departamenta direktore Rūta Gintaute – Marihina nolasīja ministres Ilgas Šuplinskas vēstījumu, kurā teikts, ka Cēsu arodskola ir viena no valsts senākajām profesionālajām skolām, kuras vārds laikmeta griežos bijis cieši saistīts ar novada izaugsmi un spēcīgu sava aroda lietpratēju nodrošinājumu: “Šis ir laiks, kas pieprasa nepārtrauktu mācīšanos un izglītošanos jebkurā vecumā. Savukārt profesionālajai izglītībai ir arvien pieaugoša loma, jo tā palīdz jauniešiem būt mērķtiecīgākiem, elastīgākiem, ātrāk piepildīt savus sapņus.”
R.Gintaute – Marihina arī pasniedza Izglītības un zinātnes ministrijas Goda rakstu meistaram Mārtiņam Jurciņam par ieguldījumu izglītības iestādes attīstībā, jauno profesionāļu sagatavošanā kokapstrādes un galdniecības jomās.
Cēsu novada pašvaldības administrācijas vadītājs Atis Egliņš – Eglītis, nodot sveicienus no domes priekšsēdētāja, uzsvēra, ka simts gadi tiek svinēti nevis ēkai, bet idejai par to, ka Cēsīs vajadzīga arodskola: “Šis laiks bijis pārmaiņu bagāts, bet, ja skolu nebūtu spējīga iet tām līdzi, šāds pasākums, visticamāk, nenotiktu. Tāpēc, iekāpjot nākamajā simtgadē, vēlu skolai būt stiprai, pieņemt pārmaiņas, būt pārmaiņu ieviesējai un nebaidīties no tām.”
Komentāri