Pagājis teju pusgads, kopš savstarpēji nepazīstami bērni un pusaudži Cēsīs saņēma uzaicinājumu satikties, lai pievērstos skatuves mākslai. Iepriekšējās iemaņas nebija nepieciešamas, arī vecāku līdzekļi netika prasīti, vajadzēja vien vēlmi darboties, attīstīt prasmi sarunāties, galu galā stāties skatītāju priekšā ar kopīgu mērķi – uzrunāt vienaudžus. Tāds bija bērnu un jauniešu teātra trupas ” Mums ir ko teikt” sākums, par kura izveidošanos bija parūpējies Cēsnieku klubs, piemeklējot projektam finansētāju no Šveices Konfederācijas, Latvijas un Šveices sadarbības programmas līdzekļiem. Strādāt ar dažādu skolu audzēkņiem uzņēmās pedagoģe Inese Lāce. Lai bērniem dotu zināšanas par teātra pasauli, par skatuves mākslas pamatiem, pie Cēsu bērniem brauca runas mākslas, skatuves mākslas profesionāļi, tajā skaitā Valmieras teātra aktieri. Bērni kā jau bērni – dažus tas viss ieinteresēja, citus ne visai, un viņi pēc kāda laika jauno trupu atstāja. Taču vietā nāca citi. Tikai rudens beigās par trupu „Mums ir ko teikt” uzzināja 13 – 14 gadīgi puiši, kuri līdz šim nebija izrādījuši lielu interesi par mācībām skolā. Daži pēkšņi pieķērās neformālajai izglītībai, par kādu var uzskatīt teātra trupu. Tagad puiši ir pilntiesīgi tās dalībnieki un spēlē nozīmīgas lomas jaunajā iestudējumā “Sarunas Ziemassvētkos”. Skatoties uz viņiem no zāles, rodas iespaids, ka tieši viņi ar atraisīto darbošanos vislabāk spēja uzrunāt vienaudžus – 7. līdz 9. klašu skolēnus, kuri, pedagogu aicināti, gan bija atnākuši uz teātra trupas uzvedumu internātskolā Raiskumā un Drabešos, pamatskolā Liepā un Cēsīs, bet sākumā pret gaidāmo teātri izturējās skeptiski. „Trupā bijām sagatavojuši stāstu par ziemas saulgriežu laiku, aicinot tajā atminēties par tuviem cilvēkiem. Dažkārt laicīgas lietas liedz saskatīt šajos svētkos burvību, tāpēc ar savu uzstāšanos rosinājām apstāties, parunāties, ieklausīties sevī un citos, meklēt jaunus sarunu draugus,” stāsta Inese Lāce, kura veidojusi scenāriju un režiju. Līdz ar viņu darbojies horeogrāfs Andis Kozaks. Ikvienam trupas diviem desmitiem dalībnieku – deviņus, vienpadsmit vai 16 gadus vecam – dota iespēja dziedāt, uzturēt dialogus, dejot, sinhroni kustēties.
Skatītāju uzmanīgā sekošana līdzi darbībām uz skatuves –
delverīgu pusaudžu uzvedībai, bērniem, kas iejutušies koku un puķu, arī sniegpārslu un eņģeļu tēlos, apliecināja, ka vairāku mēnešu darbs nesis rezultātus, atraisīta māka sarunāties ne tikai vārdos, bet arī ar sirdi. Tieši tas, uz ko Ziemassvētku gaidīšanas laikā visvairāk cerēts. „Darbs ar trupu, kurā bērni ir no dažādām skolām, ar atšķirīgām interesēm, nav no vieglajiem, bet redzot, cik atdevīgi izrādēs iejūtas mani audzēkņi, saprotu, ka tas nav bijis velts,” pēc piecām izrādēm vairākas skolās atzīst pedagoģe Inese Lāce.
Projekts „Mums ir ko teikt” paredz, ka pavasarī bērnu trupai
finansēs vēl vienu izrādi. Tajā līdzdarboties būs aicināti arī bērni un pusaudži no ģimenēm, kurās materiālie un sociālie apstākļi neļauj iesaistīties citos ārpusskolas pulciņos. Mairita Kaņepe
Komentāri