Pirms mēneša klajā nākusī grāmata ”Sarunas ar Māru Ķimeli” jau izcēlusies ar savu režiju. Valmieras teātrī Māras Ķimeles veidoto izrāžu aktieri ar lielu mīlestību vēruši gaidītās grāmatas lappuses, grāmatā lasāmie tiešie un skarbie Ķimeles izteikumi Latvijas teātru kritiķus saniknojuši, bet skatītāji, režisores talanta cienītāji bauda Ievas Zoles dokumentētās sarunas ar Māru Ķimeli. Par to visu arī saruna ar teātra kritiķi Ievu Zoli.
– Kā dzima pati ideja?
– Mums abpusēji. Es izvēlējos interviju žanru, jo tas man ļoti tuvs un likās piemērots tieši Mārai Ķimelei, jo maz ir tādu cilvēku kā Māra, kam ir ko teikt un kas prot izteikties tik skaistā un bagātā latviešu valodā. Ļoti daudz pati ieguvu dzīvajās sarunās ar Māru, un tas dod pārliecību, ka iegūs arī tie, kas lasīs. Pie grāmatas bija viegli strādāt.
– Šī nav tava pirmā sarunu grāmata?
– Daudz sarunu bija arī tad, kad rakstīju grāmatu par režisoru Pēteri Pētersonu. Par īpašām kļuva sarunas ar Ilmāru Blumbergu, Imantu Ziedoni, Liliju Dzeni. Lielu nozīmi uz mani atstāja Parīzē notikusī saruna ar P. Pētersona draugu Juri Stauni, kas nu ir pārvērtusies par sarunām vēstuļu formā vairāku gadu garumā. J. Staune visu mūžu nostrādājis ezoteriskās literatūras antikvariātā Latīņu kvartālā, dziļi izprot literatūru un mākslu.
Ik pa laikam gatavoju lielās portretintervijas ”Teātra Vēstnesim”. Man patīk izvērstas, nesteidzīgas sarunas, un “Vēstnesis” tam dod telpu.
– Jaunā grāmata aizgājusi tautās. Kā tagad to sajūti?
– Mani pārsteidz, cik ārkārtīgi dažādi lasītājiem tā trāpa vai netrāpa. Nebiju gaidījusi, ka grāmata tik ļoti aizskars manus kolēģus – teātra kritiķus. Protams, domas par Latvijas teātru kritiku izsaka Māra Ķimele, bet es esmu grāmatas autore, un trāpa arī man. Par grāmatu esmu saņēmusi ļoti daudz labu vārdu no māksliniekiem. Radošo profesiju pārstāvji – literāti, aktieri, režisori grāmatā pazīst Māru un arī uzzina par viņu ko jaunu. Ir izdevies panākt, ka Māra runā no savas būtības, no sirds. – Kādu lasītāji iepazīst Māru Ķimeli? – Viņi ierauga, cik cilvēks, būdams mākslā un būdams radošs, ir bagāts, cik daudz ar izrādēm spēj dot pasaulei. Man no Māras teiktā būtiskākais liekas doma, ka dzīve ir ceļš, kurš jāiet, nepārtraukta attīstība, lai saprastu pasauli. Izzinot, kāds tu gribētu būt un esi pats, tu uzzini, kā attiekties pret pasauli. Un to var izpaust mākslā. Grāmatā ir daudz cilvēcības un arī radošā “virtuve” – par to, kā darbs top uz skatuves.
– Sarunas apliecina, ka mākslai ir spēks, ka tā nav tikai izklaidei.
– Māksla uz vienu vai otru dzīves parādību ļauj paskatīties no citas puses. Kāpēc cilvēki vispār skatās teātri? Taču, lai sevi attīstītu un atbildētu uz kaut kādiem jautājumiem. Un Māra savā mākslā ir devusi atbildes uz daudziem jautājumiem. – Padomju laiks grāmatā bija labi iedzīvināts, es teiktu – ar garšu.
– Māras stāstījumā īpaši sajutu pēckara gadus, varēju tos spilgti iztēloties – tramvaji apstājas, kad Staļins mirst, garas rindas, kurās jāstāv, lai veikalā kaut ko dabūtu. Māras jaunība ir 60. gadi ar vēlēšanos pulcēties, lasīt dzeju, būt par latvieti. Māras briedums, viņas personība atklājas caur izrādēm 70. un 80. gados.
– Interesanti, cik grāmatai būs daudz lasītāju, vai mēs, latvieši, tiešām esam lieli teātra mīlētāji?
– Paskatoties pasaulē, liekas, ka citi ir daudz lielāki. Esmu bijusi lieciniece, kā iznes teātra durvis, lai noskatītos izrādi. Latvijā to nevar pat iedomāties, bet Pēterburgā tā bija pirms E.Nekrošus izrādes “Mazās traģēdijas” Baltijas teātru festivālā. Izrādēs Rietumu valstīs es redzu, ka publika nāk daudz sagatavotāka un izglītotāka, arī inteliģentāka. Protams, liela daļa Rietumu sabiedrības patērē mūziklus, bet tā publikas daļa, kas aiziet uz nopietno repertuāru, to arī labi uztver. Rietumu nacionālajos teātros neatrast amerikāņu izklaidējošo mākslu. Viņi teātros var atļauties nopietnu repertuāru, jo zina, ka būs apmeklētāji. Arī Igaunijā un Lietuvā mīl teātri, tāpēc es nevaru teikt, ka latvieši kā īpaši izceltos. – Vai, sēžot skolas solā Cēsīs, varēji iedomāties, ka rakstīsi grāmatas, būsi teātra kritiķe?
– Man ir tāds mīļš stāsts, kā es skolotājai B. Cepurītei 6. klases sacerējumā uzrakstīju, ka gribu kļūt par teātra kritiķi, bet droši vien nekļūšu. Toreiz mans ideāls bija Lilija Dzene. Viņa teātra zinātni bija apguvusi Maskavā, un es pesimistiski spriedu, ka man tas nebūs iespējams. – Kā tu gāji uz izvēlēto mērķi?
– Nekā, latviskā iepriekšnolemtībā. Pirmo reizi Latvijas Universitātē nodibinātais teātra kritiķu kurss sāka mācības, kad man vēl vidusskolā bija palicis gads. Atnākusi no skolas un mājās pa radio klausoties, kā kursa vadītāja Silvija Radzobe stāsta par visu, kas būs – kā studenti ies uz izrādēm, skatīsies mēģinājumus, es sēdēju virtuvē un raudāju par savu nelabvēlīgo likteni, par to, ka esmu piedzimusi gadu par vēlu. Pēc vidusskolas sāku mācīties filoloģijas fakultātē un jau 1. septembrī saņēmu visus dvēseles spēkus, gāju klāt kursa vadītājai un jautāju, vai nevarētu apmeklēt arī teātra kritiķu lekcijas. Viegli negāja, bet divus kursus pabeidzu vienā gadā. – Kritiķu sabiedrība Latvijā ir tik maza. Tā ir profesija, kurā cits citu pazīst vārdā. Tas ir labi vai slikti?
– Ir plusi un mīnusi. Pluss, ka pārstāvam visas paaudzes un var justies kā ģimenē, protams, ar visām no tā izrietošām problēmām. Mīnuss, ka dažkārt pietrūkst pārsteiguma, brīnuma par to, ko kāds teiks vai darīs. Mākslas uztveri veido arī cilvēciskā pieredze un līdz ar to var diezgan viegli prognozēt kritiķu vērtējumu. – Kā tu atceries tuvināšanos savam elkam teātra kritikā – Lilijai Dzenei? – Es viņu sasmīdināju, izstāstot par to sacerējumu. Mūsu tuvināšanos patiesībā nevar izstāstīt, jo arī tā ir bijusi neatsverama bagātība un pieredze. Par savu profesionālo mūžu esmu ļoti gandarīta, bet to veidojis arī cītīgs darbs. – Kā tagad radoši izpaudies?
– Strādāju avīzē ”Kultūras Forums” un Latvijas Nacionālajā teātrī par galvenā režisora palīgu literāros jautājumos, vēl esmu Latvijas Kultūras akadēmijas lektore un akadēmijas Zinātniski pētnieciskā centra zinātniskās padomes priekšsēdētāja. Un rakstu grāmatas.
– Kā tev visam pietiek laika?
– Nepietiek, tāpēc brīnos, ka izdodas atrast laiku, lai ceļotu – to cenšos pēc iespējas bieži, jo tas ir vēl viens neatkārtojams veids, kā uzņemt sevī pasauli. Man patīk sajust citu vidi, tautu, dabu. Cenšos skatīties arī izrādes ārpus Latvijas. Oktobrī Gruzijā, kur devos vienkārši dēkā apskatīt zemi, pie reizes noskatījos arī divas izrādes un operu. Pirms dažiem gadiem krājumam ”20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā” rakstīju par gruzīnu teātri, bet tagad izbaudīju to dzīvē.
– Skatoties tik daudzu režisoru darbu, varbūt var iemācīties pats režisēt savu dzīvi?
– Līdzko augstprātīgi iedomājos, ka to protu, viss izgāžas, tāpēc pārāk necenšos. Bet, protams, ir arī veicies. Kā es varēju iedomāties, ka uzrakstīšu grāmatu par Pēteri Pētersonu? Es sastapos ar cilvēku, kurš ir par mani 50 gadus vecāks un savā radošajā mūžā visu ir izdarījis. Bet domāju, ka arī P. Pētersons nevarēja iztēloties, ka laikā, kad viņš rada savas spilgtākās izrādes, Cēsīs aug Ieva, kas par viņu rakstīs. Mums izveidojās tuvas attiecības, bet ne tikai ar P. Pētersonu – darbs pie grāmatas man “uzdāvināja” arī citus cilvēkus – iepazinos ar J. Stauni, ar režisora māsu Annu, ar ko tiekos ik gadu, kad viņa atbrauc no Amerikas, režisora māsas meita Ilze Jurkāne ir kļuvusi par manu krustmāti. Domādams neizdomāsi ne tādu režiju, ne sižetu stāstam. Man patīk šādām lietām ļauties. Tas ir skaisti. Par P. Pētersona radošo devumu sāku rakstīt 2. kursā 1994. gadā. Viņš gāja bojā 1998. gadā, bet grāmata par viņu iznāca 2000. gadā. Kad grāmata iznāca, man bija tikai 26 gadi, tāpēc tā daudzus pārsteidza, tagad atbildība ir daudz lielāka.
– Tavās grāmatās var dzīvoties, lasīt nodaļas dažādā secībā, jo grāmata ir kā dzīve.
– Grāmatu struktūru veidoju tiem, kas lasīs no sākuma līdz beigām, bet pieņemu, ka grāmatas ir iznākušas atvērtas, lai lasītājs pats izvēlētos, kā lasīt. Arī es jauno grāmatu, pirmoreiz paņemot rokās, nesāku skatīt no 1. lappuses.
– Kādu laiku tu biji saistīta ar Valmieras teātri.
– Piecarpus gadus strādāju par Valmieras teātra literārās daļas vadītāju. Arvien lepojos, ka Valmieras teātris ir uz viļņa. Patiesībā valmierieši vienmēr turējušies Latvijas teātru augstākajā līgā. Teātrī bija krīzes brīdis – bet tas bija laikā, kad Latvijā teātri vispār nebija pieprasīti. Salīdzinoši nelielā pilsētā teātris kļuvis par dzīves centru. Darbojas enerģijas apmaiņa. Aktieri strādā ar atdevi, un skatītāji gūst baudījumu. Tas nereti pietrūkst Rīgas teātriem, kad dzīvo mākslu aizstāj šovs. Perifērijas teātri, manuprāt, ir ieguvēji, jo tajos ir brīvāka atmosfēra un radoša veiksme uzplaukst brīvībā. Ja māksliniekiem uzliek tādu atbildību, kāda pašlaik ir Nacionālajā un Dailes teātrī, no katras izrādes gaidot šedevru, radošais process kļūst saspringts. Tāpēc Valmieras teātri var apskaust. Valmiera ir rokas stiepiena attālumā no galvaspilsētas un tomēr prom – tur tā brīvība. – Kā teātru attīstību ietekmē tas, ka cilvēki kļuvuši noslēgtāki, ironiskāki, skeptiskāki?
-Vairs neuzticas ne paši sev, ne tām emocijām, ko saņem no skatuves? Protams, tas ietekmē arī aktierus. To saka režisori – esot jācaursit biezāka siena, lai no aktiera dabūtu dzīvas emocijas. Bet mani tikpat ļoti uztrauc tas, kas notiek ar skatītājiem. Ir prieks par katru cilvēku, kas nāk uz teātri, bet pseidodemokrātija, kas valda Latvijā, ietekmē arī publikas attieksmi pret teātri. Viena daļa internetā teju necenzētiem vārdiem skaļi deklarē – tas, ko mēs redzam uz skatuves, ir slikti, bet kas ir labi – nezina teikt. Cilvēkos ir tāds kriticisms, ka teātra kritika nespēj tikt līdzi tautas kritiskai attieksmei. Man ar visu savu lielo skatītāja pieredzi vienmēr izdodas 90 procentos izrāžu saskatīt labo – to atrast aktierdarbā, scenogrāfijā vai režisora radītā sižeta pagriezienā. Tāpēc tik skaisti liekas satikt cilvēkus, kuri par mākslu vienkārši spēj priecāties.
Komentāri