Iespējams, acīgākie cēsnieki pamanījuši, ka netālu no jaunā Cēsu tirgus jau kādu laiku durvis vērusi veterinārā klīnika un zooveikals “Tedijs”. Tas ir veterinārārstes Janas Kļaviņas ilgi lolotais sapnis, kuru izdevies realizēt, pateicoties vīram Kasparam un idejas atbalstītājai, domubiedrei Mārai Skrindai. “Dzīve vienmēr ir ritējusi ar un ap dzīvniekiem, it īpaši pirmos dzīves gadus, kuri tika pavadīti laukos. Tur netrūka ne kaķu, ne suņu un lielo dzīvnieku. Ar gadiem parādījās pastiprināta interese par dzīvniekiem, kā arī medicīnu, kas sirdij bija ļoti tuva. Sākotnēji bija ļoti grūti izlemt, vai iet studēt humāno medicīnu vai mācīties par veterinārārstu, tomēr interese par dzīvniekiem ņēma virsroku. Uzskata, ka veterinārārsts ārstē arī cilvēci, jo, ja dzīvnieks ir vesels un dzīvespriecīgs, tad arī saimnieks tā jūtas. Mājdzīvnieki tiek ņemti, lai mājās ienestu prieku un ikdiena kļūtu krāsaināka, bet, ja dzīvnieks sasirdzis, tad arī saimnieks ir bēdīgs,” domās dalās Jana. Piecpadsmit gadu vecumā Jana iestājās Smiltenes tehnikumā, kur izmācījās un ieguva veterinārfeldšera izglītību, tad sekoja augstskola. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē tika aizvadīti pieci gadi, gūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Bet tagad Jana var lepoties ar apmēram piecpadsmit gadu ilgu pieredzi, darbojoties ar mazajiem dzīvniekiem – kaķiem, suņiem, seskiem, jūrascūciņām un pelēm.
Arī Mārai, tāpat kā Janai, no bērnības ir bijusi liela mīlestība pret dzīvniekiem, tāpēc laika gaitā izveidota biedrība “Astēm būt!”, rūpējoties par dzīvnieku tiesībām, bet vēl vēlāk sākusi strādāt Cēsu dzīvnieku patversmē “Lācīši” . “Jau toreiz, kad izveidoju biedrību, ar Janu izveidojās sadarbība, abas kopīgi ārstējām ielas kaķus. Tomēr ciešāka komunikācija izveidojās laikā, kad smagi saslima mans suns, kurš, pateicoties Janas profesionalitātei, šodien ir sveiks un vesels,” atzinīgus vārdus kolēģei teic Māra.
Ideja par veterinārās klīnikas atvēršanu Janai bijusi ilgāku laiku, tomēr izšķirošais lēmums tika pieņemts, kad ikdienā iezagusies rutīna, kā arī nepārtrauktā ceļa mērošana no Cēsīm uz Valmieru, kur Jana strādāja, nogurdinājusi. “Nav bijis ne mirkļa, kad negribētu strādāt profesijā, tomēr radās vēlme kaut ko pamainīt, lai darbu padarītu interesantāku. Tieši tajā brīdī, komunicējot ar Māru, radās ideja, ka Cēsīs varētu izveidot savu uzņēmumu, kurā varētu rūpēties par dzīvniekiem. Nonācām pie idejas, ka es vairāk atbildēšu par veterinārās klīnikas daļu, bet Māra strādās zooveikalā,” atminas klīnikas īpašniece J. Kļaviņa un teic, ka veterinārās klīnikas esamība mazo dzīvnieku ārstēšanā ir ļoti svarīga, jo tā mēdz būt sarežģīta. “Protams, veterinārārsts var doties mājas vizītēs, lai, piemēram, vakcinētu un čipotu dzīvnieku, tomēr situācijās, kad ir aizdomas par slimību, ieteicams dzīvnieku vest uz klīniku, jo nav iespējams paredzēt un paņemt līdzi visus nepieciešamos medikamentus un aparatūru. Tāpat dzīvnieks mājās jūtas kā saimnieks un to no nevēlamā ciemiņa vēlas pasargāt, tāpēc izmeklēšana var būt apgrūtināta un laikietilpīga. Savukārt, ja dzīvnieks ir atvests uz klīniku, tas vairāk jūtas kā ciemiņš, bet veterinārārsts ir saimnieks,” skaidro Jana Kļaviņa. Runājot par veterinārās klīnikas un zooveikala nosaukumu “Tedijs”, Jana atzīst, ka pie tā nonākusi pārdomu rezultātā. “Ar vārdu Tedijs daudzi, iespējams, iedomājas suņuku, nebēdnīgu kaķi vai Mr. Bīna brūno rotaļu lācīti. Atceroties šo lācīti, gribas pasmaidīt, bet ar smaidu un humoru var panākt ļoti daudz,” atzīst veterinārārste.
Ceļš līdz veterinārās klīnikas un zooveikala atvēršanai nebija ātrs, tomēr gan Jana, gan Māra tic, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. “Īstenojot ideju, bija vērojamas dažādas likumsakarības, jo viena ideja tika papildināta ar citu, kas beigās noveda pie rezultāta, kuru redzam šodien. Jā, uzsākšana, iespējams, bija haotiska, jo īsti nevarēja saprast, ar ko jāsāk, tomēr, neskatoties uz to, paveicās ar cilvēkiem, kuri šajā posmā bija ar mums un palīdzēja, ” teic Jana.
“Līdz ar veterinārās klīnikas un zooveikala atvēršanu esam nonākušas pie vērtīgām atziņām. Man šī ir jauna pieredze, kura likusi pārdomāt dzīvi. Esmu gatava mācīties, jo tas nekad nevar būt par vēlu, tāpat kā mainīt dzīvi,” atzīst Māra Skrinda, viņas teikto papildina Jana Kļaviņa: “Veidojot savu uzņēmumu, jāsaprot viens – tas ir laikietilpīgs process, tomēr visam jāļauj ritēt savu gaitu, mierīgi un bez uztraukumiem, bez pārmetumiem un panikas. Tā puzle jāliek lēnām.”
Komentāri