dzimusi Āboliņa
Esmu nodzīvojusi piecdesmit gadus un sapratusi, ka pa īstam dzīvot sāku tikai tagad. Daudz bijis nodomu, gan nepiepildītu, gan piepildītu.
2007. gada Ziemassvētku vakars atnāca ar sapņu piepildījumu, ar mieru sirdī, un ar pacilājumu dvēselē skaistākie svētki aizgāja.
Māsas ģimene iepriecināja ar brīnišķīgu dāvanu – „Straupes grāmatu”. Agrās jaunības gados ļoti vēlējos par kādreizējo skaistāko Latvijas pilsētu – Straupi – uzzināt vairāk, nu tas ir īstenojies. Esmu atradusi atbildi, kāpēc šī vieta vienmēr liek pie sevis atgriezties, uzkavēties „uzlādēt iztukšotās dvēseļu baterijas”.
Esmu Straupes iedzimtā, te pagājusi bērnība, skolas gadi, un esmu bezgala lepna, ka manā Dievausī dzīvo, strādā, darbojas, atpūšas gudri, talantīgi cilvēki. Paldies par šo sapni, ko jūs, „Straupes grāmatas” veidotāji, uzdāvinājāt straupiešiem, gan tiem, kas tur vēl dzīvo daudzās paaudzēs, gan tiem, kuri aizlidojuši citur.
„Straupes grāmata” atvēra acis un paplašināja sirdi. Un ticu, ka tā būs ar ikvienu, kas šķirs tās lapas, ieskatīsies acīs vēsturei un tiem kas savas Straupes vēsturi veidoja. Tās ir brīvu lepnu un gaišu cilvēku acis. Dziļā cieņā un apbrīnā par bagāto faktu materiālu, par veikto darbu pateicos grāmatas veidotājiem – Rudītei Vasilei, Līgai Kronbergai, Dainim Odiņam, Aijai Alksnei un visiem, visiem pārējiem.
