Valmieras drāmas teātra 90. jubilejas svinības sākās ar skatuves grīdas mazgāšanu. Tam bija maz sakara ar ikdienišķo uzkopšanu, jo šādā veidā skatītāju pilnās zāles priekšā aktieri
paklanījās vienam no teātra lielākajiem svētumiem – skatuves grīdai.
Pēc tam skatītāji piedzīvoja
brīnumu, ko
spēj radīt teātris – pat grīdas lupatai var pieaugt spārni, jo tā kā putns pacēlās gaisā un pazuda šņorbēniņos.
Jubilejas koncertā “Par saknēm, upēm un debesīm” caur teātra dziesmām, caur seniem, arī teju 50 gadu veciem video ierakstiem notika ne tikai laika skaitīšana, bet arī ieklausīšanās mākslinieku – režisoru un aktieru – sirdspukstos.
Deviņi gadu desmiti latviešu profesionālam teātrim Valmierā atnesuši tik daudz
pieredzes, ka, atzīmējot gadskārtu kopš
pirmizrādes 1923. gada novembrī,
bijis gana prieka un asaru. Jubileja sniedza gandarījuma brīžus teātra ļaudīm un skatītājiem, sekojot līdzi stāstam,
izteiktam jubilejas atslēgas vārdos – par saknēm,
upēm un debesīm.
“Pagātne ir saknes, kuras baro tagadni,” to varēja dzirdēt, sakām ar Valmieras teātra ilggadējā mākslinieciskā vadītāja Pētera Lūča muti, viņu redzot video ierakstā uz vecās skatuves. Līdz šodienai tika pārnesta 1987. gada jūnijā valdījusī sajūta – laime caur prieku un asarām, ka Valmierā taps jauns teātra nams, vecajiem skatuves dēļiem jāatkāpjas jaunā laikmeta priekšā. Videoieraksts rādīja, kā pēdējo reizi aktieri noliecas pār skatuves grīdu, to uzmazgājot, kā Pēteris Lūcis tur rokā mazu lentes gabaliņu cerībā, ka pats to piesies pie jaunās teātra ēkas durvīm. Valmieras teātra uzticīgie skatītāji zina, ka viņam tas nebija lemts. Garais radošais mūžs – vairāk nekā piecu gadu desmitu ilgumā – izrādījās par īsu. Teātra celtniecības laiks izstiepās 17 gadu garumā. Tikmēr meistars un virkne viņa līdzgaitnieku jau bija mūžībā.
Valmieras teātris, kāds tas ir tagad, mainoties aktieru, režisoru un tehnisko darbinieku paaudzēm, nav zaudējis sakņu sajūtu. Tā nebija nekāda spēle, kad jubilejas vakarā teātra direktore Evita Sniedze uz skatuves iznāca ar to pašu simbolisko pudeli, kurā 1987. gadā ielaists vecās skatuves gars, 1993. gadā tas atkal izlaists teātrī, lai dzīvotu uz jaunās skatuves. 2013. gadā kā dārga relikvija liktenīgā pudele satur domas, ka te viņi visi ir, kas pieder Valmieras skatuvei.
“Visi gari ir ārā – saknēs, debesīs, Gaujā. Šī ir brīnišķīga pilsēta, kurā mēs strādājam. Mēs visi, arī tie, kuru nav un kuri nevar būt zālē – taču ir pieminēti un tomēr
šķietami aizmirsti. Nav aizmirsti. Viņi ir te!” jubilejas sarīkojumā ar pārliecību sacīja Evita Sniedze, pasakoties teātra mākslinieku paaudzēm, kas bridušas
dubļus, līdz tapis tik stipru pamatu teātris. “Te ir brīnišķīga vieta, jo teātra darbībai
te [Valmierā] radīti trīs svarīgi nosacījumi – idejas
dzimst, ir to redzētāji, piepildītāji un ir skatītāji.”
Jaunās paaudzes režisorei Inesei Mičulei šīs teātra jubilejas reizē bija ļauts rakt dziļumā
un ielūkoties dailē caur mūziku un vārdu, gan šodien, gan arī
pirms trim, četriem, pieciem gadu desmitiem rakstīto. Dziedātās dziesmas ietiecās sakņu sajūtās, reibinoši laivoja pa laika upi un reizē ļāva
palūkoties debesīs. No izrādēm, kuras vairs nespēlē, paliek vien atmiņas, bet tajās skanējušajām dziesmām ir spēja pārdzīvot laiku un sulot kā bērziem. Tieši tā ieskanējās Ivara Vīgnera, Gunāra Freidenfelda, Haralda Sīmaņa, Ulda Stabulnieka melodijas ar Aleksandra Čaka, Alfrēda Krūkļa, Māra Čaklā
un Vika vārdiem. Dziesmas sasildīja sirdis. Taču tas, kā skanēja Knuta Skujenieka,
Jāņa Petera un Raiņa rakstītās rindas
Imanta Kalniņa un Mārtiņa Brauna mūzikā, šoreiz aktieru jaunā lasījumā, bija kas līdzīgs no jauna rakstītam radošajam solījumam.
Patiesībā tas Valmieras teātrī
slīpējies gadu desmitiem, it sevišķi brīžos, kad teātris atradies uz būt vai nebūt robežas. Šobrīd Valmieras teātris mirdz
Latvijas kultūras telpā, piesaistot skatītājos arvien jaunus mākslas cienītājus. Ne velti pirms gadu mijas jubilāru sveikšanas daļā tika jokots –
Valmieras teātra dēļ valdība būs spiesta paplašināt šoseju, kas skatītājus ved no Rīgas.
Kad pēdējais no jubilejai veltītajiem koncertiem bija galā, dziedošajiem aktieriem uz skatuves
pievienojās viss teātra ansamblis. Šķiet, kā tam jānotiek, scenārijā nebija rakstīts. Nāca aktieri un režisori – tagadējie un kādreizējie -, un uzbūrās Valmieras teātra saimes sajūta. Ar kādu mīļumu Māra Mennika, kas strādājusi desmit gadus, pastiepa pretī roku Rūtai Birgerei, šobrīd Latvijas teātros spēlējošajai vecākajai aktrisei. Kā ciešā rokasspiedienā blakus stāvēja aktieru pāris Ieva Puķe, Krišjānis Salmiņš un pamāja, lai mamma – Svetlana Bless – stājas viņu vidū. Kā Juris Laviņš sargājot apskāva partneri Ligitu Dēvicu. Kā režisors Elmārs Seņkovs un aktrise Elīna Vāne uzdejoja. Kā dziedošais aktieris Kārlis Neimanis neizlaida no rokām mazo apsveicēju – savu meitiņu. Kā režisore Māra Ķimele, izdzirdot valsi no Pētera Lūča izrādes „Meldermeitiņa”,
impulsa vadīta, priekšplānā stūma Skaidrīti Putniņu – 80. gados tūkstošiem Latvijas skatītāju tik iemīļoto meldermeitiņu.
Kā jaunākie aktieri aicināja no zāles uz skatuvi nākt direktori Evitu Sniedzi.
Silts un mājīgs, jauns un moderns, bet reizē traks ir šis teātris – tur direktores teiktajam jāpiekrīt. Daudzām Latvijas teātra zvaigznēm mājas ir Valmieras teātris. Taču par 2013. gadā nepārspētām zvaigznēm skatītāju balsojuma rezultātā kļuva aktieri
Elīna Vāne, Inga Siliņa, Imants Strads un Mārtiņš Meiers, režisore Indra Roga un viss izrādes „Zojkina kvartira” ansamblis. Ar teātra balvu par mūža ieguldījumu šajā gadu mijā tika pagodināts Jānis Tomsons.
Arita Lejiņa
Komentāri