Amatas pagasta Ģikšos “Makstnieku” saimnieks Igors Aļeksējevs kopā ar draudzeni Elīnu Teikmani iemēģina roku aitkopībā. Igors četrus gadus strādājis Norvēģijā. Interese par aitkopību radusies tur. Igors dalās atmiņās: “Tur man bija ļoti daudz laika pārdomāt dzīvi. Kaut kur uzplaiksnīja ideja par aitām. Turklāt, tā kā saimniecībai pieder arī desmit hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes, sāku aizdomāties, ko ar to iesākt. Tad sāku lasīt grāmatas, meklēju informāciju internetā par aitu audzēšanu. Reiz mana draudzene Elīna, atbraukusi ciemos, atveda rokasgrāmatu aitkopībā. Es to izlasīju no vāka līdz vākam. Noliku plauktā un ļāvu, lai ideja nobriest. Pēc grāmatas izlasīšanas pagāja divi gadi, kad atgriezos Latvijā. Tas šķita piemērots laiks, lai nopirktu pirmās aitas un paskatītos, kāda tad ir tā aitkopība. Sākām ar mazumiņu – septiņām aitām. Pēc laiciņa aitas aplecinājām, atskrēja pirmie jēri, un es sapratu, ka man tā padarīšana tīri labi patīk. Lēnītēm, lēnītēm, un tagad mums ir 40 grūsnas aitu mātes.”
Igors ir pārliecināts, ka vēlas audzēt šķirnes aitas, piekrišanu dod Latvijas tumšgalvēm. Šur tur dzird brāķējam vietējo šķirni, taču jaunajam aitkopim ir savi argumenti: “Šī šķirne visideālāk piemērota mūsu laikapstākļiem. Protams, var iegādāties Sufolka vai Dorper aitas, taču tām grūtāk panest Latvijas klimatu. Ziemā tās salst, jo nav apmatojuma uz galvas, vasarā galvas tā paša iemesla dēļ apdeg. Aitas ir slimīgākas, jūtīgākas. Turklāt Lavijas tumšgalvēm ir lielāks subsidētais atbalsts un tās vieglāk iegādāties.”
Tā kā aitu ganāmpulkam ganīšanai vajagot desmit hektārus zālāju, esot jādomā, kur iegūt barību ziemai. Abi jaunieši skaidro, ka ar pašu hektāriem esot krietni par maz, tāpēc daļu zemes nomā, taču zemes deficīts esot visu apkārtējo lopkopju problēma. “Mēs esam jauni saimniekotāji. Te apkārt ir saimniecības, kas tur bites, audzē gaļas liellopus, viņi jau sen aizsteigušies mums priekšā, tāpēc brīvas zemes tikpat kā nav,” pauž saimnieks. Igors ar Elīnu neslēpj, ka pašlaik viņiem nav nepieciešamās tehnikas, tāpēc lopbarība ziemai esot jāpērk: “Kad sākām nodarboties ar aitkopību, mums nebija ne spaiņa, ne dakšu. Neviens saimniecību nav atstājis mantojumā, tāpēc darbs ar aitām pats parādīja, kas nepieciešams, kas jāpērk. Tagad esam iegādājušies siena presi. Šogad iemēģināsim, jo pagājušajā vasarā cenas siena rituļiem dramatiski uzkāpa, turklāt, pērkot gatavus rituļus, nekad nevar zināt, ko esi nopircis. Pāris reižu gadījies nopirkt sapuvušu sienu.”
Abi jaunieši atzīstas, ka lielu atspērienu saimniekošanā devusi Norvēģijas alga. Elīna saka: “Ja nebūtu pastrādājuši tur, mēs laukos nedzīvotu.” Igors piekrītoši māj ar galvu un piebilst: “Laukos dzīvot ir dārgi,” un Elīna turpina: “Manuprāt, tos jauniešus, kas te Latvijā paši par savu algu kaut ko ir sasnieguši, vajadzētu izvirzīt uz Saeimu, viņiem noteikti ir vairāk prāta nekā tiem, kas tur pašlaik sēž. Tagad laukos bez iespaidīgiem iekrājumiem neko nevar izdarīt.”
Igors neslēpj, ka arī viņiem esot aizņēmums, taču, jau otro gadu aprēķinot izdevumus pret ienākumiem, maksimālais, ko izdevies nopelnīt sev, dalot uz 12 mēnešiem, esot minimālā alga. “Bet bankas kredīts pārsniedz pat minimālās algas summu. Par kādu naudu lai es dzīvoju, ja nebūtu citu līdzekļu, no kā iztikt? Tad nemaz nevarētu saimniekot, turēt aitas. Nauda nenāk uzreiz, bet par aizņēmumu gan jāsāk maksāt tūlīt,” saka Igors. Par šo tēmu Elīna runājusi ar aitkopi Norvēģijā, kurš atklājis, ka tur piešķir līdzekļus attīstībai, bet atmaksa sākas tikai ar peļņas brīdi.
Uzsākot jebkādu uzņēmējdarbību, gribot negribot jādomā, kur savu produktu realizēsi. Par to jaunajiem saimniekiem raižu neesot: “Iepriekš aitām sadzima 22 jēri, visus realizējām paziņu lokā. Daudzi dzīvo Rīgā, un tur, ja piedāvā labu produktu, reklāma izskan ļoti ātri,” saka Igors, bet Elīna smaida. Izrādās, viņai pašai jēra gaļa īsti neejot pie sirds. “Strādājot Norvēģijā pie aitkopja, vienā pasākumā ēdām aitas gaļu, tagad man laikam trauma,” smejas saimniece un piebilst, ka viņai vispār nepatīkot ēst neko, kas pirms tam čubināts un samīļots. “Domāju, mītus par jēra vai aitas gaļu var kliedēt, iemācoties to pareizi sagatavot. Es pati vēl esmu atklāšanas procesā,” pačukst Elīna.
Pārrunājot jēra gaļas dārdzību, aitkopji atzīst, ka veikalā jēra gaļai cenas zelta vērtē, par ko paši reizēm pabrīnoties. “Es nemācēšu izskaidrot, kā veidojas veikala cena, jo gaļu realizēju tiešā tirdzniecībā, bez starpniekiem, taču kautuves pakalpojumus izmantoju. Cenu aprēķinu tā, lai pats neesmu mīnusos un klients to var atļauties. Viss ieguldījums aiziet aitu mātēm, un man jāskatās, lai tas atmaksājas,” uz atvadām paskaidro Igors.
Komentāri