Mārsnēnu pagastā, tāpat kā citviet Latvijā, lauku mājās neiztiek bez četrkājainā sarga – suņa. Cits riedams joņo pa sētu, cits sagaida svešinieku jau ceļa galā vai pie vārtiem, cits, skolas izgājis, strādā. Pagastā sastapu saimniekus, kam suņi ar dažādiem amatiem: sargātāji, mīluļi, rotaļu biedri, gani, pavadoņi un trokšņa cēlāji.
Mednieka palīgs
Vilim Bernātam suns ir palīgs, partneris kopīgajā vaļaspriekā – medībās. Šopavasar apritēs 44 gadi, kopš Vilis dodas uz mežu ar bisi plecā. Viņš labprātāk izvēlas medības ar dzinējiem, kur visi ir kopā, labā kompānijā, ne vientuļu sēdēšanu tornī uz gaidi.
Mednieks kopā ar divus gadus veco, spīdīgi brūno taksīti Roko “Druvu” sagaida pagalmā. Bijām jau brīdināti, ka Roko piemīt kāds savdabīgs niķis, tādēļ jāpiesarga drēbes. Par laimi, suns priecīgi spriņģo apkārt un nav noskaņots paklusām paņemt no ciemiņiem kādu auduma paraugu.
Vilis Bernāts stāsta, ka medību suņiem ir īpašs talants uzminēt, kurp saimnieks dosies. Pietiek uzvilkt kaut ko no medību drēbēm, kad labākais palīgs jau sāk gaudot. Bez Roko nekur nevar doties, ja automašīnai atstātas vaļā durvis, mazais pasažieris ir iekšā. Vilis stāsta: “Roko medībās strādā labi, svarīgi, ka taisa troksni, izdzen lapsas, zaķus, pat staltbriedi. Kaut mazs, toties neatlaidīgs, zvērus “izceļ”, bet kājiņas īsas, pats nekur tālu netiek, ir lēns. Uz mežacūku medībām vēl nav bijis līdzi. Lai arī takša sugas un augumā atbilstošs, Roko nav mācīts līst alās. Neesmu pamēģinājis, nezinu, kas tad notiktu. Suns ir par mazu – bebram tāds būtu viens grābiens.” Pirms Roko Vilim bijuši daudzi citi suņi, vairāk Latvijas dzinēja šķirnes pārstāvji.
Atšķirībā no suņiem, kam biezs kažoks, Roko ir salīgs un mitinās istabā, ar našķiem lutināts netiek, ēd maz. Toties niķi… Vilis apstiprina mums jau zināmo, ka Roko ir drēbju grauzējs. Gadās palaidnības arī mājās, kad izrobo gultas segu, bet vairāk blēņu pastrādāts starp medniekiem. Visi viņu samīļo, paņem klēpī, Roko izliekas, ka guļ, un tad paklusām, kamēr vīri sarunājas un neviens neko nemana, izkompostrē robu bikšu starā vai izgrauž kabatu. Tādi bijuši vairāki gadījumi – neviens nejūt, tikai vēlāk brīnās par caurumu. Roko, protams,viss tiek piedots.
Draugs un durvju zvaniņš
Pensionārei Ņinai Ošiņai mazbērni pirms diviem gadiem sagādājuši pelēkbaltu kucēnu, lai būtu nopietns mājas sargs, taču Filam, mīļvārdiņā Fiļam, vēl patīk rotaļas. “Dvorterjers atceļojis no Siguldas,” stāsta saimniece, “vārds dots par godu Krievijas estrādes dziedātājam Filipam Kirkorovam. Fiļs man ir kā durvju zvaniņš – kad kāds svešais tuvojas, uzreiz ziņo. Kad bija mazs, žēloju, negribēju atstāt ārā, likt pie ķēdes, tomēr, ja ir ko nogrēkojies, tāpat arī vasarā ik palaikam tiek piesiets.”
Fiļam nākas respektēt pamatiedzīvotāju – lielo melno runci Rokiju, cienījama vecuma senioru, kam jau četrpadsmit gadi. “Fiļs baidās no viņa, ” skaidro saimniece. Runcis arī piedalās sarunā. Liekas, ka tas saimnieci sargā un kontrolē “Druvas” atrašanos mājā vairāk nekā suns.
Sunim pagalmā ir sava pils, kuru rotā iemītnieka vārds, istabā elegants, saimnieces darināts dīvāns, lepnāks nekā tie, ko var iegādāties zooveikalos, tomēr, kā jau daudzi, arī Fiļs ieprasās blakus saimniecei gultā un no rīta modina. Ja gribas palutināt, tad tiek parastais kārums – kauliņi no saimnieces zupas šķīvja, ne mākslīgie našķi no veikala.
Kurš suns pusaudža gados gan izticis bez blēņām? Saimniece neatzīstas, viņas mīlulis nav neko sastrādājis, tikai skrien spēlēties pie kaimiņu suņa, ar kuru labi satiek, un pārbauda kurmju rakumus. Toties fotosesija kopā ar Fiļu un saimnieci nesanāk. Atsevišķi jā, bet ne abi blakus. Suns spriņģo pa pagalmu, met cilpu cilpas ap dzīvžogu un domā, ka tā ir kāda spēle. Vēl pusaudzis.
Komentāri