Vecpiebalgas pagasta piemājas saimniecībā „Krievēni” nenogurstoši rosās Inese un Aleksandrs Tomaši. Sākuši saimniekot ar vienu govi, tagad saimniecībā 15 piena devējas, piecas teles, sivēni. Sapirkuši tehniku, uzcēluši kūtij piebūvi, 14 hektāru platībā audzē labību un uztur kalti.
„Dzīvojam kā mazā kolhozā, cita citai palīdzot, strādājam četras ģimenes. Tā pamazām ar neatlaidību un cītīgu darbu kopš 1991. gada esam attīstījušies līdz visai nopietnai saimniekošanai,” stāsta Inese.
Saimniecībā tur dažādu šķirņu govis – Latvijas Brūnās, Holšteinas melnraibās un sarkanraibās. Pienu „Krievēni” jau ilgu laiku pārdod piensaimnieku kooperatīvai sabiedrībai „Drusti”, sadarbība esot laba.
„Apsaimniekojam 40 hektārus zemes, daļa platību tiek nomātas. Ganībām vien vajadzīgi 20 hektāri. Ieguldām līdzekļus to uzturēšanā, ik gadu atjaunojot. Ja lopus izlaistu dabiskā zālē, tie neēstu, staigātu un maurotu,” stāsta Aleksandrs. Viņš arī norāda, ka ik vasaru lopiem jāsagatavo ne vien siens, bet arī ap 300 ruļļu skābsiena. „Labi, ka visa tehnika pašiem, citus palīgā saukt vairs nevajag,” teic saimnieks.
Inese un Aleksandrs izaudzinājuši piecus bērnus. Vecākais dēls Jānis saimnieko kopā ar vecākiem. Tiesa, neesot uz ilgu palikšanu, jo redz, ka darbs ir ļoti smags, neatmaksājas saimniekot. Meita Dace šogad beidz augstskolu,
jau strādā Smiltenē, jaunākās meitas Ilze un Ieva studē Rīgā, Gundars vēl pamatskolnieks, 6. klases beidzējs.
Inese norāda, ka par nākotni gan neko nevarot zināt: „Grūti spriest, vai kāds vēlēsies turpināt mūsu iesākto. Esam plānojuši, ka varētu turēt gaļas lopus, jo ar tiem mazāka noņemšanās. Laiks iet uz priekšu, visi meklē vieglākas darba iespējas. Pie sentēvu metodēm gan vairs neatgriezīsimies, taču skumji noskatīties, ka lauksaimniecība vairs nav prestiža nodarbošanās. Domāju, ka ar laiku, fermām kļūstot arvien modernākām, šī nozare jaunatnei tomēr kļūs pievilcīgāka.”
Tomaši laukos pavadījuši visu darba mūžu, savulaik Inese strādājusi kolhoza grāmatvedībā, bet Aleksandrs par traktoristu, tādēļ saimniekošanai zināšanu viņiem netrūkst. Saimnieki gan saredz daudz problēmu birokrātiskajā lauku atbalsta sistēmā, tomēr atzīst, ka ar saviem spēkiem vien nespētu iegādāties piena dzesētāju, vakuuma sūkni un veikt citus pasākumus
saimniecības modernizācijai. Subsīdijas ir liels atspaids. Lai gan arī tās šogad apliktas ar nodokļiem, sūkstās Tomaši.
„Nav laukos viegli, taču ir arī sava labā puse.
Pats par visu esmu atbildīgs. Redzu, kā izaug labība, kā ganāmpulks attīstās, prieks par padarīto. Nevajag jau arī lopus simtos turēt, bet tik, cik var pabarot. Labāk turēt mazāk, bet kāpināt izslaukumu. Paši sev algu nerēķinām, bet divatā nav grūti saimniekot,
katrs veicam savu darbu. Arī bērnus varam izskolot bez kredītiem,” gandarīts Aleksandrs.
Netiek slēpts, ka saimniecībai no Vecpiebalgas krājaizdevu sabiedrībsa paņemts kredīts, lai iegādātos tik nepieciešamo kombainu. „Tas vēl jāatmaksā, taču ja pašam sava tehnika pilnā komplektā, tad pats sev arī esmu saimnieks, nav jāprasa citam, lai izlīdz,” atklāj saimnieks.
Taujāta, vai šaipusē lauki neiznīkst, Inese novērojusi, ka tā vis nav: „Visapkārt vismaz pāris gotiņu cilvēki vēl aizvien tur. Redzam gan, ka saimnieku kļūst mazāk, toties lopu skaits lielāks. Paliek tie, kuri paplašinās un redz nākotni.”
Anda Dzenža
Komentāri