Vēlas atgriezties savās mājās. Lūdz līdzcilvēku palīdzību

Ilonas un Antona Einiku sešu bērnu ģimene ir viena no tām, kura 9. jūlija rītā palika bez mājām.

Vēsturiskajā Vaives skolas ēkā, kurā tobrīd bija septiņi dzīvokļi, izcēlās ugunsgrēks.

No ceļa puses, kur ēkai priekšā koki, ugunsgrēka sekas nav tik redzamas, bet postaža skaudrā pilnībā paveras no dārza, un, protams, vēl jo vairāk, ieejot mājās. Jumts nodedzis, lietus līst telpās, radot vēl lielāku postažu. Bet piemājas dārzā turpina ziedēt puķes, ir nogatavojušās ogas, daba ar savu piemēru parāda, ka viss turpinās. Un tieši uz to cer gan Einiku ģimene, gan lielākā daļa iedzīvotāju, kuri ir apņēmības pilni mājā atgriezties. Tikai tam nepieciešama līdzcilvēku palīdzība.

Pirmais šoks pārdzīvots

Mājas iedzīvotāju vārdā par nepieciešamo atbalstu drosmīgi runā Ilona Einika. Sarunā ar “Druvu” netrūkst emociju un asaru, atceroties ugunsgrēka dienu un bezspēcību, ko radīja liesmas, kas aprija ēku, tomēr visvairāk sarunu caurvij apņēmība, ticība un cerība, kad runājam par nākotni un vēlmi te visiem atgriezties.

Einiku ģimenei pirmais šoks ir pārgājis, smagākais jau ir pārdzīvots — ne tikai ugunsgrēks, bet arī nepieciešamība pēc tā atbrīvot dzīvokļa griestus un sienas no siltinājuma, izlauzt laminātu, jo viss sasūcies ar ūdeni un varēja bojāt nesošās konstrukcijas. Lai gan šobrīd māja vizuāli ir bēdīgā stāvoklī, pamati un nesošās mūra sienas arvien ir stipras. Arī ugunsdzēsēji pēc dzēšanas darbiem sacīja, ja nebūtu mūru, māja būtu pilnībā nodegusi.

Lai gan Einiku ģimene dzīvokli bija apdrošinājusi, māja ir kop­īpašums, tāpēc jumts apdrošināts nebija. Tomēr tas ir pirmais, kas jāatjauno, lai ēku neturpinātu bojāt lietus un vēl sliktāku nepadarītu arī ziema, kas tuvojas.
Tā kā būve nav pašvaldības īpašums, vietvara nevar iesaistīties ar finansiālu atbalstu, bet vēlas palīdzēt informatīvi. Kopā ar sabiedriskā labuma biedrību “Palīdzēsim viens otram” paš­valdība sniegs informatīvo atbalstu, lai cilvēki uzzinātu par vajadzību palīdzēt jumta atjaunošanā. Protams, pēc ugunsnelaimes Vaives skolas iedzīvotāji izmitināti krīzes dzīvokļos vai pagaidu mitekļos, saņēmuši krīzes pabalstu.

Ilona, kura 2023. gadā Vaives pagasta “Labo darbu krātuvītē” apbalvota nominācijā “Sabie­drība un atbalsts” par aktīvu iesaistīšanos Līvu pirmsskolas izglītības iestādes sadzīvē un pasākumos, par grupu materiālās bāzes papildināšanu un resursu ieguldījumu, atklāj, ka vienmēr bijusi tā, kura palīdzējusi nelaimē nonākušajiem gan ar materiālo atbalstu, gan praktiski, bet pašai lūgt ir ļoti grūti. Tomēr to dara savas ģimenes un kaimiņu dēļ.

Pamodināja kaimiņus, kad kūpēja dūmi

Plašsaziņas līdzekļos bija lasāms, ka 9. jūlijā Cēsu novada Vaives pagastā izcēlās ugunsgrēks divstāvu ēkā, plkst. 7.39 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) saņēma izsaukumu. Notikumā strādāja Cēsu, Smiltenes, Siguldas un Valmieras ugunsdzēsēji glābēji. Plkst. 14.03 ugunsdzēsēju glābēju darbs notikuma vietā noslēdzās.

Ilona, atceroties 9. jūliju, teic: “Tas bija ikdienišķs rīts, lielie bērni bija mājās, ar vīru bija sarunāts, ka viņš, uz darbu braucot, aizvedīs mazākos uz bērnudārzu. Es istabā ģērbu bērnus, vīrs izgāja uz mašīnu, bet drīz vien ieskrēja atpakaļ un klie­­­­­­­dza— ņem bērnus, sauc ugunsdzēsējus, mājai jumts kūp! Ņēmu bērnus, meita paņēma mūsu sunīti, izvedu bērnus ārā, ieliku mašīnā, pārdzinu mašīnu uz tālāko stūri, tikmēr vīrs skrēja modināt visus kaimiņus. Un tad jau atbrauca ugunsdzēsēji, strādāja, bet mums atlika bezspēcīgi noskatīties, kā vieta, kas ir mūsu mājas, nodeg. Palikām tikai ar to, kas mugurā. Tomēr pats galvenais, ka visi, paši un kaimiņi, esam dzīvi.”

Pēc nelielas pauzes Ilona turpina: “Kad sapratu, ka vakarā mājās netiksim, aptvēru, ka jādomā par pajumti. Ja mēs būtu ar vīru divi vien, varētu kaut šķūnītī izmitināties, bet bija jādomā par bērniem. Uzreiz braucām uz pašvaldības Sociālo dienestu, mums iedeva pārtikas pakas, par ko biju ļoti pateicīga, jo tajā brīdī mums nebija nekā, iedeva higiēnas, mazgāšanās lietas, līdzcilvēki bērniem deva drēbes.” Dzīvesvietu, kur mūsu lielajai ģimenei uz laiku pārcelties, atrada Ģikšos.

Palīdzēt pieteicās daudzi

Notikušais ātri izskanēja vietējā sabiedrībā, un daudzi vēlējās palīdzēt, ģimeni uzrunāja Vaives pagasta iedzīvotāju padome, arī pagasta Whatsapp grupā mudināja palīdzēt un ļoti daudzi pieteicās palīdzēt kādā darbā, ja tas vajadzīgs pie degušās mājas sakopšanas. Līdz šim gan ģimene tikusi galā pati, iesaistot tikai pašus tuvākos. “Aizkustinoši, ka viena sieviete pieteicās vārīt putru talciniekiem. Pat sveši cilvēki nāca klāt, vaicāja, kā var palīdzēt, ziedoja drēbītes, atveda maisu kartupeļu,” ar milzīgu pateicību pastāsta Ilona un piebilst, “arī naudiņu liekam pie naudiņas, jo zinu, ka mēs te atgriezīsimies un mums būs vajadzīgi līdzekļi remontam. Katrs atbalsts ir ļoti, ļoti svarīgs. Es ļoti vēlos cilvēkiem pateikt paldies! Pal­dies manām klientēm, paldies svešiem cilvēkiem, kas palīdz, paldies arī klases biedriem, kursa biedriem un paldies manai mammai ar tēti, kas mani ļoti atbalsta. Katru gadu es pielieku pilnu pagrabu ar konservējumiem, šogad to ir uzņēmusies mana mamma un jau ar burciņām ir pilns puspagrabs. Vēlreiz gribu teikt visiem, visiem paldies! Šis notikums ir apliecinājums, ka visi tiešām sadodas rokās un palīdz. Un es zinu, ka tad, kad tikšu uz kājām, dubultā atdarīšu tiem, kuriem tobrīd būs nepieciešama palīdzība!”

Ģimene ļoti aicina atbalstīt bijušās Vaives skolas ēkas iedzīvotāju vēlmi atjaunot savas mājas jumtu. Ilona teic: “Es nelūdzu palīdzību mūsu dzīvokļa atjaunošanai, to paveiksim saviem spēkiem, tāpat kā jau to izdarījām, kad tikām pie šī mājokļa. Katrs, kas palīdz mums, palīdz vēl piecām ģimenēm, vienā no tām šogad piedzima bērniņš. Cits kaimiņš te nodzīvojis vairāk nekā 20 gadus. Te visiem ir savs stāsts.”

Lai ziedojumi būtu pārredzami, Ilona sazinājusies ar labdarības organizācijas “Palīdzēsim viens otram” izveidotāju Ediju Piparu, kurš piekrita ļaut izmantot biedrības konta numuru līdzekļu vākšanai jumta atjaunošanai: “Tāmētājs gatavo tāmi par konkrētām izmaksām jumta atjaunošanai, un no šī konta varēsim norēķināties par darbu, par materiāliem. Tāpat aicinām uzņēmējus, ja viņiem ir materiāli, kas varētu noderēt jumtam, un ir vēlēšanās tos ziedot, sazināties ar mums. Lūdzu tos, kas jūt vēlmi palīdzēt, atsaukties un pasniegt roku, lai mēs izkļūstam no situācijas, ar kuru sastapāmies dienā, kuru nevienam nenovēlam.”

Mājas sajūtu pagaidām sniedz dārzs

Lai gan ēka nav apdzīvojama, Ilona pastāsta, ka dzīve te nav apstājusies, ir gan atstāts elektrības pieslēgums, lai, tiklīdz būs iespējams, varētu darbināt instrumentus un sākt visu atjaunot, ģimene brauc šurp regulāri, jo te arvien pastnieks atnes bērniem pasūtītos žurnālus un jāaprūpē arī dārzs. Tagad sācies skolas laiks, ģimenei no Ģikšiem bērni jānogādā uz pirmskolu Krīvos un skolu Rāmuļos, jo vecāki vēlējās, lai tādā situācijā bērniem vismaz nemainās ierastā bērnudārza un skolas vide. Ilona teic, ka vīrs strādā vēl vairāk nekā iepriekš, savukārt viņa uzņēmusies ikdienas sadzīvi, turklāt tā kā jaunākais dēliņš ir ar īpašām vajadzībām, viņš regulāri jāved uz rehabilitāciju Cēsīs un Rīgā. Tomēr visi regulāri atbrauc padzīvoties dārzā, kur ne tikai mielojas ar pašu audzētajiem dārzeņiem un ogām, bet arī pagatavo maltīti. “Te jūtamies vislabāk. Negribam sēdēt četrās sienās, tāpēc braucam šurp. Te bērniem ir tā bērnība, ko var novēlēt katram bērnam, ar iespēju izskrieties, braukt ar riteni, izšūpoties, izlēkāties pa batutu, vienkārši būt. Un mēs ar vīru ticam, ka viss būs kārtībā, un arī bērni ir pārliecināti, ka mamma ar tēti mājas atjaunos. Meita man teica — mammu, tu esi piemērs, kas rāda, kā nepadoties smagās situācijās.”

Ilona arī pastāsta, ka ikdienā nemaz nejuta, ka mājai ir vairāki īpašnieki, katrs darīja savus darbus, katram bija sava teritorija dārzā: “Ar kaimiņiem sadzīvojām labi. Te mums katram sava drošības vietiņa. Un tā mūs nepievīla, pat piedzīvojot šādu nelaimi, visi esam dzīvi. Tagad svarīgākais ir rudenī sakārtot jumtu, tad katrs varēsim darīt visu pārējo. Esam apņēmības pilni, tiklīdz būs jumts, sākt iekšdarbus.”

Kad noprotams, cik svarīgi ģimenei ir kopā svinēt Ziemas­svētkus un uzņemt tuvākos radus, vaicāju, vai pastāv iespēja jau šos Ziemassvētkus sagaidīt šeit. Ilona pēc apdomāšanās nosaka: “Dod, Dieviņi, lai tā būtu! Ja tā būtu, es būtu ļoti laimīga! Pat ja nevarēsim te vēl dzīvot, noteikti atbrauksim ar kūku un apēdīsim to te, tādējādi būsim šeit bijuši Ziemas­svētkos! Mu­ms jau ir pieredze, kā visu darīt, jo kad te ienācām, istabās nebija grīdu, vien smiltis un aukstas sienas, bet mēs solīti pa solīti visu izveidojām tādu, kā vēlējāmies. Es pat esmu pasapņojusi, vai atjaunojot dzīvokli, kaut ko mainītu, un sapratu, nē, gribu tieši tādu pašu, jo mēs visu bijām iekārtojuši tieši tā, kā vēlējāmies, tā bija kļuvusi par mūsu ģimenes ligzdiņu, mūsu mājām. Te auguši mūsu bērni, te izveidojušās tradīcijas, šeit mēs svinam visus svētkus. Šeit ir mūsu māja, mūsu dzīve, šeit esam mēs.”

Konts atbalstam

Biedrība “Palīdzēsim viens otram”
LV76HABA0551060627723
Mērķis: Cēsu ugunsgrēks