“Tā bija atgriešanās bērnībā, jaunībā,” tā sacīja ne viena vien drustēniete, Drustu tautas namā apskatot izstādi “No vecmāmiņas pūra lādes”. 26 pagasta sievas no lādēm un skapjiem bija atnesušas ap 400 dažādu laiku rokdarbus.
“Pierasti pavasarī rīkojām rokdarbu izstādi. Jau vairākus gadus bija doma, ka interesanti būtu pavētīt tos, kas daudziem glabājas mājās, tie izšuvumi, audumi, tamborējumi, ko darinājušas mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas,” stāsta tautas nama vadītāja Inga Pērkone. Tāda pati ideja nelikusi mieru arī rokdarbnieci Arnitu Rēdmani. Kad abas to izteica skaļi, bija skaidrs – jārīko izstāde. “Ja izliks tikai uzaicinājumu, atsauksies retais. Čaklās rokdarbnieces tika uzrunātas, lai paskatās, kas ir mājās. Ziņa, ka gribam rīkot šādu izstādi, izplatījās ātri,” atceras Inga, bet Arnita uzsver, ieraugot vecmāmiņas rokdarbu izstādē, tas ieguvis citu vērtību. “Domāju, tā tikai tāda lupatiņa ar neizmazgājamiem traipiem, bet redzot starp citiem izstādē, saprotu, cik skaists, smalks darbs – sacīja ne viena vien drustēniete, kura bija ko izstādei atnesusi. Tagad arī zinām, ka vēl daudzās mājās glabājas vecmāmiņu un vecvecmāmiņu rokdarbi,” domās dalās Arnita Rēdmane. Uzticot savu senču rokdarbus, daudzas mantinieces izstādes rīkotājām pieteica, lai tos cieši sarga, jo dzimtā tos glabā paaudzēs. Rita Lekse drustēniešu apskatei atnesusi kādreizējās “Kalna Dūķu” saimnieces rokdarbus. Tie var derēt kā paraugi šodienas rokdarbniecēm, tāpat kā citi izstādē apskatāmie izšuvumi, tamborējumi, citi darbi.
Inga, Arnita un Biruta Venediktova drustēniešu paaudžu rokdarbus izkārtoja it kā trijās telpās – virtuvē un divās istabās, kā arī pagalmā. Rokdarbu izstāde atklāja cilvēku sadzīvi pirms gadu desmitiem, arī modes tendences. Ja ekspozīcijas kārtotājas zināja darba autoru, viņa vārds bija minēts, kā arī
tas, kurš rokdarbu atnesis uz izstādi. Interesanti bija redzēt četrus izšuvumus “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”, kas tapuši pēc vienas skices. Redzama katras rokdarbnieces varēšana, arī iespējas. Arnita zina stāstīt, ka pagastā vēl divās mājās esot šāds izšuvums.
“Varu tikai apbrīnot, kā kādreiz sievietes strādājušas. Balto darbu izvilkumi, lentīšu tehnika, spodršuvumi, arī pašaustas kleitas, tamborējumi ar ļoti smalkiem diegiem, no vidus tamborēts galdauts – šodien tas šķiet tik laikietilpīgi, arī sarežģīti. Ne katra, izšujot galdautu, izmantoja zīmējumu, darīja to uzreiz – tas ir apbrīnojami,” vērtē Arnita.
Var tikai minēt, cik laika aizņēmis katrs rokdarbs. Bet sieviete ar saviem rokdarbiem bija tā, kura radīja mājas gaisotni, kā tagad teiktu – interjeru. Gultas, sienas segas ar tik dzirdētajiem vārdiem – dusi saldi, labu nakti. Neliela gultiņa, uz tās lina palags, rakstaina sega, spilvens ar izšūtu spilvendrānu, turpat nolikts izrakstīts līgavaiņa naktskrekls, smalkas sieviešu apakšbikses ar mežģīnēm, apakškrekli. Viens no rupja lina auduma, kas drīzāk līdzinās maisu drēbei. Un kur tad kādreiz vai katrā mājā redzamās kabatiņas, kur varēja nolikt dažādus sīkumus! Katrai kabatiņai, protams, savs izšuvums un arī skaidri noteikts, ka tā, lūk, domāta sīpoliem, cita lentītēm, ķemmēm, sērkociņiem, zeķēm un, protams, daudz zināmā ar vārdiem – tikai
piecas minūtes.
“Apbrīnas vērti ir lielie izšūtie galdauti. Un atkal var salīdzināt, kā vienādas lilijas, atraitnītes izšuvušas dažādas rokdarbnieces. Vienai tās ir ļoti greznas, niansētas krāsās, citai vienkāršas,” stāsta Arnita. Izstādes iekārtotājas zina stāstīt, ka pirms teju simts gadiem Jaunpiebalgā bijusi bodīte, kur tirgoti diegi, piegrieztnes, arī koppapīrs. Smalki diegi, protams, bija dārgi, ne katra rokdarbniece varēja tādus nopirkt. Pilsētnieces jau sen veikalā pirkušas mežģīnes, kamēr laucinieces darinājušas pašas.
“Mani un jo īpaši jauno paaudzi pārsteidz, kā darbos tā varēja salikt krāsas. Izšuvumos ziedi izskatās dzīvi. Tolaik cilvēki krāsas ņēma no dabas, tagad neprotam ieraudzīt,” domās dalās Arnita.
Vēsturniekiem droši vien derētu papētīt, kāpēc pagājušā gadsimta 30.gados latviešu virtuvēs sāka dzīvot rūķi. Tie redzami daudzos izšuvumos… Un, lūk arī pazīstamā tautu meita Baiba – vienai 28, otrai 33 gadi. Arī tās raksturo izpratni par latvisko noteiktos gadu desmitos. Izstādē vieta arī laikam jau pagastā čaklākās adītājas Dzidras Martinsones
zeķu pāriem. Šoziem viņa noadījusi ap 200. Interesanti arī Edītes Martinsones tamborētie gailīši. Bet turpat pāris soļu tālāk Anitas Lambertes 70.gados izšūta blūzīte… Gadsimti un gadu desmiti satikās cilvēku prasmē radīt skaisto.
“Drustos bija un ir talanti, nu, kā Perikla laika Grieķijā,” tā par rokdarbu izstādi saka Genovefa Bojāre.
Sarmīte Feldmane
Komentāri