Vasara ierasti ir atvaļinājumu laiks, tāpēc šoreiz, viesojoties Priekuļos, mēģinājām noskaidrot, kā un kur priekulieši pavada savu atvaļinājumu. Izrādījās, ka lielākā daļa atvaļinājumā priekšroku dod kārtīgai atpūtai, miegam, nesteidzīgam dienas tempam un ceļošanai – gan tālai, gan tuvai.
Ekskursijā ar mazdēlu
Priekuliete Vaira Vilande šovasar kopā ar desmitgadīgo mazdēlu Armandu devās ekskursijā uz Čehiju. Ceļojums bijusi dāvana mazdēlam dzimšanas dienā.
“Ceļojums izdevās. Mums ar mazdēlu ir labs kontakts, un viņam patīk ceļot. Viņš klausījās un mirkļiem pat palaboja mani, sakot, ka tā nebija baznīca, bet katedrāle,” stāsta Vaira un piebilst, ka mazdēlam šis bijis pirmais tālais ceļojums.
Jautāta, vai, dodoties ceļā kopā ar mazdēlu, var tā kārtīgi no sirds atpūsties, Armanda vecmāmiņa atbild apstiprinoši.
“Protams, ka atpūtos. Galvenais, ka biju prom no visa, kas ikdienā atrodas uz mana darba galda,” saka Vairas kundze un turpina : “Kādreiz atvaļinājumi bija citādāki. Par Eiropas apceļošanu pat nedomājām. Toties Krieviju gan toreiz izbraukājām. Un ceļots jau tāpat ir gana daudz.”
Stāstot par savu atvaļinājumu, Vaira atzīst, ka patīkot to pavadīt arī savās lauku mājās, kurās darāmā nekad īsti netrūkstot.
“Ir jauki laiku pavadīt rimti. Ir jauki apceļot un redzēt citas zemes. Gribētu kādā no nākamajiem atvaļinājumiem aizbraukt uz Austriju. Skaistu vietu jau netrūkst. Turklāt labi, ka mūsdienās ir profesionāli tūrisma biroji, kuri piedāvā labu gidu pavadībā iepazīt pasauli. Manā laikā noteicošā bija krievu valoda, un šobrīd es ceļot viena nevarētu kaut vai tā iemesla dēļ, ka nav angļu valodas zināšanu. Labi, ja kāds parūpējas par tevi – sagādā naktsmītnes, izdomā labu ekskursijas plānu,” domās dalās Vairas kundze un piebilst, ka ceļot ir jauki, bet vienmēr ir labi atgriezties mājas.
“Citur nekur nevarētu dzīvot. Tas tiešām skaidrs,” saka V.Vilande.
Ar fūri uz Itāliju
Priekuļu pagasta sociālā darbiniece darbam ģimenēm ar bērniem Liene Punāne stāsta, ka šovasar atvaļinājumā bijusi Itālijā. Tiesa gan, Liene neceļoja ne ar autobusu, ne lidmašīnu, bet ar fūri.
“Tētis brauc ar smago automašīnu, viņa reisi pārsvarā ir uz Itāliju. Tā kā jau labu laiku nebiju nekur tālāk bijusi, nolēmu braukt tētim līdzi un atkal izbaudīt skaisto Itāliju. Protams, braukšana ar smago automašīnu nav tas pats, kas aizlidot ar lidmašīnu, taču tas ir cita veida piedzīvojums. Man līdzi bija krustvārdu mīklas, daudz žurnālu un, protams, tēta kompānija un mūsu sarunas,” stāsta Liene un piebilst, ka ceļā pavadījusi trīs dienas.
Lai arī šoreiz Liene nenodevās pastaigām pa kādu no Itālijas smalkajām pilsētām, viņa atzīst, ka spējusi izjust šīs pasakainās valsts burvību.
“Kad tēvam bija jau paņemta krava, devāmies uz Adrijas jūras kūrortu. Piebraucām jūrai tik tuvu klāt, cik vien iespējams. No rīta pamodos, atvēru mašīnai aizkariņus un pavērās fantastiska ainava,” atminas Liene un neslēpj, ka šajā braucienā augstu novērtē to, ka varējusi pabūt kopā ar tēti, kuru saspringtā darba ritma dēļ redz ļoti maz.
“Šajā braucienā mums bija iespēja no sirds izrunāties. Parasti mājās viņš ir tikai pāris dienas starp garajiem braucieniem, bet te mums bija atvēlēta vairāk nekā nedēļa,” stāsta Liene un par atvaļinājumu pavadīšanu saka: “Šis man bija otrais pilnais atvaļinājums algota darba vēsturē. Atvaļinājumā noteikti vajag atpūsties. Arī es pirmajā nedēļā nedarīju neko. Ēdu, gulēju un skatījos televīziju. Centos no visa atslēgties. Pēc tam uz nedēļu aizbraucu tēvam līdzi ceļojumā, no kura atkal jutos nogurusi. Arī laika apstākļi Latvijā atvaļinājuma nedēļās nebija tie jaukākie. Bet tad, kad jānāk uz darbu, ārā ir karsts. Taču ir, kā ir. Jau šobrīd domāju, kā pavadīšu nākamo atvaļinājumu. Iespējams, šoreiz iesēdīšos lidmašīnā un aizlidošu uz kādu kūrortu.”
Baudot ungāru vīnus
Ernests Ikaunieks šogad atvaļinājuma braucienā devās kopā ar dzīvesbiedri Valdu un pats piebilst, ka ceļot kopā ar sievu ir jauki.
“Iepriekš biju ceļojis ar kolēģiem, arī viens biju braucis, bet toreiz sev nozvērējos, ka nekad vairs viens neceļošu. Ir vajadzīga kompānija un pie tam laba. Kolēģis arī ir tikai kolēģis. Tam uz pleca nepagulēsi kā sievai,” jokodams saka E. Ikaunieks un atklāj, ka bērni ir izauguši un šobrīd netrūkst laika, ko veltīt sev un sievai.
“Nekur iepriekš kopā nebijām braukuši. Mājās vienmēr bijusi saimniecība, nebija tādas iespējas visu pamest un, piemēram, uz nedēļu abiem kaut kur aizbraukt. Šoreiz izpalīdzēja meita, kura palika un parūpējās par saimniecību,” saka E. Ikaunieks un stāsta, ka abi ar sievu devušies ekskursijā uz Ungāriju.
“Prātā palikuši vīna pagrabi. Iepriekš no vīniem nesapratu pilnīgi neko. Kā saka, labākais vīns ir degvīns. Bet pēc vīnu degustācijas Ungārijā sāku kaut ko saprast. Pie tam tos vīnus nevar salīdzināt ar mūsu. Pareizi jau teica, ka mūsu vīniem vīnoga pat līdzās nav stāvējusi. Tur vīna degustēšana ir izveidojies jauks bizness. Tas ir super. Pēc sešu vīnu degustācijas, kad it kā jādodas prom, čigāns latviešu valodā, spēlēdams uz akordeona, sāk dziedāt: “Tur es dzēru, tur man tika…”, trakam jābūt, lai pagrieztos un nenopirktu kādu vīna pudeli,” domās dalās priekulietis.
Uz jautājumu, cik pats vīna pārvedis no Ungārijas,
E. Ikaunieks atbild, ka pietiekami daudz, lai sanāktu gan pašiem, gan radiņus ko pacienāt.
“Mums gids stāstīja, ka pirms pāris gadiem kāda latviešu grupa uz Latviju vedusi autobusā 600 litrus vīna. Slēpuši autobusa tualetē, sējuši pie riepām,” smejot stāsta Ernests un piebilst, ka galva no ungāru vīna nesāpot un pašsajūta otrā dienā esot gana laba.
Par atvaļinājumu braucieniem runājot, priekulietis saka – svarīgi ir labi grupas biedri un gids.
“Kompānija, protams, ir svarīga, īpaši, braucot ekskursijās ar grupām. Šoreiz brauca pārsvarā precēti pāri, un brauciens no tiesas bija izdevies. Iepazinām svešas zemes un jaukus cilvēkus. Noteikti abi brauksim vēl. Tikai nākamreiz kaut kur citur. Divreiz uz vienu un to pašu vietu braukt nav interesanti,” pārdomās dalās E.Ikaunieks un atklāj, lai arī sieva ir mājsaimniece, tomēr šis brauciens viņai zināmā mērā arī biji kā atvaļinājums no mājas darbiem un rūpēm.
Apceļo Latvijas pilis
Priekuļu peldbaseina “Rifs” peldapmācības trenere Sandra Baglā stāsta, ka ceļots ir daudz. Taču šajā gadā līdz ar daudziem ārzemju ceļojumiem Sandra kopā ar ģimeni apceļoja arī Latvijas pilis.
“Cik vien spējām, centāmies apceļot Latvijas pilis. Nācām pie atziņas – cik gan daudz skaistu vietu un piļu ir mūsu valstī. Žēl vien, ka to uzturēšanai pietrūkst finansējuma. Latgalē ir fantastiskas vietas, un biju tiešām patīkami pārsteigta par visu, ko tur redzēju,” saka S. Baglā un turpina: “Karte bija rokās un braucām. Protams, visas pilis mums neizdevās apceļot , ceram, ka līdz septembrim paspēsim izbraukt vēl Kurzemes un Zemgales pusi. Sapratām, ka dienas laikā bez steigas var izbraukt un apskatīt sešas pilis. Nevēlējāmies vienkārši pieskriet, nopirkt biļeti, ievilkt ķeksi kartē un doties prom. Varbūt Turaidas pilī tā var izdarīt, jo neskaitāmas reizes tur būts, bet citās vietās gribējās uzkavēties un paklausīties, ko stāsta. Pie tam labi, ja vecāki spēj paši bērniem kaut ko pastāstīt, jo mazie jau visu apskata un jautā.”
S. Baglā atzīst, ka nereti cilvēki steidz apceļot Eiropu un pasauli, bet izrādās, ka tepat dzimtenē nav apzinātas visas skaistās un jaukās vietas.
“Pa Latviju var izbraukāt jaukus ceļojumus, pat neskrienot uz Eiropas kūrortiem. Bez tam Latgalē iepirkāmies vietējā veikaliņā, un biju pārsteigta, ka tur viss ir. Latgale nav nemaz tik atpalikusi. Iegājām veikalā un normāli iepirkāmies. Tie ir tādi stereotipi par atpalikušo Latgali,” redzēto vērtē peldtrenere un piebilst, ka ģimenes braucienos vecākiem ir milzum daudz iespēju padarīt ceļojumu jauku un neaizmirstamu.
“Jau iepriekš paši bijām paskatījušies, kur ko var redzēt un darīt. Pa ceļam Latgalē iebraucām pie podnieka. Bērni no māliem taisīja svilpītes, un viņiem tas ļoti gāja pie sirds,” stāsta S. Baglā.
“Atpūsties var, jo tas ir ārpus mājas, kur vienmēr atrodas darbi. Patiesībā ir jābūt tikai vēlmei ceļot. Par nevarēšanu, nepaspēšanu vai ko citu, tās lielākoties ir tikai atrunas Pēc pieredzes zinu, ka garajam ceļojumam pietiek ar stundu ilgu gatavošanos, bet vietējiem – ar piecpadsmit minūtēm. Ir tikai jāvēlas braukt un piedzīvot jaukas emocijas,” saka S. Baglā un uzsver, ka atvaļinājumā galvenais ir atpūsties.
“ Svarīgi ir arī izgulēties un sakārtot sevi. Ikdienas steigā mums reti atliek laika sev, tāpēc atvaļinājumā ir lieliska iespēja. Var palasīt literatūru, kas sirdij tuva, vai apmeklēt kādu teātra izrādi. Arī ikdienišķākiem darbiem ir daudz vairāk laika, jo darba dienās viss norit pārlieku strauji. Te pirmdienas rīts, kad jau klāt piektdiena, un nedēļas skrien nemanot,” saka peldapmācības trenere.
Komentāri