Tuvojoties vasaras saulgriežiem, Jānis Imants Kalniņš jūtas atbilstoši šī laika noskaņai – ir priecīgs, omulīgs un par dzīvi nesūkstas. Kungs nesen pārcietis kreisās kājas amputāciju un pašlaik dzīvo privātajā “Pansijā Rauna”. Viņš pēc dabas zīmēm spēj paredzēt laikapstākļus, tāpēc par uzmanības trūkumu nežēlojas. “Šeit, pansijā, ir laba dzīve. Apstākļi, pretimnākšana un kolektīvs ir vienkārši ideāli. Baro mūs ļoti labi. Vienu, otru reizi mājas ēdiens ir bijis švakāks, bet te – garšīgi,” saka J. I. Kalniņš, atzīstoties, ka ir kārumnieks, jo pie sirds ejot tieši saldie ēdieni.
Nodibinājuma “Raunas ev. lut. draudzes diakonijas centrs” struktūrvienība “Pansija Rauna” darbu sāka pērn oktobrī, kad šajās telpās beidza pastāvēt valsts apmaksātais pansionāts. Pašlaik pansija var nodrošināt vietu 36 aprūpējamiem, taču nepilna gada laikā visas vietas jau aizpildītas. Dzīves novakari pansijā pavada cilvēki no Ogres, Ventspils, Mālpils un citām Latvijas pilsētām. Tikai trīs no klientiem ir raunēnieši. Pansijā mīt ne tikai vecļaudis, arī jaunāka vecuma klienti, kuriem slimība neļauj pašiem par sevi rūpēties.
Pagājušā gada maijā liela daļa tagadējās Raunas pansijas darbinieku nokļuva bezdarbnieku rindās, kad valsts apmaksātais pansionāts pārcēlās uz Rīgu, paņemot līdzi klientus un daļu personāla. “Ne jau katrs darbinieks varēja un vēlējās pārcelties uz lielpilsētu. Tā mums nācās visu sākt no jauna. Doma par privātas pansijas izveidi izauklēta pašu entuziasmā un vēlmē strādāt. Pašlaik pansijā strādā vairāk nekā divdesmit darbinieku,” saka pansijas direktore Iveta Līviņa.
“Kad pie mums pērn viesojās sadarbības partneri no Vācijas, viņiem acis iepletās no redzētā. Raugoties uz ēku stāvokli, viņi neticēja, ka te iespējams izveidot aprūpes iestādi vecļaudīm, taču vācieši mums noticēja un mēs nepadevāmies. Vācu draudze saziedoja nelielus līdzekļus remonta uzsākšanai, un tagad, atbraucot ciemos, ir patīkami pārsteigti par rezultātu. Mēs iesaistījāmies, kosmētiskā remonta veikšanā piedalījās tie bijušā pansionāta darbinieki, kas neatmeta cerību par pansijas izveidi. Bijām pārsteigti arī par pagasta iedzīvotāju atsaucību. Ar pansiju nesaistīti iedzīvotāji nāca, talkoja, grāba lapas, un pat jaunieši strādāja,” atminas direktore.
Sākotnējie plāni tomēr nedaudz atšķīrušies no tā, kas piepildījies. Vadītāja atklāj, ka tuvinieki ievieto klientus ar dažādām diagnozēm, tās lielākoties ir smagas, vecļaudis, kuri par sevi var parūpēties paši, šeit reti sastopami. “Mēs tuviniekiem sakām, ka nodrošinām tikai sociālo aprūpi, bet, tā kā mums ir ļoti daudz gulošo klientu, bez mediķa nevaram iztikt. Klients tiek ne tikai pabarots, apmazgāts, apģērbts un pieskatīts, mums vēl jāpiesaista mediķis, kas lemj par nepieciešamajiem medikamentiem un uzrauga atlabšanu. Tā nu, lai mēs varētu sniegt pilnvērtīgu pakalpojumu, klāt nāk rehabilitācija. Mūsu sauklis ir “Saulainas vecumdienas”. Tas, kādā stāvoklī klients šurp tiek nogādāts, ir viens stāsts, bet mēs darām visu iespējamo, lai vecajam cilvēkam šeit pavadītās dienas būtu saulainas,” saka I. Līviņa.
Vaicāta dalīties viedoklī, kāpēc pansijā nonāk seniori ar tik nopietnām slimībām, vadītāja atbild, ka lielākoties tas ir nesakārtotās veselības aprūpes sistēmas dēļ: “Jūs jau zināt, kā valstī ir ar veselības nozari. Katrs cilvēciņš turas savās mājās līdz pēdējam, kad ar neatliekamo palīdzību viņu aizved uz slimnīcu, tur arī pasaka, ka kļuvis aprūpējams. Tuvinieki labprāt aprūpētu, bet, ja viņi skrien desmit darbos, tad vienkārši nav laika. Taču dažbrīd šķiet, ka mēs, tie jaunie, ar visiem stresiem, visiem darbiem un pārpūli esam daudz slimāki nekā vecie cilvēki.”
Ačgārna situācija esot ar tiem vecļaudīm, kuriem nav tuvinieku, bet kuri ir samērā labā fiziskajā formā. Daži labprāt gribētu dzīvot pansionātā, taču pašvaldības nodrošina mājas aprūpi, kamēr vien var, tā samazinot izmaksas un iespēju pārcelties uz pansionātu. Laikam ejot, cilvēka veselības stāvoklis krasi pasliktinās, tikai tad, kad jau kļuvis pārāk grūti, pašvaldības sper izšķirošo soli un ievieto senioru pansionātā. “Manuprāt, tas nav pareizi, jo tā pansionātos nonāk nopietni slimi cilvēki un pārsvarā guloši,” pauž I. Līviņa.
Pansijas iemītniekiem biežākās diagnozes ir Alcheimera slimība, demence, Parkinsona slimība, kā arī komplikācijas, kas izriet no infarkta un insulta. Tuvinieki, kuri ievieto cilvēku pansijā, novērtē darbu, ko šeit iegulda klientu atlabšanā un labsajūtā, taču ir gadījumi, kad iemītnieku izņem. Daži nespēj samaksāt par pakalpojumu, vēl kāds jūt, ka pats būs spējīgs par tuvinieku parūpēties. “Notiek dažādi. Pašlaik viena diennakts pansijā izmaksā 16 eiro. Turklāt te mīt ne tikai veci cilvēki, ir arī jauni pirmās un otrās grupas invalīdi,” norāda direktore.
I. Līviņa teic, ka pie pansijas iemītniekiem ļoti bieži brauc tuvinieki. “Ja salīdzina ar valsts pansionātu, tagad ir daudz citādāk. Kad bijām valsts pansionāts, reti kad kāds ciemiņš parādījās, painteresējās, kā aprūpējamais jūtas, bet tagad brauc, zvana un interesējās. Tāda sajūta, ka valsts apmaksātajā pansionātā veco cilvēku ielika, lai no viņa atbrīvotos, bet privātajā pansionātā liek, ja vēlas, lai par viņa mīļo tuvinieku labi gadā. Klientiem ir svarīgi pārliecināties, ka viņu naudiņa tiek pienācīgi izlietota un arī aprūpējamais jūtas priecīgs,” domā vadītāja, balstoties uz savu pieredzi.
Komentāri