Ja šodien jautātu uzņēmējiem, vai padomju laikā iedomājušies, ka kādreiz vadīs savu privāto biznesu, droši vien skanētu atziņa par sapņotu vēlēšanos, bet apstiprinošu “jā” neteiktu neviens.
Arī Vineta Cipe, individuālā uzņēmuma “Dzirnavniece” īpašniece, atbildot uz šo jautājumu, atcerējās, ka padomju laikā bijusi ekskursijā Ungārijā. “Nācu ārā no lielveikala, kur starp ieeju un izeju bija stikla būdiņa. Tur kāda meitene gatavoja frī kartupeļus un lika tos papīra tūtiņās. Cilvēki, ejot laukā no veikala, kartupeļus labprāt pirka un tūlīt notiesāja kā saulespuķu sēkliņas. Toreiz man ienāca prātā doma, ka es arī tā gribētu un varētu strādāt. Rīgas kooperatīvajā tehnikumā biju apguvusi tirdzniecības vadību un organizāciju, tomēr tirdzniecībā strādāt negribēju,” stāsta Vineta.
Uzņēmējdarbību Vineta sāka 1992. gadā, kā pati saka, “pateicoties tam, ka izputēja Cēsu rajona meliorācijas pārvalde, kurā strādāju”.
“Vajadzēja meklēt darbu. Kad sāka veidoties privātais bizness, sapratu, ka arī es to gribu. Pirmais bija kooperatīvs „Gurķītis”. Ieriķos kopā ar draugiem uzcēlām divas siltumnīcas un audzējām gurķus. Nepaveicās. Siltumnīcas uzcēlām gadā, kad bija ļoti laba lauka gurķu raža, un mūsējos siltumnīcas gurķus nevienam nevajadzēja – gāz kaut vai grāvī,” tagad smej Vineta, bet toreiz smiekli nebija ne prātā. “Noīrējām mašīnu un braucām pa visu rajonu, piedāvājot izaudzēto,” viņa atceras un secina, ka šis bizness bija gatavais cirks. “Ieņēmumi tikpat kā nenosedza izdevumus, bet labums bija tas, ka man privātdarbība deva pirmo rūgto pieredzi – mācēt izvēlēties partnerus. Gurķu biznesu sāku kopā ar kādu ģimeni. Pēc neražas sapratu, ka bizness jāveido vai nu ar ļoti uzticamiem partneriem, vai jābūt stingriem biznesa nosacījumiem. Paļauties tikai uz cilvēcīgām attiecībām vien nevar. To pierādīja mans gurķu partneris, pazūdot ar visu ietirgoto naudu… Man tās, uzsākot uzņēmējdarbību, bija kārtīgas ugunskristības,” vērtē Vineta.
Bet pēc neveiksmes viņa nepadevās. “Atcerējos par frī kartupeļiem Ungārijā. Divatā ar vīru, nesaistoties ne ar vienu partneri, izlēmām atvērt tirgotavu pie Vidzemes šosejas, netālu no kafejnīcas “Eglīte”. Izpētījuši, ka tur nebūs noieta, nolēmām kartupeļu biznesu atvērt tirgū,” toreizējo apņēmību atceras Vineta.
Cipu ģimene nopirkusi celtniecības vagoniņu. To, skaisti nokrāsotu, novietojuši Cēsu tirgū. “Iesākumā tirgojām tikai frī kartupeļus, mednieku desiņas, kafiju un tēju. Drīz vien sākām tirgot pankūkas, ko, atbraucot vakarā no darba, paši mājās sacepām un pildījām. Beigās ar preci tā apaugām, ka pašiem vagoniņā gandrīz vairs vietas nebija. Tirgojāmies caur mazu lodziņu kā lūciņu. Pieprasījums bija,” Vineta izvērtē.
Tad nācis lidlauka laiks. Kādās sporta sacensībā Vineta iepazinusies ar Cēsu lidlauka priekšnieku. Viņš pastāstījis, vasarā lidlaukā notiek dažādi tusiņi, ir arī telpa, kur varētu izveidot kafejnīcu. “Mazliet bail man bija,” Vineta atzīst, jo vīrs bija aizbraucis strādāt uz Krieviju. “Man parādīja to mājiņu lidlauka malā un sapratu, lai vai kā, bet jādara! Sākās ārprāts ar remontu. No celtniecības neko nesapratu, bet ieguvu jaunu skolu – celtniecībai izgāju cauri no dēļa līdz naglai. Un 1994. gadā atvēru savu “Mākonīti”. Tā kā biju viena, talkā ņēmu bērnības draudzeni Pārslu. Sākumā domāju, ka te būs vieglāk strādāt nekā tirgū, jo telpas bija plašākas, iedomājos arī, ka apmeklētāju nemaz tik daudz nebūs. Atklāti runājot, strādājot tirgū, biju piekususi, jo brīva bija tikai svētdiena. Pie tam, kad darbs tirgū beidzās, vakarā mājās gatavoju produkciju nākamajai dienai. “Mākonī” nostrādājām četrus gadus. Tad sāka putēt Cēsu lidlauka sistēma. To pārņēma gaisa spēki, kas nedrīkst slēgt līgumus ar apakšuzņēmējiem. Tomēr jāteic, ka “Mākonītim” nebija attīstības perspektīvas, jo ēka nebija mana, zeme piederēja vairākiem īpašniekiem, tā kā neko privatizēt arī nevarēja. Kafejnīcai jau prasījās remonts, bet sapratu, ka ieguldīt līdzekļus svešā īpašumā nebūtu prāta darbs,” atzina uzņēmēja.
Kad “Mākonītis” gāja uz norietu, veiksmīgas sakritības dēļ enerģiskajai uzņēmējai piedāvāja iespēju veidot kafejnīcu “Cīrulīšos”. Arī šeit Vineta guvusi skolu uzņēmējdarbības psiholoģijā: “Svarīgi, kāda saimnieka īpašumā telpas īrē. “Cīrulīšos” mums uzgrieza tādus ciparus par 25 kvadrātmetriem, ka smakām nost. Klājām arī banketa galdus, par tiem ieņemto naudu cerējām ietaupīt attīstībai, bet saimnieks tad prasīja īrei piemaksu. Tur noturējāmies tikai divus gadus un turpinājām darbu tirgū.”
Vineta redzējusi, ka tirgū sākusies tāda kā attīstība. Cēla tirdzniecības būdiņas, arī viņa pieteicās uz kioska celtniecību. 1997. gadā sāka strādāt, kā pati saka, “normālās iekštelpās”. Nu pienācis laiks, kad ar gaidāmajām plašajām nākotnes pārmaiņām tirgū arī šī vieta uzņēmējai varētu zust. Dzīvē viss nāk un mainās, un Vineta to pieņem kā pašsaprotamu parādību, tādēļ dabas dotais šiverīgums viņai palīdz atrast jaunus un jaunus variantus, kā savu biznesu attīstīt.
“Tad nāca rajona padomes konkurss, meklēja saimnieku kafejnīcai. Pieteicos un tiesības ieguvu,” saka Vineta. Neraugoties uz to, ka kafejnīcai vajadzēja kārtīgu remontu, savas iepriekšējās pieredzes un zināšanu mudināta, Vineta darīja visu, lai šeit atvērtu kvalitatīvu ēdināšanas uzņēmumu. “Kafejnīcu tā arī nosaucu “Rajona padome”, jo uzskatu ka te neder ne “Aija”, ne “Kaija”, jo visi to tāpat dēvē par rajona padomes kafejnīcu,” viņa priecājas par paveikto un nedaudz nopūšas, kad ierunājos par mesliem, ko prasa ieņēmumu dienests. Tad īstā latvieša garā atbild, ka ne jau viņai vienai šī nasta, lai sabalansētu nodevas un biznesa attīstību.
Komentāri