Kaimiņpilsētas Cēsis un Valmiera allaž savā starpā konkurējušas, lai gan patiesībā viena ir izteikta rūpniecība pilsēta, bet otra lepojas ar savu kultūrvēsturisko mantojumu. Arī iedzīvotāju skaita ziņā Valmiera par aptuveni desmit tūkstošiem apsteidz Cēsis. Lai pārrunātu ar pilsētu attīstību saistītos jautājumus, laikraksts „Druva” uz sarunu aicināja Cēsu domes priekšsēdētāju Gintu Šķenderu, Valmieras domes priekšsēdētāju Inesi Boķi un Valmieras domes izpilddirektoru Jāni Baiku.
– Kāda pēdējos gados ir pilsētu attīstība?
I.Boķis: – Valmiera savu iespēju un budžeta robežās piedzīvo strauju attīstību. Tas saistāms ar to, ka jau vairākus gadus budžeta pieaugums ir vidēji 30 procenti. Tādējādi veidojas kāda pozitīva tendence, proti, ja savulaik 95 procentus budžeta līdzekļu pašvaldība tērēja uzturēšanas izdevumiem, pēdējos gados ne mazāk kā 25 procentus jau varam tērēt kapitālieguldījumiem. Tas ir ļoti nozīmīgs pilsētas attīstības rādītājs.
Ar katru gadu arvien vairāk naudas ieguldām ielu sakārtošanā, katru gadu tam tērējam vairāk nekā trīs miljonus latu. Taču ne viss ir tik gludi, jo dažkārt darbu veikšanu aizkavē valsts investīciju programmu sašaurināšana, lai gan esam finansējumu plānojuši sākotnēji solītajā apmērā. Viens no piemēriem ir iecerētais futbola stadions, ko nevaram pabeigt, jo valsts investīcijas ir mazākas, bet pašvaldībai liekas naudas nav.
J.Baiks: – Tā nav vienīgā problēma, kas kavē plānoto attīstību, to nesekmē arī ministrijās valdošā birokrātija. Ūdenssaimniecības projekts aizkavējās par aptuveni trim gadiem. To iesniedzām 2001.gadā un vajadzēja pabeigt jau pirms trim gadiem, taču varēsim noslēgt vien šogad. Ministrija tik ilgi kavēja šo projektu, salaižot kopā 18 pašvaldības, ka no plānotajiem 1,7 miljoniem izmaksas pieaugušas līdz 4,2 miljoniem eiro. Nav zināms, cik
valsts iedos šī sadārdzinājuma segšanai, bet skaidrs, ka pašvaldībai tas izmaksās vismaz vienu miljonu vairāk, nekā sākotnēji plānots. Tātad šo naudu nāksies atņemt kaut kam citam. Sliktākais, ka dažiem projektiem spēles noteikumi tiek mainīti jau tad, kad viss sācies. Tikai tad uzzinām, ka pašvaldības daļa tomēr būs vajadzīga lielāka. Tas traucē precīzi plānot veicamos darbus, jo nevaram būt īsti droši, cik nāksies pašiem finansēt.
G.Šķenders: – Arī mūsu pilsētā situācija līdzīga, ir jomas, kur attīstība notiek straujāk, citur – nedaudz lēnāk, bet kopumā attīstības temps nav mazinājies. Budžeta pieaugums vērojams arī Cēsīs, un 2007. gadā ieņēmumi bija par 25 procentiem vairāk nekā gadu iepriekš.
Labs apliecinājums pilsētas attīstībai ir arvien pieaugošās investīcijas. Pērn tās mērāmas vairākos miljonos latu. Var minēt finansējumu Cēsu pils kompleksa revitalizācijai tūrisma attīstībai, Cēsu izglītības iestāžu energoefektivitātes paaugstināšanai, sociālās daudzdzīvokļu mājas būvniecības pabeigšanai.
Arī mums nākas saskarties ar to, ka valsts investīcijas saņemam mazāk, nekā plānots. Jaunā bērnudārza celtniecībai Vaives ielā pērn saņēmām tikai pusi no plānotajām valsts investīcijām, atlikušais finansējums gūlās uz pašvaldības budžetu, citai ne mazāk svarīgai jomai varējām atvēlēt mazāk.
Šogad iecerēts īstenot plašu infrastruktūras labiekārtošanas programmu, un cēsnieki jau jūt šos darbus, kas turpināsies visu vasaru. Tuvāko četru, piecu gadu laikā šie darbi vēl būs aktuāli, jo arī lielu daļu no pilsētvides naudas esam plānojuši infrastruktūras sakārtošanai. Tas nepieciešams, jo neredzam citu finansēšanas avotu šo darbu veikšanai.
– Svarīgs pilsētas attīstības faktors ir sekmīga uzņēmējdarbība. Cik aktīva tā ir abās pilsētās?
I.Boķis: – Vislabākais uzņēmējdarbības rādītājs ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas Valmierā ar katru gadu pieaug. Tas liecina, ka uzņēmējdarbība attīstās, acīmredzot arī cilvēki saprot, ka nodokļi jāmaksā, jo sociālās garantijas ir svarīgas. Visi uzņēmumi strādā stabili, lielie uzņēmumi līdz pat 95 procentiem savas produkcijas eksportē. Arī mazā uzņēmējdarbība attīstās, tostarp pakalpojumu sfēra. Uzņēmēji redz, ka cilvēkiem naudas kļūst arvien vairāk un viņi vēlas saņemt arvien kvalitatīvākus pakalpojumus, tāpēc attīsta arī šo svarīgo biznesa nozari.
Pašvaldības galvenais uzdevums ir netraucēt uzņēmējdarbībai, sakārtot infrastruktūru, dot atļauju paplašināties, būvēties. Neesam spējīgi pilsētas teritorijā paņemt lielas ražotnes, bet nelielas, līdz simts strādājošajiem, vēl varam. Ieguvēji ir arī apkārtējie pagasti, jo uzņēmējdarbība attīstās arī ārpus Valmieras.
Esam ražošanas pilsēta, iedzīvotāji to pieņēmuši un sapratuši, ka uz vietas nevar stāvēt, jādomā par attīstību.
J.Baiks: – Investori atbraucot redz, ka te ir sakārtota vide, kvalificēts darbaspēks, un tas ir pozitīvs rādītājs, lai viņi investētu te.
Gribu nosaukt kādu skaitli – Valmierā ir 17 000 darbaspējīgā vecuma iedzīvotāji un 22 000 darba vietu. Tātad pieci tūkstoši strādājošo katru dienu iebrauc strādāt no apkārtējām pašvaldībām, tostarp no Cēsīm.
Vēl jāatzīmē, ka neapstiprinājās bažas, ka lielveikalu ienākšana pilsētā iznīcinās mazos veikaliņus. Atvērts lielveikals „Maxima”, nesen arī „Valleta”, kur ir 500 darba vietas, bet nevienu no mazajiem veikaliņiem pilsētā tādēļ neaizvēra. Kāds varbūt mainīja savu specializāciju, bet veikaliņi turpina darboties. Tas var kalpot kā labs signāls arī uzņēmējiem citās pilsētās.
G.Šķenders: – Cēsis atšķirībā no Valmieras nav rūpnieciska pilsēta, bet arī mums uzņēmējdarbība attīstās. Galvenās nozares, kas attīstījušās pēdējos gados, ir celtniecība un pakalpojumu sfēra, nostabilizējušies mazie uzņēmēji, kuru Cēsīs ir ļoti daudz. Uzņēmējdarbības attīstībai pašvaldība iznomā zemes gabalus, kas veicina mazo un vidējo uzņēmumu attīstību.
Tomēr kopumā Cēsis uzņēmējdarbībai nav tā izdevīgākā vieta. Pilsētas teritorijā ir Gaujas Nacionālā parka zona, pilsētas kultūrvēsturiskais parks, vecpilsētā ir dažādi ierobežojumi. Par to no uzņēmējiem esam saņēmuši pārmetumus, ka šie ierobežojumi bremzē uzņēmējdarbību. Arī investori, iepazīstoties ar šiem ierobežojumiem, ļoti bieži aizbrauc uz pilsētām, kur tādas nav. Bet mēs nevaram ignorēt šos ierobežojumus, jo aktīvi ir vides aizstāvji. Ir grūti atrast vidusceļu starp vēlmi saglabāt zaļu un tīru pilsētu un nepieciešamību intensīvāk attīstīt uzņēmējdarbību.
I.Boķis: – Darbdienu vakaros un rītos starp Cēsīm un Valmieru ir intensīva satiksme, cēsnieki brauc strādāt uz Valmieru un otrādi. Tā mēs konkurējam, bet tas palīdz attīstīties. Tikai ceļš starp abām pilsētām ir ļoti slikts. Manuprāt, valstij svarīgāk būtu vispirms sakārtot ceļus starp pilsētām, nevis būvēt maģistrāli Rīga – Inčukalns.
Runājot par zaļajām zonām, gribu piebilst, ka mums tomēr nāksies tās atdot rūpniecībai, protams, rūpīgi izvērtējot, kur un ko, jo nav citas iespējas attīstīties. Ja nepaplašināsim ražošanu, valsts attīstība apstāsies. Tikai dziedot un dejojot, Eiropas līmeni nesasniegsim.
– Cēsis un Valmiera vienmēr konkurējušas. Kas ir tie galvenie aspekti, kas izceļ tās valsts pārējo pilsētu vidū?
I.Boķis: – Manuprāt, konkurence starp pilsētām ir ļoti laba, jo rosina attīstību. Katra pilsēta ir unikāla, mums vēsturiski attīstīta bijusi ražošana, Cēsis vienmēr sevi pozicionējušas kā kultūrvēsturisko centru. Labāk, lai cilvēki brauc strādāt uz kaimiņpilsētu, nevis uz Īriju.
Rūpnieciskajā jomā varam izcelties ar kvalitatīvu uzņēmumu spektru un kvalificētu darbaspēku. Tas ļauj augstā līmenī attīstīt izglītību, pilsēta arī turpmāk atbalstīs Vidzemes augstskolu. Arī sporta un kultūras jomā cenšamies kļūt arvien daudzveidīgāki un interesantāki.
G.Šķenders: – Katra pilsēta savu būtību pasaka devīzēs – „Valmiera domā un rada” un „Cēsis – senatne mūsdienās”. Tieši šī senatne ļauj mums lepoties ar to, tajā pat laikā tā uzliek arī rūpes. Finansējums, ko ieguldām kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, nav mazais. Manuprāt, Cēsīm tomēr ir tāda īpaša aura, to atzīst gan paši pilsētnieki, gan arī iebraucēji. Mums ir labi iesāktas kultūras pasākumu tradīcijas, kuras raksturīgas tikai Cēsīm – Imantdienas, Nacionālās operas sezonas noslēguma izrāde, Cēsu mākslas festivāls, akvarelistu plenērs “Cēsis”. Cēsīs veikti Eiropas līmeņa ainavas sakopšanas darbi, iekļaujot to kā vienu no unikālajām pilsētām no ainaviskā skatupunkta ne tikai Latvijā, Baltijā, bet arī Eiropas mērogā.
– Kas pērn paveikts infrastruktūras uzlabošanā, ko nepieciešams paveikt?
I.Boķis: – Visu jau neuzskaitīt, bet dažas lietas var atzīmēt. Pērn ekspluatācijā nodevām Latvijā pirmo integrēto bibliotēku, kur kopā ir visas pilsētas bibliotēkas – bērnu, pieaugušo un augstskolas. Savu Gaismas pili esam uzcēluši. Arī lielveikalu „Valleta” atvēra 2007.gadā. Pilsētai gāja grūti, bet cilvēki tomēr saprata, ka citas izvēles nav, jo tur jau bija universālveikals. Uzņēmējam ļāvām attīstīties, un uzskatu, ka pilsēta no tā ir tikai ieguvusi, jo vecā ēka labi neizskatījās.
Īstenojām svarīgu projektu – rekonstruējām pilsētas pansionātu. Ieguldījām miljonu latu, un tagad mums ir viens no labākajiem, ja ne pats labākais pansionāts valstī.
Pērn realizējām ūdensvada nomaiņas programmu, ieguldot 30 kilometrus tīklu zem ielu asfaltētās daļas. Šogad vēl jāpabeidz attīrīšanas stacija un līdz nākamā gada sākumam atdzelžotava. Šogad pabeigsim arī siltumtrašu maiņu, tad 95 procenti trašu pilsētā būs nomainīti.
Runājot par nepaveikto, jāteic, ka vēl ne visās mazajās ielās ir kanalizācija un ūdensvads, tādējādi arī ielas ir nekvalitatīvas. Jādomā arī par mazo ieliņu asfaltēšanu, jo nav jēga tērēt naudu grants seguma atjaunošanai, labāk ir vienreiz sakārtot ielu un kādu laiku miers. Gribētu, lai labāk būtu sakārtoti Gaujas krasti, pie tā tagad strādājam.
G.Šķenders: – No paveiktā noteikti jāpiemin sociālās daudzdzīvokļu mājas jaunbūve Caunas ielā 7. Svarīga bija Cēsu izglītības iestāžu energoefektivitātes paaugstināšana, pie divām skolām tika iekārtoti sporta sektori, jo sporta zonu sakārtošana pie skolām ir noteikta starp prioritātēm. Beidzot sākusies tirgus rekonstrukcija, ceru, ka pilsētas
centrs iegūs jaunus un modernus vaibstus.
Pie problēmām var minēt pilsētas stadionu, kas ir sāpīgs un neatrisināts jautājums. Taču pagaidām tajā nav vienota redzējuma. Diskusijas notiek, atklāts ir jautājums par šāda sporta centra attīstīšanu Priekuļos. Tur jau ir laba bāze – stadions, olimpiskais centrs, tehnikuma kopmītnes, ko var izmantot. Attālums no Cēsīm līdz Priekuļiem ir neliels, tāpēc nav īsti pārliecības, vai tik nelielā attālumā vajag divus stadionus. Tas gandrīz kā Valmierā no centra aizbraukt līdz olimpiskajam centram.
I.Boķis: – Reizēm gribam rīkot dzīres mēra laikā un būvēt objektus daudzu miljonu vērībā, lai gan patiesībā tas nebūt nav nepieciešams. Laikam esam ļoti bagāti, ka varam atļauties tādas lietas.
G.Šķenders: – Gribu piebilst, ka mēs risinām daudzus elementārus jautājumus, kurus kaimiņi jau sen atrisinājuši un aizmirsuši. Tāpēc viņi var naudu tērēt tam, kas mums vēl tikai kaut kad nākotnē būs darba kārtībā. Bet mēs nevaram tiem pārlēkt, visam jāiziet cauri. Tā ir tā mūsu neizšķiršanās kaut kad pagātnē, kas būs jūtama tuvākos piecus, sešus gadus.
Komentāri