Strādājusi kolhozā, tad savā zemnieku saimniecībā, kura aizvien nav likvidēta. Gadu gaitā dzīve metusi dažādus kūleņus un piespiedusi meklēt atbildes, mācīties, kā dzīvot harmonijā. “Pie manis vienmēr atnāk cilvēki, kuri palīdz izkulties,” saka veselaviete Anna Lutere un piebilst, ka ir jāprot saklausīt to, ko tev saka, nedrīkst dzīvot sāpēs vai nepārtraukti kaut kur skriet. Pašas izzināto viņa neliedz citiem.
– Bet pati taču arī esat nepārtrauktā skrējienā. Tāpat kā šodien lielākā daļa. Bet citi izskatās tādi noguruši, iztukšoti, nespēj izturēt uzņemto ritmu.
–
Man arī bērni saka, ka mimmim jau nekad nav laika. Tā ir, esmu kustībā. Tā mani nenogurdina. Es varu plānot, ko daru, varu atļauties daudz vairāk nekā jebkad agrāk, varu tikties ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Ir prieks dzīvot un centies iemācīties aizvien ko jaunu par dabas nolikto kārtību, sevi tajā.
– Kur gūt prieku, ja apkārt pelēkas dienas un būs vēl tumšākas?
– Neko gudru nepateikšu. Varbūt līdz Ziemassvētkiem katram ik dienu pateikt sev, par ko man šodien prieks.
Mana mamma stāstīja, ka kādreiz latvieši svinējuši sirmo jeb krēslas stundu. Tā ir īpaša. Senči to turēja svētu, nestrādāja, pabija mierā ar sevi. Varbūt iededza skalu.
Par ko man šodien prieks? Par gājputnu kāsi, dzeltenajām lapām, kas birst. Varbūt iedegt svecīti, noskaitīt lūgšanu, iemācīties dzejoli. Jā, iemācīties. Līdz Ziemassvētkiem. Padomāt, par ko šodien prieks.
Pajautājiet kādam – par ko tev šodien prieks? Atbildes nav, tās vietā aizsitas elpa. Visu dienu ir tikai skriets. Ir brīdi jāapstājas. Braucu mājās, un pretī bija divas varavīksnes. Apstājos un priecājos. Tad nolija lietus, uzspīdēja saule. Kāds skaistums! Ja es būtu vijolnieks, tā gribētos pacelties augstāk un spēlēt. Mēs tikai katrs pats sevi varam iepriecināt, nevis kāds cits. Ja tev saka, tagad, lūdzu, priecājies, bet tev tajā brīdī gribas kā vilkam kaukt, nekāds prieks nesanāks. Kaut grūtumā jāatrod
prieks. Priecāties kaut par to, ka kāds spēj tik smagu nastu nest. Palaidīsim kosmosā prieka straumi. Tas būs svētīgs darbs.
– Bet ir jāapstājas, lai to prieku ieraudzītu.
– Tas jāiemācās. Tāpat kā padomāt par sevi, veltīt sev laiku. Lai kā skrienam, desmit, piecpadsmit minūtes dienā taču varam atļauties tikai sev. Bērniem un vīram pasakām – mierā. Tas ir mans laiks. Radio,
televizors kluss. I ne suni, ne kaķi nelaist iekšā. Tie , kuri tā dara, paši sāk mainīties, justies labāk. – Kā pati izjūtat gadalaiku ritmu, maiņu.
– Priecājos. Bet, kad ziemā aizsals caurules… Aiz loga katru dienu cita glezna, tā priecē. Pavasarī, kad ziedēja ābeles, bija sajūta, ka esmu Japānā. Sarkanie āboli – kā mantiņas Ziemassvētku eglītē. Tad likšu speķīti putniņiem, tie salidos un
koncertēs. Tā visu laiku ap mani kaut kas notiek. Daba mums nepārtraukti kaut ko dod, tā neapstājas. Man saka – bet visam vajag naudu, bez naudas nekā. Nav tā, nedzīvojam taču lielpilsētā.
– Kāpēc pēdējos gados tā runā par depresiju – pavasara, rudens, Ziemassvētku. Vai tā ir slimība?
– Kāpēc uzskatīt, ka tā depresija? Varbūt tas ir mirklis rudenī, kad tu apstājies un drusku ieskaties sevī. Kāda depresija? Rudenī un ziemā taču neskriesim kā vasarā, kad pietika, ja četras stundas pagulējām.
Daba liek apstāties, atpūsties. Daži dzīvnieki dodas ziemas guļā. Kāpēc to uzskatīt par slimību? Arī cilvēks vienkārši ieiet dabas ritma citā fāzē. Tāpat kā vasaru nomaina rudens. Ar to jāsadzīvo. Iedzer vasarā salasītu, saules enerģijas pilnu tēju, ja tas dikti traucē. Latvieši tumšajā laikā gājuši ciemos, nevis katrs savā kaktiņā sēdējis un bēdājies. Varbūt aiziet pie draugiem parunāties, padziedāt. Dejot un dziedāt vajag vienmēr. Kādu tas dod tonusu!
Man ļoti patīk dejot. Ar draudzeni sadomājām aizbraukt kaut kur padejot pie dzīvās mūzikas. Iegājām krodziņā, cilvēku maz,
gaisotnes nekādas un neviens nedejoja. Muzikanti savāca instrumentus un prom bija. Braucām tālāk… Tovakar tā arī atgriezāmies mājās. Mana vecuma cilvēkiem nav kur aiziet, ja grib padejot, padziedāt. Reiz kādā kafejnīcā bijām jauka kompānija. Viens spēlēja ermoņikas, mēs dziedājām. Cilvēki aizrādīja, ka traucējam ēst. Vācijā pensionāri pa dienu ejot uz krogiem un dejojot, dziedot.
Nav cilvēkiem kur satikties. Laukos kaimiņš nezina, ko kaimiņš dara, kā viņam klājas? Esam sveši.
– Nu vārti vaļā, var pagarināt pavasari, rudeni, aizbraucot uz Ēģipti.
– Kāpēc lai cilvēks to nedarītu, ja ir tādas iespējas un viņam patīk. Priecāsimies. Tas taču ir tik skaisti. Nevajag tāpēc domāt, ka nu mums visiem tā jādara. Kāda ārzemniece, kura mūžu nodzīvojusi Amerikā , reiz teica, ka Latvijā ļoti patīk, jo viss tik pelēks. Mūs tas nomāc. Ģērbsimies paši košāk, priecīgāk. Cilvēki arī mājas krāso spilgtākās, gaišākās krāsās. Sarkans jumts mājai, skaisti. Arī bērni jāģērbj košās krāsās, lai vairāk enerģijai.
Rudens un ziema arī cilvēku sagatavo straujajam plaukumam pavasarī. Tad ir laiks
ieklausīties
sevī,
sakārtot miesu un garu.
– Kāds pašai bija gadalaiku ritms, kad bijāt zemniece?
– Par to negribas runāt. Tas nebija ritms. Tajā laikā ārkārtīgi daudz gribējām izdarīt un varbūt tāpēc neiegājām tajā ritmā. Skrējām, skrējām… Tagad zemnieki pamazām atrod savu vietu, kurš saimnieko ekoloģiski, kurš intensīvi. Sākums visiem bija grūts, kā katrs mācējām, tā darījām. Bija tikai darbs. Līdz spēku izsīkumam, kad vakarā avīzi nevar rokās noturēt, bet no rīta atkal jāslauc govis. Dzīve mani apstādināja. Tagad priecājos par govīm pļavā, bet tās negribu savā kūtī. Pats galvenais – atrast sev laiku. Ar ko lauku sievietes atšķiras no pilsētniecēm? Tiesa, nu jau aizvien mazāk. Tāpēc, ka arī laucinieces mācās atrast laiku sev.
–
Cilvēkus skriet spiež vajadzība pēc naudas. Kādai jābūt attieksmei pret naudu?
– Par to šad tad domāju. Dzīve mani nolika situācijā, kad nebija kabatā ne santīma. No tām bailēm vēl aizvien neesmu izķepurojusies – kā
būs, ja nebūs naudas. Pasaule tomēr balstās uz varas, naudas un seksuālās enerģijas. Ir svarīgi un patīkami, ka tas piecītis ir makā. Nesen izlasīju kāda gudrā domu: “Pārticība ir mans tēvs, harmonija – māte, nauda – draugs, ķermenis – prieks.” Cik tajā dziļa jēga. Esam aizmirsuši, ka jāpriecājas par savu ķermeni tādu, kāds tas ir dots.
– Tad nākamā tēma – ķermenis kā prece.
– Tā ir ļoti smaga. Bijusi visos laikos. Diemžēl.
– Bet aizvien vairāk latviešu dodas prom. Peļņā. To dara veiksmīgie, uzņēmīgie.
– Naudas enerģija ir svarīga. Kāda jauniete atzina: “Ja tur man stundā maksā desmit latus, es skrietin
skrienu.” Viņas darbs tiek novērtēts. Naudas enerģijai ir jābūt, citādāk kā uzturēsi
bērnus, ģimeni? Nav jau viegli uzsākt kaut ko savu. Trūkst zināšanu, ne visiem pietiek drosmes. Un ja nav naudas kabatā, atkal pārņem bailes. Tev jāmaksā par dzīvokli, bērnam skolai vajag. Var jau domāt – es tā skaisti sākšu, bet dzīve noliek visu savā vietā. Dēls arī pāris gadus ārzemēs strādāja, nu atgriezies, meklē darbu te.
– Ko nozīmē dzīvot iekārtu maiņā? Tā ietekmējusi katru. Austrumniekiem ir nolādējums: “Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā.”
– Vai, dzīvojot sociālismā, domājām, ka kaut kas var būt citādāk? Iekārta mainījās, varējām paskatīties no citas puses, nu pienācis laiks mācīt to izdarīt vēl no citas. Katrs laiks nāk ar pārmaiņām, tās ietekmē stabilitāti, ritmu, pie kura esi pieradis. Kāds zaudē, kāds iegūst. Šodien, ja kaut ko proti, iespējas ir. Tikai… vai vari saņemt tik, lai dzīvotu, kā vēlies? Un jaunieši pēc augstskolas brauc pakot kastes citās zemēs, lai nopelnītu. Jā, nauda ir vajadzīga, bet ir būtisks jautājums – kad man ir gana. Pietiek.
– Bet ko darīt tālāk? Nauda vairo naudu, no visa atteikties, arī no tā, ko esi sasniedzis, ieguvis.
– Mēs visu mīlam ar sirdi, un sirds ir materiālā daļa. Tā ir mana māja, tīrums, mašīna, vīrs. Bet jāvērtē augstāk, patiesāk. Mēs nevaram otru pieņemt tādu, kāds viņš ir, gribam, lai tas ir mans. Tos cilvēkus, kam ir tā lielā naudas enerģija, vajadzētu atbalstīt, viņiem pateikt labu vārdu. Mēs ikdienā nepadomājam, kādu viņi grūtu darbu dara. Iedomājieties, ka jums iedod miljonu. Nu ko jūs darīsiet? Aizbrauksiet kaut kur, nopirksiet ko ļoti kārotu. Un tālāk? Ja nauda nekustas, tajā var nosmakt, kā pasakā par vērdiņu.
Bieži dzirdu: “Nav naudas.” Es parasti saku:” Šobrīd nav, Šveices banka nav pārskaitījusi.” Nenoliegsim to, ka
nav, bet piesaistīsim ar vārdiem – man ir. Man nebija ne santīma, lēnām no tā tiku ārā, jau varēju samaksāt par elektrību, nopirkt maizi. Bet es mācījos. Arī tagad vēl mācos. Mūs noliek noteiktā laikā, bet mēs ne redzam, ne dzirdam, līdz kā trieciens nāk kāds pārbaudījums. Tas izsit no sliedēm, pa kurām braukts ikdienā. Neticība sev visu laiku ir blakus un, ja nav tuvumā saprotošu cilvēku, ir ļoti grūti.
– Ja zaudē neticību, nedrošību, cilvēks kļūst pašpārliecināts, vīzdegunīgs.
– Šī robeža ir ļoti šaura. Tās ir bailes, kas mūs sagrauj, bet no bailēm neviens nav pasargāts. Varbūt tas, kurš uzvedas vīzdegunīgi, baidās vēl vairāk nekā es.
Nav cilvēka, kurš nebaidītos. Ja mēs uzvarētu bailes, dzīvotu pavisam citādāk. Bet vai vajag? Katram ir savs uzdevums.
Mēs nesaprotam, ka pirmais ir vārds un kāda tam nozīme. Vārds pažēlo un iznīcina. Smaids stiprina dvēseli, labs vārds – sirdi.
– Tās ir pazudušās zināšanas.
– Mūsu senči pazaudēja gudrības gaismu, mums tā jāatrod. Tad dzīvosim citādāk. Cik daudz zinām kaut vai par uguni? Ne velti tumšajā laikā, kaut istabā sadedzam visas lampas, vēl gribas aizdedzināt arī svecīti. Tomēr vislabāk aizdedzināt dzīvo uguni, ne sveci. Kaut trauciņā sabērt sērkociņus, ja nav mazu kociņu, un aizdedzināt. Varbūt pagalmā
iekurināt ugunskuru. Aizvien biežāk dzīvokļos cilvēki mūrē kamīnus. Šī dzīvā uguns ir vajadzīga. Tā uguns liesma mums visu stāsta – dūmo, liesmo, gail –
tikai nemākam lasīt.
– Latvieši vispār mēdz skatīties pagātnē, ne nākotnē.
– Arī nākotni nevajag mocīt. Mums it kā uzspiež, tev jāizdara tas, tas un tad tu kļūsi tas un tev būs šitas. Bet cilvēks, ko iegūstot, kaut ko arī zaudē. Un var iznākt beigās neiegūst to apsolīto zemi. Jaunietis pabeidz vairākas augstskolas un nespēj sevi atrast, ir izmisumā. Es taču visu darīju, kā vajag. Bet dzīve pati saliek visu pa plauktiņiem. Ir jādzīvo tagadnes spēkā, jo pagātni nevaram izmainīt.
Komentāri