Tuvojas 25. marts, kad pirms 58 gadiem represijas Latvijā sasniedza kulmināciju. No Latvijas tika izsūtīti 41149 cilvēki. Arī Taurenē 84 cilvēkus, to skaitā sirmgalvjus un bērnus, izrāva no mājām, zirgu pajūgos aizveda uz Dzērbenes staciju, kur lopu vagonos sākās izmisuma pilns ceļojums uz austrumiem. Mājās neatgriezās astoņi taurenieši. Viņus apsedza Sibīrijas skarbā zeme.
Tās nebija pirmās represijas, kas vērstas pret latviešu tautu. Jau 1940. – 1941. gadā Latvijas okupācijā Taurenē apcietināja desmit cilvēkus. Pirmais bija Hugo Celmiņš, kuru apcietināja 1940. gada 11. oktobrī, tam sekoja divu jauniešu Artūra Branta un Harija Puliera apcietināšana 9. novembrī.
1941. gada 14. jūnijā izsūtīja Ziediņu ģimeni, piecus cilvēkus, un Gailīšu ģimeni – trīs cilvēkus.
Vīriešus apcietināja. Jānis Ziediņš un Markus Gailītis (viņu apcietināja Rīgā) neatgriezās. Neatgriezās arī Jāņa Ziediņa māte Jūle. Otrā padomju okupācijas periodā no 1944. līdz 1949. gada martam Taurenē apcietināti 38 cilvēki. Represijas kulmināciju sasniedza 1949. gada 25. martā ar masveida izsūtīšanu uz Sibīriju. Ar to represijas nebeidzās. 1951. un 1952. gadā Taurenē vēl apcietināja deviņus cilvēkus, kurus dēvēja par divdesmitpiecgadniekiem. Viņi visi bija notiesāti uz 25 gadiem apcietinājumā.
Latvijā izsūtītie sāka atgriezties 1956. un 1957. gadā. Šogad paiet 50 gadi, kopš izsūtītie, arī apcietinātie atgriezās mājās. Ko bija noziegušies šie cilvēki? Šīs ģimenes dzīvoja savās mājās, strādāja, kopa savu zemi tāpat kā kaimiņi. Vienā dienā viņiem to visu atņēma. Atņemta tika arī Latvija.
Katru gadu pieminam šos cilvēkus, kas, izcietuši represijas, atgriezās mājās, arī tos, kurus sedz Sibīrijas velēnas. Šodien jautājam, kāpēc tieši viņi. Varbūt atbildi saņemsiet, lasot 20. gs. 50. gadu kolhoza ”Taurene” priekšsēdētāja (1954. – 1961.) Artūta Gorbāna atmiņas par kolhozu un Taurenes ļaudīm. Domāju, ka atmiņu fragmenti liks pārdomāt, kāpēc tieši pret viņiem vērsās padomju vara.
”Atgriežoties pārvietoto ģimenēm no Sibīrijas, krasi uzlabojās slaucēju kadru sastāvs. Viņi atgriezās savās mājās, kaut izlauztās, izpostītās, bet savās. ”Teikmaņos” govju novietne visos saimniecības pastāvēšanas gados bija viena no nožēlojamākajām. Tad atgriezās no Sibīrijas Grabovsku ģimene un nomainīja slaucēju. Strauji stāvoklis uzlabojās. Tas pats notika ”Ļūdos” ar Elsiņu ģimeni, kura arī pārņēma savā bijušajā personīgajā kūtī daļu slaucamo govju. Cēlās izslaukums ”Zīlēnos”, kad atgriezās Sīmaņu ģimene un pārņēma fermu. Meita Zenta Sīmane – Dambīte visus kolhoza gadus ”Mežjēcu” fermā izslauca no govs gadā ap 4000 kg piena.
”Žuburu” novietnes teļu kopēja saimniecības vadītājiem radīja galvas sāpes. Teļus laikus nepabaroja un nepadzirdīja. Teļi apauga ar mēslu pikām. Nelīdzēja ne aizrādījumi, ne pamācības. Teļu kopšanu nodevām no Sibīrijas atbraukušajai Lūcijai Balodei ar meitām Ausmu un Dainu. Mēneša laikā teļi un novietne pārvērtās līdz nepazīšanai.”
Kolhoza priekšsēdētājs ar pateicību min darba vīrus, kuri, atgriezušies no apcietinājuma, pašaizliedzīgi strādāja, nešķirojot darbus. Atgriezās ”Ķekavās” Jānis Skrastiņš, Antons Apinis, Arvīds Silabriedis, Jānis Lūsis un citi.
Visi pārvietotie, kuri atgriezās, bija apbrīnojami čakli un strādīgi. Visur viņiem darbs šķīrās, vai tā bija ferma, vai lauks. Lai izprastu šo cilvēku savas zemes mīlestību, kad viņi atgriezās pirms piecdesmit gadiem savās mājās, atkārtošu pēdējā kolhoza priekšsēdētāja Mārtiņa Bušmaņa 1990. gadā teikto Almai Plošai – Lapiņai, labākajai slaucējai kolhozā: ”Paldies, Alma, par pašizliedzību, izturību, neatlaidību, strādājot visus šos gadus, saglabājot sirds siltumu un labvēlību pret līdzcilvēkiem, neskatoties uz to, ka tava ģimene ir viena no daudzajām, kura piedzīvoja nepamatoti daudz rūgtuma.”
Ieskatījāmies tikai nedaudzu represēto dzīvē, lai saprastu, kādi bija šie cilvēki.
Padomju varai bija vajadzīgi paklausīgi, iebaidīti kalpi. Represijas cilvēku sirdīs radīja nepatiku un naidu pret uzspiesto varu, bet nekad pret savu zemi.
Komentāri