1957. gads. Un 2007. – tā laika notikumu 50 gadu atcere.
Šogad jūnija sākumā Rīgā pie Dzidras pulcējāmies diezgan daudz kursabiedru. Kaut šajā saulē neesam vairs visi, atlikušie turas kopā. Ritēja atmiņu stāsti. Atcerējāmies pasniedzējus – saturīgos un ne tik. Kopīgās studiju gaitas. Un citas norises. Arī kolhozu braucienus, katru rudeni mēnesi. Tās bija skaistas dienas. Ne katrs rudens iegrozījās labs, bija arī slapjie gadi. Taču dažreiz laiks mūs lutināja. Romantiski šķita toreizējie darbi. Kulšana ar tagad tikai muzejos sastopamiem dampjiem. Man, lauku puikam, patika strādāt pie maisiem, arī nest klētī, dažkārt otrajā stāvā. Un kur tad pļaušana ar garrocenēm – veldrē sagūlušos zirnājus un citu nenovākto labību. Ai, tālie gadi!
Un nu satikāmies septiņdesmitgadīgie. Kāds kurš esam kļuvis. Laiks paņēmis savu tiesu. Taču daudziem studentu gadu niķi nav piemirsušies.
Un cits stāsts par to pašu gadu. 1957. gada rudenī sākās manas skolotāja gaitas Raunas vidusskolā. Tieši toruden no Cēsīm uz turieni par direktoru atnāca strādāt Jānis Galviņš. Vīriešu skolotāju pulciņš bija itin kupls, vairāki uz Raunu atnāca tieši toruden. Ne jau tā, kā tas ir pašlaik, kad dažā skolā pat vienas rokas
pirksti nav vajadzīgi, lai tos saskaitītu. Nebija mums, vīriem, jāraujas kaktā sieviešu pārspēka priekšā.
Šis gads nozīmīgs ar vēl kādu faktu. Līdz pat tai vasarai pa reizei niekojos ar pīpēšanu. Pastāvīgs kūpinātājs gan nebiju. Kad pirmo reizi braucu uz Raunu, pēdējo cigareti nopīpēju Cēsīs. Nospriedu, ka skolotājam tā darīšana nepiestāv. Un atmetu. Kopš tās vasaras esmu briesmīgs smēķēšanas pretinieks. Vēl tagad atceros, cik tā bija draņķīga būšana.
Skaists šis gads, pēdējais studiju, pirmais skolotāja darba gads. Nu tas tālu, palikušas tikai atmiņas.
Komentāri