Cēsīs skolojies pianists, tagad Rīgā mūziķis un muzikālo notikumu producents Uģis Krišjānis bija viens no tiem, kas šopavasar saņēma jaundibināto Latviešu mūzikas balvu. Uģim to piešķīra par latviešu mūzikas popularizēšanu un latviešu kamermūzikas atskaņošanu jaunās formās. Koncertu producents
”Balvu saņēmu par darbu, ko daru brīvajā laikā – organizēju latviešu jaunākās mūzikas koncertus Jaunā Rīgas teātra kultūras namā, kurš darbojas vairākus gadus,” stāsta Uģis un piebilst, ka muzikālo vakaru idejas autors ir Jēkabs Nīmanis, kuru atbalstījis teātra galvenais režisors Alvis Hermanis. ”Šajā koncertdarbībā galvenā nav peļņa, bet māksla un idejas piepildījums. No sākuma uz kultūras namu tiku aicināts kā pianists. Tad man radās idejas, ko varētu darīt labāk, un sāku rīkotājiem palīdzēt. Pamazām pārņēmu iniciatīvu, un tagad esmu koncertu producents. Veicinu latviešu mūzikas pirmatskaņojumus, veidojot netradicionālus izpildītāju sastāvus. Šogad koncertos esam iesaistījuši arī ārzemju māksliniekus – igauņus un lietuviešus.
Man ir dota brīvība un iespēja strādāt nekomerciāli. Klausītājos parasti ir jaunieši, studenti, progresīvi domājoša sabiedrības daļa. Viņu vidū ir mākslinieki, tāpēc bieži vakari paiet vairāku mākslu mijiedarbībā. Nu jau koncertus rīkojam divas reizes mēnesī, bet piedāvājums ir tik liels, ka brīžiem tie notiek vai katru pirmdienu.”
Uģis Krišjānis uzsver, ka viņam patīk 20. gadsimta mūzika, tās virzieni. Viens no tiem, kas izmantots pavasara koncertā, ir spektrālisms. Tā centrālais tēls ir pati skaņa, tāda, kāda ir – ar virstoņiem un frekvencēm. ”Šis virziens sācies Parīzē, radies skaņas izpētes gaitā, bet ideja nākusi vēl no senākiem laikiem. Kāds bagāts itāļu aristokrāts Džiačinto Šelsi komponēja meditēdams. Viņš varēja atļauties mūziku sabiedrībai neatskaņot, tāpēc tā kļuva slavena tikai pēc viņa nāves. Mūsdienu ātrajā dzīves ritmā šāda mūzika gan nav īpaši iecienīta, jo tā ir gara un lēna. Taču tā rada sajūtas, it kā tu pārcelies citā līmenī, skaņas ļauj sajust, cik tās ir milzīgas. Mēs pat nespējam uztvert visas virsskaņas.” Muzikālo vakaru producents Uģis aizrautīgi stāsta par somu komponisti Kaiju Sāriaho, kura strādā šajā virzienā, latviešu komponistiem Mārtiņu Viļumu un Gundegu Šmiti, kurus aizrāvušas idejas skaņu izpētē.
Mūzika ļauj parunāt
”Nekad neesmu tiecies pēc balvām, bet, protams, jauki apzināties, ka mani centieni ir atzīti. Patīkami, ka īstenotā ideja – mūsdienīgāks skatījums mūzikā, ļaušanās to vērot ar jaunatnes acīm – guvusi ievērību. Tādas pašas idejas attīstīju, arī mācoties Cēsu mūzikas vidusskolā. Kopā ar Kristapu Pētersonu, kurš joprojām ir mans draugs, un vēl Andi Stalbovu spēlējām koncertus Izstāžu namā. Tagad idejas ir pamatotākas, jo pieredze lielāka.” Producenta pienākumus Uģis veic arī valsts uzņēmumā ”Latvijas koncerti”, ko agrāk pazinām kā koncertdirekciju. Viņš veido koncertu programmas, sacer koncepcijas, veic muzikālo notikumu analīzi, izzinot, kas sabiedrībai nepieciešams. ”Latvijas koncerti” rīko pasākumus ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Ar Cēsu kultūras centru noslēgts līgums.
”Esmu secinājis, ka cilvēkiem pietrūkst laika parunāt. Koncertos to var, jo kamermūzikā mākslinieks ar klausītāju runā par visu ko – par dzīvi, par zudušiem ideāliem, par tiem, kas vēl nav aizmirsti, un par jauniem ideāliem. Mūzika ir universāla valoda.”
Uģis uzsver, ka jūtas labi, izpildot dažādu žanru mūziku. Decembrī viņš bija aicināts Cēsīs spēlēt klavieru pavadījumu Mūzikas akadēmijas solistiem, bet šogad atkal muzicēja grupā ”Soul machine”, spēlējot džeza stilā. Šīs grupas savulaik radās DA Cēsu valsts ģimnāzijā, un tās aktīvais darbības laiks bija, spēlējot kopā klasesbiedriem. Arī tagad studējot Rīgā grupas dalībnieki turpina uzturēt kontaktus, šad tad kopā muzicē. Cēsis, Rīga, Londona
”Esmu daudz domājis, kas Cēsīs ir tik pievilcīgs. Kā jau mazā pilsētā, tās cilvēkiem piemīt pašapmierinātība ar sevi, nevēlēšanās izlauzties uz āru. Vēsturiski pilsēta bijusi liels centrs, ar to saistītās ambīcijas palikušas pilsētniekos. Arī es esmu tās pārņēmis un Rīgā lepojos, ka esmu cēsnieks. Zinu daudzus cēsniekus, kuri galvaspilsētā ar to lepojas. Arī mūzikas dzīvē. Pirms lielajiem Cēsu 800 gades svētkiem Jaunā Rīgas teātra kultūras namā sarīkoju koncertu ”Mēs Cēsīm”. Sanāca daudz cilvēku, visi jutāmies vienoti.”
Uģis domā, ka mūziķu uzdevums ir popularizēt savu valsti, savu dzimto vietu. Nesen viņš kā valsts aģentūras darbinieks pārstāvēja Latviju pasaules mākslinieku un menedžeru konferencē Londonā. ”Tas jau bija pasaules mūzikas biznesa līmenis, kurā Latvija, vēl būdama jauna valsts, grib iesaistīties. Katrā ziņā jutu interesi par mums. Daudzi mākslinieki gribētu braukt uz Rīgu un koncertēt, tikai mūsu finansiālie apstākļi tam vēl nav atbilstoši. Lieliem muzikāliem notikumiem vajadzīgs arī lielāks valsts atbalsts.
Rīgu šobrīd jūtu kā darbīgu un aktīvu pilsētu. Iesaistoties koncertdzīvē, urda apziņa, ka jādara arvien labāk un augstākā līmenī. Lūk, tā Cēsīs pietrūka, pārāk mazi mērogi. Taču nenoliedzu , ka kādreiz te atgriezīšos, jo Cēsu koncertdzīve patiesībā ir ļoti laba. Varbūt cēsnieki paši to nenovērtē? Tieši tāpat kā rīdzinieki nenovērtē galvaspilsētas dotās iespējas.
Taču Londonas muzikālās aktivitātes un cilvēku miljoni – tas man likās par traku. Tādā pilsētā var pazust pat ar aktīvām idejām. Lai gan notikumu un cilvēku ir daudz, taču tas vēl nenozīmē, ka tu esi sabiedrības pieņemts. Jo vairāk pilsētā cilvēku, jo var just lielāku vientulību. Katrs cīnās par sevi. Rīgā man netrūkst ne notikumu, ne draugu. Ļoti interesanta, piemēram, ir aktieru sabiedrība. Vēl neesmu iekļāvies cēsnieku klubā, bet labprāt tajā darbotos.” Vecvecmāmiņas nopelns
Klavierspēli Uģis sācis apgūt sešu gadu vecumā, uz to viņu mērķtiecīgi vadījusi vecvecmāmiņa Alvīne Baltroka, kura pati bijusi pianiste. Tā jau notiek, ka īpašības pārdzimst, ne jau nākošā paaudzē, bet tālākās. ”Vecvecmāmiņai bija 85 gadi, kad viņa sāka mani mācīt. Darīja to ļoti pacietīgi, apzināti veidojot mūziķa domāšanu. Mana iestāšanās mūzikas skolā bija loģisks ceļš.” Alvīne Baltroka Mūzikas akadēmijā pati bija studējusi 20. gados un bija aculieciniece vēsturiskiem notikumiem. Mazmazdēlam viņa varēja pastāstīt par Jāzepu Vītolu, Lūciju Garūtu un citiem izciliem latviešu mūziķiem. Ilgu laiku Alvīne bija pavadījusi Madonas pusē, kur pēckara gados Madonas skolā atjaunojusi muzikālo dzīvi. ”Akadēmijas laikā
viņa bijusi augsta līmeņa māksliniece, bet, apprecoties ar saimnieka dēlu, aizgājusi no Rīgas dzīves. Pēc tam sekoja karš un sarežģīti apstākļi,” par vecvecmāmiņu, kura nodzīvoja garu mūžu, vēl 95 gadu vecumā mācot klavierspēli, stāsta Uģis. ”Mūzikas skolā mācījos pie Rutas Cīrules, arī vecvecmāmiņas audzēknes, kura bija mana skolotāja 15 gadu garumā. Jo laiks rit, jo vairāk spēju apbrīnot Rutas Cīrules darba spējas. Nebūt nebiju paklausīgs audzēknis. Man vienmēr bija mazi radziņi, savi mērķi. Tāda spītīga mērķtiecība man tagad palīdz, īpaši, ja kādas sarežģītākas ieceres jādabū cauri. Apzinos, ka to var izdarīt. Galvenais – pašu ideju noformulēt. Nopietni lēmumi man bija jāpieņem jau skolas laikā. Vienu brīdi mācījos divās – ģimnāzijā un mūzikas vidusskolā, taču pēc kāda laika izrādījās, ka mācības abās nav iespējams apvienot. Man bija jāizdara izvēle. Pievērsos vairāk mūzikai, un neesmu to nožēlojis.
Mani kursa biedri no A.Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas laika tagad ir Latvijas orķestru apritē. Cēsu skola mums iemācīja, ka mūzika nav tikai darbs, tā ir dzīve. Tie, kas strādā birojos, diez vai sapratīs mūziķu dzīves veidu un iespējas darīt to, kas patiesi patīk. Man mūziķa ceļš Rīgā šķiet loģisks, jo esmu to baudījis jau Cēsīs – skolā, kur vienmēr valdījusi radoši brīvāka atmosfēra. Cēsis man tagad ir ar ko salīdzināt un novērtēt, jo strādāju par koncertmeistaru E.Dārziņa mūzikas vidusskolā, kā arī Jelgavas mūzikas vidusskolā”. Balansēšanas māksla
”Balvu saņemot, jutos pacilāts, ka esmu jaunās paaudzes pārstāvis. Es zinu, šī balva man palīdzēs nākotnē. Strādājot par producentu, kad māksliniekiem jāsagādā honorāri, bieži nākas satikties ar naudas devējiem. Tad noder, ka esi plašāk pazīstams. Man patīk darbs ”Latvijas koncertos”. Šādu iespēju – palīdzēt talantīgiem mūziķiem – esmu meklējis jau kopš skolas laikiem. Latviešu muzikālajai izglītībai ir liels potenciāls, to apliecina daudzi slaveni mākslinieki, kā arī mūsu koru kultūra. Tagad tikai jāmācās talantiem iziet Rietumu apritē.”
Uģis stāsta, ka skolas gados pats mēģinājis komponēt: ”Sanāca amizanti skaņdarbi ar modernām iezīmēm. Atraktīvi, publiku kaitinoši. Man tos patika atskaņot. Taču par komponēšanu vairāk man patīk būt pianistam. Mūzikas akadēmiju pabeidzu kā pianists, maģistrantūrā mācījos kameransambļu specialitātē. Vēl ir atlikusi doktorantūra. Esmu domājis arī par mūzikas menedžmenta studijām. Tikai līmenis, kādā to pašlaik māca Latvijā, mani vairs neapmierina, jo daudz ko esmu apguvis praksē. Jau Cēsu laikos man padevās organizēšana, jo tajā nav obligātas līdera dotības. Galvenais – saprast un pārvaldīt procesus. Esmu ievērojis, ka jaunajai paaudzei šādas dotības piemīt arvien vairāk. Jaunie negrib būt tikai izpildītāji, viņi vēlas būt arī procesu vadītāji. Es vienlaicīgi iejūtos abās lomās. Cenšos tās sabalansēt.
Vecāki atbalsta manu mūziķa ceļu. Kā jau visiem tēviem, arī manam sākumā likās, ka mūzika nav nekāds bizness. Taču viss atkarīgs no kvalitātes. Ja tu zini, ko darīt, un daudz strādā, tad būs arī rezultāts un pieprasījums. Galvenais – neapstāties attīstībā, daudz strādāt, panākt labu rezultātu un sekot līdzi pieprasījumam.” Latviskā pašapziņa
Krišjāņu dzimta ir cēlusies no Piebalgas, vietas, kurai ir milzīgs kultūras potenciāls. ”Latvijā tas ir visspēcīgākais. Vēsture to pierāda,” pamato Uģis. ”Tā ir Latvijas kalniene, kur cilvēki tik daudz nedomā par zemes, kā par augšas lietām. Fiziskā eksistence ir viens, bet pavisam cita – garīgā attīstība. Un to veido kultūra. Vairs neesmu biežs viesis Piebalgā, vietā, no kurienes nāk mans tēvs, mani tālie senči, kuri bijuši zemnieki, īsti strādātāji. Krišjāņu dzimtas koks ir pētīts, un esam noskaidrojuši, ka tēva dzimtās mājas senos laikos ir izpirktas no grāfa Šeremetjeva. 20. gadsimts māju saimniekiem pagājis salīdzinoši mierīgi, bez lielām traģēdijām. Mammas dzimtā puse ir Ranka, no šīs dzimtas cēlušies vairāki skolotāji.” Māksla bez komercijas
“Mēs esam maza, bet ņipra tauta. Mūsu mentalitāte ir spēcīga. Vienīgi reizēm esam pārāk melanholiski, par daudz meklējam to, kas mums nesanāk. Arī mūzikā. Bieži aizmirstam, cik kultūrā esam spēcīgi.
Arī laikmetīgā mūzika ir ļoti atzīstama, tikai bieži izrādās, ka to nepazīst. Kā var patikt tas, ko nepazīst? Visvairāk esmu spēlējis tieši jauno komponistu darbus. Viņi ir arī mani draugi. Kamēr laikmetīgā mūzika nav ierakstos, tai ir divi ceļi – palikt nezināmai vai to spēlē koncertos.
Tā laba līmeņa koncerti Jaunā Rīgas teātra kultūras namā kļūst par mākslu mākslai. Vispār traka ideja mūsdienu komercijas apstākļos – darīt kaut ko tādu, kas nenes peļņu. Taču ideja darbojas, un es šo koncepciju nemainīšu. Visu nevar dabūt par naudu.”
Komentāri