Pārcilājot skolas gadu atmiņas, prātā nāk virkne neaizmirstamu pusaudžu gadu piedzīvojumu – ekskursijas un pārgājieni kopā ar klasi. Pikniks pie ezera un pirmo reizi gulēšana teltīs, kopīgi pārvarētās grūtības garā pārgājienā, klasesbiedru kompānijā izbaudītās baltās naktis Sanktpēterburgā.
Var gadīties, ka paaudzei, kas tagad sāk mācīties, šāda dzīves skola ies secen. Kāpēc? Par to „Druvas” saruna ar pieredzes bagātiem klases audzinātājiem.
– Kas 17. gadā, kopš dzīvojam neatkarīgā valstī, raksturīgs klašu audzinātāju darbā?
Vera Kļaviņa, Cēsu pilsētas pamatskolas skolotāja: – Skolās audzināšanas programmas ir izstrādātas, pēc tām vadāmies, bet no rīta, ejot uz skolu, nav zināms, vai kārtējo reizi priekšā nebūs kāds audzinātāja darba kontrolētājs, jo kontrolējošo institūciju ir daudz. Parasti viņu mērķis nav iedziļināties audzināšanas procesā, bet pieķert skolotāju par kādu kļūmīgi noformētu atskaites dokumentu.
Ruta Stodoļņika, Liepas pamatskolas skolotāja: – Tagadējos laikos audzināšanas darbs tiek vērtēts galvenokārt birokrātiski.
Vera Kļaviņa: – Tai vietā, lai ar visu sirdi parunātos ar bērnu, audzinātājiem jāvelta laiks atskaišu rakstīšanai, dokumentāli arī jāpierāda katra tikšanās ar bērnu vecākiem, lūdzot no viņiem parakstu. Citādi tiek uzskatīts, ka tikšanās nav notikusi.
Maija Bārzdiņa, Taurenes pamatskolas skolotāja: – Gada sākumā mums bija jāatskaitās par katru novadīto stundu pusgada laikā. Tad arī aprēķināju, ka samaksu esmu saņēmusi par 76 nostrādātām stundām, kaut audzināšanas darbam biju veltījusi 171 stundu. Skolā tā kļuvusi par normu – nesaņemt samaksu par visu darbu.
Inga Andersone, Līvu pamatskolas skolotāja: – Audzinātājs, strādājot pēc labākās sirdsapziņas, vienmēr padarīs vairāk, nekā paredzēts normatīvos. Audzinātājam jāzina daudz kas. Arī tas, kas ar bērnu notiek ārpus skolas, ģimenē. Lai prasītu stundā atbildēt vai liktu rakstīt ieskaiti, vispirms jāzina, vai bērns uz skolu atnācis paēdis.
Vai audzinātāji bieži ir spiesti uzņemties mammas un tēva lomu?
Ruta Stodoļņika: – Tas nav retums, ka audzinātājs izrādās vienīgais pieaugušais cilvēks, ar kuru bērns var parunāt.
Maija Zvirbule, Cēsu 2. pamatskolas skolotāja: – Visās klasēs ir pa kādam bērnam, kura vecāki ir ilgstoši projām, strādā ārzemēs. Pašlaik sabiedrība bērnu audzināšanā ģimeni neuzskata par galveno. Daudziem vecākiem arī patīk atbildību novelt uz skolu.
Maija Bārzdiņa: – Neatkarības gados valstiski ģimene ir iznīcināta kā šūniņa, noniecināta kā vērtība. Tomēr negribu neveiksmes bērnu audzināšanā novelt tikai uz vecākiem. Liela daļa vecāku cīnās par savu eksistenci. Viņiem nākas pamest bērnus, lai brauktu darbā uz Īriju. Izjūtot vecāku uzmanības trūkumu, skolā bērni dauzās, tēlo, kaujas, lai tikai pieaugušie viņus ievērotu. Daudz ko ietekmē procesi valstī, biežās pārmaiņas. Bērns mācās ne tikai skolā un ģimenē, bet arī ietekmējas no sabiedrības.
Baiba Rampāne, Raunas vidusskolas skolotāja: – Man ir pozitīvs piemērs. Klases dvīnīši, kuri vienmēr bijuši tādi kā bosiki, tik ļoti gaidīja no ārzemēm atgriežamies mammu, ka skolā visādi centās, apzinoties, ka tas mammai sagādās prieku. Divu gadu laikā, kamēr mamma bija prom, abi puikas skolā bija kolosāli.
Inga Andersone: – Reizēm aizbraukušie vecāki cenšas no bērna atpirkties. Kas notiek, ja 7. un 8. klases skolēni ik mēnesi saņem sūtījumu – simts latu kabatas naudas? Pazūd uz trim, četrām dienām. Brauc uz Rīgu pirkties, apmeklē kafejnīcas Kad lielais daudzums notērēts, atgriežas skolā.
– Materiālais Latvijā pārmāc morālās vērtības. Vai jūtat, ka cilvēkus biežāk vērtē pēc tā, cik viņi pelna un tērē, nevis pēc tā, kāds viņš ir?
Inga Andersone: – Man nācies sastapties ar atklātu skepsi – ko jūs, skolotāji, ar augstāko izglītību vispār varat atļauties, ja es ar 9. klašu izglītību Īrijā varu nopelnīt vairāk un braukt jaunākās klases automašīnā? Dažs absolvents tieši tāpēc atbrauc pie manis ciemos, lai palielītos, ka izglītība viņam nav vajadzīga.
Baiba Rampāne: – Nesen autobusā dzirdēju sarunu, kurā māte dēlu centās pierunāt iet uz skolu, bet viņš neredzēja tam jēgu, jo, būdams 7. klases skolnieks, pa vasaru strādājis celtniecībā, ik mēnesi nopelnot 400 latu.
Maija Bārzdiņa: – Manā audzināšanā ir lielākā klase skolā un jau pāris gadus atzīta par labāko. Tas noticis, ļoti lielā mērā pateicoties bērnu vecākiem, kuri izrāda ieinteresētību par izglītības iegūšanu, ir atsaucīgi, ar klasi dodas arī braucienos uz teātriem, ekskursijās, palīdz tās organizēt. Taču šogad paredzētā divu dienu ekskursija nenotika. Es neriskēju uzņemties atbildību par bērniem ārpus skolas, it sevišķi pēc gadījuma Latvijā, kad pārgājiena laikā noslīka zēns.
– Pēc šī gadījuma Ģimenes un bērnu lietu ministrija spriež Izglītības un zinātnes ministriju domāt par kriminālatbildības piemērošanu skolotājiem, pavadot klašu izbraukumus. Kā jūs
tas ietekmēs?
Vera Kļaviņa: – Es negribētu nonākt cietumā par to, ja kāds no bērniem nepaklausīja un ekskursijā darīja neatļauto. Visu vasaru sekoju līdzi šai diskusijai. Portālā „Delfi” lasīju, kā čatotāji ar vārdiem skolotājus burtiski iznīcina. Tagad mēs, vairākas kolēģes, briestam vairs neuzņemties atbildību un nevest klases ekskursijās. Lai to dara vecāki.
Ruta Stodoļņika: – Ekskursijā bērnu var iepazīt daudz labāk nekā klasē. Kamēr klases lielie palaidņi kempingā jau gulēja, meitenes teicamnieces nekādi nevarēju dabūt pie miera. Bizes vien plīvoja gar kempinga stūriem.
Baiba Rampāne: – Katru gadu trīs reizes ar klasi kaut kur braucām. Šovasar, klausoties par kriminālatbildību, kas man būs jāuzņemas, es vēl padomāšu, vai braucienu rīkot, kaut klasei kā labākajai mācībās balvā ir piešķirta ekskursija. Šogad vedu bērnus uz Ziemeļigauniju. Iepriekš sazvanīju kempingu, lai noskaidrotu, kādi būs apstākļi. Man apgalvoja, ka tuvumā nav ūdeņu, bet aizbraucot nonācām tieši pie ezera. Tomēr es visu nakti nesēdēju pie ezera. Ja kāds no bērniem nolems pārkāpt noteikumus, tāpat atradīs veidu, kā to izdarīt. Mana modrā acs nepalīdzēs.
Inga Andersone: – Daudzus bērnus vecāki nekur neved, jo viņiem nav tādu iespēju. To, lai skolēns kaut ko redzētu ārpus mājām un mācībām, līdz šim nodrošinājusi skola, arī pašvaldība, piešķirot pusi no ceļa naudas. Ja klašu ekskursijas nenotiks, daudzi bērni būs zaudētāji.
Maija Zvirbule: – Mūsu valstij vajadzētu ņemt piemēru no Eiropas valstīm un atvieglot ceļošanu ģimenēm ar bērniem, piemēram, bērnus muzejā ielaižot par brīvu vai tīri simbolisku samaksu. Ja tā būtu, ģimenes vairāk ceļotu. Baiba Rampāne: – Pirms vairākiem gadiem ar klasi bijām Rundāles pilī. Izrādījās, ka pieaugušajiem biļete maksā jau trīs latus. Teicu, ka nepirkšu to, jo Rundāles pilī jau daudzkārt esmu bijusi. Gidei piedāvāju pastrādāt ar maniem 40 bērniem, viņus ārā pagaidīšu. Gide, saprazdama, ka nevarēs viena tikt galā, piedāvāja man nākt līdzi, nepērkot biļeti.
Ruta Stodoļņika: – Visos klašu braucienos aicinu līdzi vecākus. Esmu izvirzījusi tādu kā ultimātu – ja jūs man līdzi nebrauksiet, tad es viena klasi nevedīšu. Es audzinu sākumklašu bērnus. Tomēr vecāki skolotājam ir tikai morāls atbalsts. No viņiem neprasīs tādu atbildību kā no skolotāja.
– Izbraucieni ārpus skolas kaut ko maksā, vai visi var to atļauties?
Maija Zvirbule: -Pavasarī, kad braucām uz Sāremā salu, no manas klases to varēja atļauties desmit skolēni.
Maija Bārzdiņa: – Taurenē bērniem, kuru ģimenēs ir lielas finansiālas grūtības, doties ekskursijā palīdz pašvaldība.
Ruta Stodoļņika: – Man ir rūgta pieredze. Esmu bērnus, kam mazāk naudiņas, ielaidusi teātrī bez maksas vai iemaksājusi viņu vietā. Bet pie tā ātri pierod. Bērni sāk to izmantot. Mānās, ka nav naudiņas.
– Kas jūs spārno audzināšanas darbā, stājoties atkal jaunas klases priekšā?
Maija Zvirbule: – Bērni dod pozitīvu enerģiju. Iedvesmo viņu rezultāti mācībās, kas sasniegti mērķtiecīgā, mūsu kopīgā darbā.
Maija Bārzdiņa: – Tas ir mūsu profesijas ieguvums – ik pa laikam sastrādāties ar jaunu klasi. Skolotāji mainās līdzi laikam, jo bērni arī aug un mainās.
Inga Andersone: – Skolā nav nevienas dienas, kas līdzīga otrai. Mācību procesā reizēm jūtama rutīna, bet tiešajā saskarsmē, audzināšanā tās nav.
Maija Zvirbule: – Reizēm apņemos vairs nestrādāt, ieliekot visu sirdi. Bet paiet laiks un jūtu, ka atkal esmu pie saviem audzināmajiem ar visu sirdi un dvēseli.
Baiba Rampāne: – Mani iedvesmo, ja bērns uzticas, nāk parunāties ar skolotāju – vienkārši tāpat.
Ruta Stodoļņika: – Jūtu sava darba novērtējumu, kad bērni, būdami 5. klases skolēni, vēl turpina nākt parunāties, viņi jūt nepieciešamību satikties, apsveikt svētkos.
Inga Andersone: – Jūtos vajadzīga un novērtēta, ja gadās tā kā nesen – puisis no 8. klases atnāk pastāstīt par savām jūtām, atklāj, ka viņam ir meitene. Skolotāji dzīvo no šādiem uzticēšanās brīžiem.
Baiba Rampāne: – Audzināšanas darbs ir ļoti iedvesmojošs. Būtu labi, ja valsts institūcijas ļautu skolotājiem strādāt un nemeklētu kašķi par sīkumiem.
– Vai atceraties gadījumus ārpus skolas, kad apstākļu priekšā jutāties bezspēcīgi un atbildība par skolēniem bija smaga nasta?
Baiba Rampāne: – 9. klasi vedu uz Pēterburgu. Ekskursijā pa Katrīnas pili viena no meitenēm pēkšņi nokrita, sāka raustīties, baltas putas nāca pa muti. Izrādās, meitenei ir krītamā kaite. Es to nezināju, vecāki nebija uzskatījuši par vajadzīgu mani brīdināt, ko viņiem vēlāk pārmetu. Acīmredzot izlaidums, nogurums, droši vien arī satraukums lika slimībai izpausties. Ceļojuma laikā meitenei lēkmes uznāca trīs reizes. Nezināju, ko darīt. Vēl tagad, to atceroties, jūtu, kā skudriņas skrien pa muguru.
Maija Bārzdiņa: – Mums bija gadījums, ka deviņus mēnešus pēc izlaiduma svinībām vienai meitenei piedzima bērns. Vecāki nosodīja skolotājus, uzskatot, ka mēs esam vainīgi, jo rīkojām 9. klases izlaidumu.
Maija Zvirbule: – Ne jau kriminālatbildība skolotājus mācīs. Atbildību rada paši bērni. Man nav šaubu, ka skolotāji strādā pēc labākās sirdsapziņas, vai tā būtu ekskursija, vai pārgājiens. Ja kaut kas neparedzēts noticis ar bērnu, tur nav varēts līdzēt. Tādu skolotāju vispār nav, kas izturētos bezatbildīgi.
Vera Kļaviņa: – Braucot ekskursijā, man nav tiesību pārbaudīt somas un to, kāds saturs ir ieliets
šķietami nevainīgā pudelē. Taču notiek tā, ka līdzi paņemti neatļauti dzērieni. Bērns ir bērns, tas nekas, ka viņš iepriekš parakstījies žurnālā, ka ievēros drošības un kārtības noteikumus.
Baiba Rampāne: – Braucot uz Ventspili, apstājāmies ar klasi pie rodeļu trases. Bērni alkst aktīvas izklaides. Sagaidot skolēnus trases finišā, kāds darbinieks jautā: „Jūs esat tā skolotāja, kuras bērnam tikko norāva roku?” Paskatos uz trasi, tur tiešām pil asinis. Nav aprakstāms, ko es pārdzīvoju līdz brīdim, kamēr ieraudzīju puisi un noskaidroju, ka, paldies Dievam, neatgriezeniska trauma tā nav. Kā bija gūts savainojums? Brauciena laikā puisim palicis bail, tāpēc viņš, pārkāpjot noteikumus, izbāzis laukā roku, lai pieturētos. Vecāki radušos situāciju saprata un mani nevainoja.
Ja salīdzina atbildību, tad labāk novadīt liekas audzināšanas stundas sarunās, stāstot par valsti un kultūru, nekā kaut kur doties ārpus skolas.
Ruta Stodoļņika: – Kāda bērna tēvs pēc ekskursijas kopā ar klasi man teica: „Lieciet jebko citu darīt, tikai lai nevajadzētu ar bērniem braukt ekskursijā.” Viņš bija pārliecinājies, cik tas ir grūti – visus savākt, pārredzēt, ko kurš dara.
Inga Andersone: – Braucot divu dienu ekskursijā, pie jūras atradām skaistu pļaviņu. Pa vidu ugunskura vieta, apkārt sacēlām teltis. No rīta, palīdzot bērniem salocīt teltis, aiz vienas no tām ieraudzīju odžu midzeni. Nostājos tā priekšā, bērnus stumjot no bīstamās vietas prom, lai viņi neredzētu, ka esam odzēs gulējuši. No tās reizes ar skolēniem neesmu vairs braukusi ar nakšņošanu. Joprojām nevaru to pārdzīvot, ka, ieraugot odzes, atbildības priekšā paliku kā nolēmēta.
Komentāri