Par teātri un pīrādziņiem

Pirms gada 23.janvārī par Dailes teātra direktoru tika apstiprināts cēsnieks Juris Žagars. Amatā viņš stājās marta sākumā, un drīz pēc tam valstī tika ieviesta ārkārtējā situācija.

– Šķiet, tādā klasiskā režīmā īsti nav sanācis pastrādāt?

– Es tā neteiktu, jo teātrī darbs nav tikai izrāžu spēlēšana, bet arī to sagatavošana, tā aizņem lielāko darba daļu. Visu šo laiku mēģinājumu procesu neesam apturējuši.
Protams, normālā situācijā strādāt būtu daudz vieglāk, bet pavasarī bijām vieni no pirmajiem, kas atsāka izrādes, augustā bija ļoti piepildīta sezona, septembrī, oktobrī strādājām ar pilnu atdevi. Tas, ka skatītāju skaits zālē bija mazāks, nemazina darba apjomu. Arī biļešu ieņēmumi bija tuvu normāla perioda rādītājiem, biļetes uz izrādēm tika izpirktas. Bijām spiesti izvēlēties mazākam skatītāju skaitam piemērotu cenu politiku, bet cilvēki nekurnēja, saprata situāciju. Teātra darbība ne uz brīdi neapstājās, tikai tā notika ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, kad situācija nav prognozējama un visu laiku jābūt variantam A, B, C un D.
Arī tagad turpinām darbu pēc plāna. Šajā nedēļā vienam iestudējumam būs tā sauktā testa pirm­izrāde bez skatītājiem, nākamnedēļ – vēl diviem, un tūlīt sāksies darbs pie nākamā iestudējuma.

Runājot līdzībās, var teikt, ka cepam pīrādziņus, liekam tos saldētavā un brīdī, kad teātris varēs vērt durvis skatītājiem, ņemsim ārā, atsaldēsim, uzkarsēsim un dosim degustēt. Tā visa būs svaiga produkcija, kopā vismaz sešas pirmizrādes. Būs labi, jau tagad zinu.

– Jaunajā amatā nācāt ar savu komandu, ar galveno režisoru, māksliniecisko direktoru Vies­tu­ru Kairišu.
– Pirms sakām kopā strādāt, nemaz tik labi personiski viens otru nepazinām, bet varu teikt, ka sadarbība izveidojusies ļoti veiksmīga un tas bija pareizs lēmums. Mana līdzšinējā pieredze biznesā un citur saka, ka, kopā strādājot, nav jābūt labiem draugiem, tas var tikai traucēt. Jābūt labai saskaņai, un mēs ar Vies­turu esam nobalansējuši uz izcila profesionāla kontakta, bet uz diskrētas privātas distances robežas, kas ir ļoti pareizi. Va­ram ļoti labi sastrādāties.

– Šobrīd skatītājiem grūti vērtēt, kāds ir Dailes teātris, jo izrādes nenotiek, bet vai tagad tas ir citādāks nekā pirms gada?
– Jā, jo mēs gribējām, lai teātris būtu citāds, un ar tādu uzstādījumu startējām konkursā. Publikai būs jāvērtē, vai šis ir labāks teātris, bet izrādes, ko līdz šim esam palaiduši tautā, kas paspēja piedzīvot pirmizrādes – “Elpa”, “Ārsts” – , saņēmušas ļoti labu vēr­tējumu, un tas ir ļoti cerīgi. Arī Viestura iestudētais “Smiļģis”, kam bija testa pirmizrāde bez skatītājiem, manuprāt, izdevusies lieliski.

– Presē bija publikācijas par dažu aktieru atlaišanu, atsevišķi gadījumi izpelnījās pat ļoti skaļu publicitāti.
– Tā ir bijis, nenoliegšu, bet citās darbavietās darbinieks vienmēr ir apdraudēts, ja kādu iemeslu dēļ nevar izpildīt to funkciju, kas uzņēmumam tajā brīdī vajadzīga. Un neviens par to daudz nestrīdas, bet teātrī nezin kāpēc liekas, ka aktieris tajā ir uz mūžu un, nedod Dievs, kāds viņu aizskars. Uzskatu, ka aktieru izvērtēšana ir normāls process, un, stājoties amatā, apzinājos, ka būs jāpieņem nepopulāri lēmumi.

– Savulaik Jurim Žagaram bija priekšlikums, ka Dailes teātra ēku varētu pārbūvēt par akustisko koncertzāli, kurā būtu vieta arī teātrim.
– Mūsu nākotnes redzējums ietverts tādā kā vīzijā – “Daile” vairāk nekā teātris. Šai milzīgajai ēkai pilsētas centrā, kas tapa 70.gados, ļoti nepieciešama vismaz daļēja transformācija. Esam dabūjuši līdzekļus, lai sāktu pārbūvēt Mazo zāli no 200 uz 400 skatītāju vietām un mazo, zemo Kamerzāli ar 80 vietām par modernu “black box” zāli ar 200 skatītāju vietām. Savukārt Lielajā zālē ir izbūvētas pārdalošās žalūzijas, kas, ja nepieciešams, samazinās zāli no tūkstoš vietām līdz 650.
Pozitīvi, ka nākamā gada septembrī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris uz diviem gadiem, kamēr remontēs Lielo ģildi, pārcelsies pie mums. Viņiem lielajā foajē būvēsim stiklotu mēģinājumu zāli, ko pēc tam paši varēsim izmantot, ceru, ka viņi te sniegs arī kādu koncertu. Esam būtiski uzlabojuši skaņu tehniku muzikāliem projektiem. Skatā­mies uz to, ka “Daile” nākotnē var būt mākslu centrs ar galveno asi – teātris.

– Dzirdēts, ka Dailes teātris varētu veidot aktieru kursu sadarbībā ar Mūzikas akadēmiju.
– Jā, mums vajag dziedošus aktierus, bet mēs nebūsim muzikālais teātris. Jāsaprot, ka muzikālais teātris pie Latvijas iedzīvotāju skaita un maksātspējas nevar pastāvēt. Visi lielie muzikālie projekti ir pārāk dārgi, lai ar mūsu skatītāju skaitu tas atmaksātos. Vienalga, cik labs projekts, tas ir tik dārgs, ka to nevar atpelnīt, tā ir tīra matemātika.
Bet mūzikā balstītas izrādes, tā ir pavisam cita lieta! Ņemot vēra Dailes teātra tradīcijas, pie šādiem projektiem strādāsim. Pa­vasarī atkal teātra pagalmā būvēsim “Dailes” dārzu ar lielu āra skatuvi, ar 200 – 250 skatītāju vietām, tur būs muzikāli projekti.

– Laikam jau vairs nevar radīt iestudējumus, kur jau no idejas brīža skaidrs, ka būs tikai mīnusi, bet kāds to ļoti gribējis iestudēt.
– Jā, tas laiks pagājis. Novērtējot teātra jeb performatīvās mākslas produktu, nedrīkstam ignorēt to, cik daudzi cilvēki to lieto. Nevar saražot to, kas cilvēkiem neinteresē, uz ko viņi nenāk. Man patīk šāds salīdzinājums: ja izrāde nemitīgi ir izpārdota, tas nenozīmē, ka tā ir māksla, ka tā ir laba, bet, ja izrāde nav izpārdota, ir ļoti grūti pierādīt, ka tā ir laba izrāde.

Te ir atšķirība no citām mākslām. Komponists var sacerēt skaņdarbu, un viņu cilvēki sāks novērtēt pēc simts gadiem. Tas pats arī vizuālajā mākslā, bet performatīvā, kas notiek šeit un tagad, ir laba tikai tad, ja tas, ko dari uz skatuves, kādam interesē un kāds to skatās. Ja interesē tikai pašu, tas nav dzīvotspējīgs projekts.

– Pašam skatuves nepie­trūkst?
– Tās šobrīd pietrūkst visiem aktieriem. Kamēr man ir kādas filmas, vecās izrādes, ko nākamajā sezonā vēl spēlēsim, tikmēr to tā nejūt. Te gan jāņem vērā, to var salīdzināt ar sportu, ja regulāri nepiedalies sacensībās, tavs līmenis krītas. Lai uz skatuves būtu labā formā, regulāri uz tās jābūt. Bet es nebūšu tas, kurš par katru cenu bāzīsies uz skatuves, turklāt nav īsti gaumīgi būt teātra direktoram un spēlēt lomas. Kamēr būs vecās lomas, spēlēšu, jaunas neņemšu.

-Vai teātra direktora amats neietekmēs Cēsu Mākslas festivālu?
– Nē, tā programma jau gatava, festivāls notiks, kā jau 14 gadus. Valsts Kultūrkapitāla fonds finansējumu piešķīris, arī sponsori apsolījuši atbalstīt. Patlaban, īpaši Eiropas kultūras galvaspilsētas sakarā, mums vairāk jāiespringst, jāparāda, ko varam. Jūlija vidū sāksim ar mazākiem pasākumiem, bet augusta vidū Pils parkā plānots lielais Vāgnera pasākums, un ceram, ka uz to laiku kovida situācija būs normalizējusies.

– Eiropas kultūras galvaspilsētas izaicinājumu cēsnieki vienreiz jau izdzīvojuši.
– Jā, bet tagad situācija ir pavisam cita. Pagājis vairāk nekā desmit gadu, kultūras jēdziena sapratne sabiedrībā mainījusies. Ja kādreiz vilkām domuzīmi kultūra – māksla, tagad kultūra ir kaut kas daudz vairāk. Tas ir dzīvesveids, tā ir attieksme pret pasauli, tāpēc pieteikums, kas tagad top, būs kas vairāk nekā tikai mākslas programmas sastādīšana. Tā būs kulturāla gada programma, mēģinājums ietekmēt dzīvesveidu. Cēsnieki tam ir gatavi, viņiem augstākas prasības, sava sapratne, ko viņi grib, kas, viņuprāt, ir laba dzīve. Ir svarīgi, lai kultūras galvaspilsētas projektam ir monolīts sabiedrības atbalsts, jo bez vietējo ļaužu iesaistes to labāk nemaz nesākt. Tam nav jēgas, ja tas nepadara dzīvi Cēsīs labāku.