Pagājušajā nedēļā „Druva” kopā ar Valsts darba inspekciju (VDI) devās uz Līgatnes papīrfabriku, kur gada nogalē darba traumas guva divi strādājošie. Kopā pērn fabrikā notikuši četri nelaimes gadījumi. Troksnī nelieto austiņas
Darba aizsardzības likums nosaka, ka darba devējam ir pienākums organizēt un nodrošināt darba aizsardzības sistēmas darbību uzņēmumā. Taču par reālo situāciju uzņēmumos ik dienas pārliecinās arī „Druva”.
Arī Līgatnes papīrfabrikā redzētais neizbrīnīja, jo kārtējo reizi pierādījās, ka darba drošību un aizsardzību neievēro ne strādājošie, ne augstāk stāvošie.
Ieejot ražošanas telpās, vispirms jau pārliecinājāmies, ka individuālās aizsardzības līdzekļus darbinieki nelieto. Tie, kuri kaut reizi bijuši papīrfabrikā, zina, ka telpā, kurā tiek ražots papīrs, troksnis ir tik liels, ka bez kliegšanas nav iespējams sadzirdēt blakus stāvošo. Taču neviens no darbiniekiem nebija nodrošināts ar austiņām vai ausu ieliktņiem.
Viena no jaunajām darbiniecēm Diāna Gerbele sacīja: „Zinu, kas ir individuālās aizsardzības līdzekļi, bet neviens man tos nav iedevis. Ja iedotu, nēsātu,” noteica jaunā darbiniece.
Līgatnes papīrfabrikas tehniskais direktors Andris Ancītis skaidroja, ka ar austiņām tuvākajā laikā darbinieki tiks nodrošināti. “Pirms nedēļas izmērīja trokšņu līmeni cehā, austiņas ir pasūtītas. Bet kā pagaidu variants darbiniekiem pieejami ausu ieliktņi. Tiesa, viņi tos nelieto,” sacīja A. Ancītis un rādīja vietu cehā, kur patiešām kastē ikvienam pieejamā vietā stāv ausu ieliktņi. Taču ironiskākais ir tas, ka apmēram divu stundu laikā, kamēr pa fabriku staigāja valsts darba inspektors, neviens no strādājošajiem tā arī nepiegāja un ausu ieliktņus nepaņēma. Nav vajadzības!
To, ka darbinieki klaji neievēro individuālās aizsardzības līdzekļu noteikumus, pierādīja arī fakts, ka teju neviens darbinieks nelieto darba cimdus. Sievietes bez cimdiem strādā pie stieplēm, kāds vīrietis grieza kartona ruļļus un uz valsts darba inspektora jautājumu, kāpēc viņam rokās nav cimdu, atbildēja: „Nav vajadzības!”
VDI Cēsu biroja inspektors Juris Suseklis komentēja, ka darba devējam iekšējos darba kārtības noteikumos jāparedz atbildība par individuālās aizsardzības līdzekļu nelietošanu.
Maiņas galvenā meistare Olga Cibiņa uz jautājumu, ko viņa dara, kad redz, ka klaji netiek ievērotas prasības, atbildēja: “Tūlīt aiziešu un ar darbiniekiem parunāšu. Darba cimdus iedošu. Es viņiem aizrādu mutiski. Ja noteikumus pārkāpj atkārtoti, varu uzrakstīt brīdinājumu.”
Valsts darbs inspektors norādīja, ka nepietiek vien ar to, ka strādniekiem iedod cimdus.
“Darbiniekiem ir jāparakstās, ka individuālās aizsardzības līdzekļus ir saņēmuši. Un jābūt apmācītiem, kā tos lietot. Jebkurā gadījumā tieši darba devējs atbild, lai individuālās aizsardzības līdzekļi tiktu lietoti,” sacīja inspektors un uz jautājumu, cik šī gada laikā izteikti rakstveida brīdinājumi par klaju individuālās aizsardzības līdzekļu nelietošanu, no maiņas vecākās saņēma atbildi, ka nevienu.
Uz 30 gadus vecas iekārtas traumē rokas
A.Ancītis, rādot negadījuma vietas, pie kurām decembrī traumas guva divi Līgatnes papīrfabrikas darbinieki, teica: „Papīra ražošanas iekārtai ir vairāk nekā 30 gadu. Ja notiek pārrāvums, tikai kustībā tajā var ietīt papīru. Tādā veidā viena no darbiniecēm ielaida roku starp rotējošām iekārtām. Te ir jābūt roku veiklībai, nedod dievs, ja cilvēks pārvērtē savas spējas.”
J.Suseklis norādīja, ka, izvērtējot visas darba traumas, kuras gūtas Līgatnes papīrfabrikā, tās galvenokārt notikušas darbiniekiem, kam mazāks darba stāžs par vienu gadu.
„Tas nozīmē, ka darbiniekiem trūkst pieredzes un tik ātrā laikā viņi neiegūst nepieciešamās iemaņas, lai strādātu pie šāda veida rotējošām iekārtām,” sacīja valsts darba inspektors.
„Nav gluži tā, ka nebūtu, kas strādā, bet mums ir liela kadru mainība. Darbinieki ļoti bieži mainās, un viņi ir jāapmāca,” sacīja A. Ancītis un norādīja, ka daļa atbildības jāuzņemas pašiem darbiniekiem: „Darbinieki tiek brīdināti par to, ka šī iekārta ir bīstama viņu veselībai. Tiek veikta instruktāža. Protams, jāņem vērā arī cilvēciskais faktors. Bieži pie vainas ir pašu darbinieku neuzmanība.”
A. Ancītis skaidroja, ka fabrikai nepieciešams laiks, lai sakārtotu visus jautājumus, kas saistīti ar darba aizsardzību un drošību fabrikā.
„Bez naudas neko nevar izdarīt. Līdz šim budžetā nav bijuši ieplānoti līdzekļi darba aizsardzībai. Ceru, ka nākotnē tas mainīsies,” sacīja A.Ancītis un norādīja, ka fabrikai ir iegādātas jaunas iekārtas, bet tās netiek uzstādītas, jo trūkst līdzekļu jaunas halles uzcelšanai, kurā jaunās iekārtas uzstādīt. Darbiniekiem viss šķiet normāli
Līgatnes papīrfabrikas darbiniece Aija ar 40 gadu darba stāžu atzina, ka viss ir kārtībā. Arī kolēģu gūtās darba traumas neesot nekas ārkārtējs.
„Kāpēc bailes no iekārtām? Esmu pieradusi. Jaunās meitenes varbūt ir bailīgas, bet pieredze nāk ar laiku. Vai, pie datora sēžot, arī nebeidzas veselība? Ej, kur gribi, visur nelaimes var piemeklēt. Tās mašīnas tādas ir. Krievu laikā tā strādājām un tagad tāpat,” sacīja darbiniece.
SIA „Papīrfabrika Līgatne” ražošanas direktore Anna Černaja, runājot par darba aizsardzību, sacīja: „Tas ir laika jautājums. Daudz ko esam sakārtojuši, bet cilvēkus uzreiz jau nevar pārliecināt. Sociālismā individuālās aizsardzības līdzekļi bija sliktā kvalitātē un traucējoši darbam. Šobrīd tas ir mainījies, un darbiniekam jādod laiks, lai to saprastu. Protams, tas ir arī naudas jautājums. Vienas austiņas maksā 13 latus, lai visus darbiniekus ar tām nodrošinātu, nepieciešami finansiāli līdzekļi.”
Runājot par konkrētajiem negadījumiem, kad decembrī divi papīrfabrikas darbinieki ielaida rokas rotējošās iekārtās, ražošanas direktore sacīja, ka tie notikuši darbinieku neuzmanības dēļ.
„Tā ir pārāk liela pašpārliecinātība. No iekārtām, kuras griežas, jebkurā gadījumā darbiniekam jāuzmanās,” sacīja A. Černaja un uz-
svēra, ka nepiekrīt tam, ka 1972. gadā uzstādītā papīra ražošanas mašīna neatbilst darba drošības prasībām.
Komentāri