Lāsmas un Nurkena Takanbekovu ģimenē aug trīs bērni. Vecākajai meitai Melissai ir 16, tuvojas devītās klases izlaidums.
“Druvas” lasītājiem Melissas vārds varētu būt pazīstams, ne reizi vien rakstīts par meitenes izciliem sasniegumiem, piedaloties pianistu konkursos. Arī tagad līdztekus mācībām ir konkursu un koncertu slodze pašu mājās un ārzemēs. Emīlam ir desmit gadi, viņš trenējas Rīgā, futbola klubā “Metta”, dzied vokālajā ansamblī “Vizbulēni”. Arī piecgadīgais Ernests vēlas būt kā brālis, tāpēc teic, ka tad, kad izaugs liels, būs futbolists un dziedātājs. Dzied pagaidām viņš vēl tikai mājās, bet futbolā trenējas futbola klubā “Priekuļi” un cītīgi apgūst dažādus vingrinājumus, kas futbolistiem jāmāk, aicinot tos kopā ar viņu pildīt arī brālim.
Attīstīt talantu no mazām dienām
Lāsma ir cēsniece, nāk no daudzbērnu ģimenes, Nurkens dzimis Kirgizstānā, četru bērnu ģimenē, savukārt viņa vecāki auguši deviņu bērnu ģimenēs. Kupla ģimene ir kirgīzu lepnums.
Sākums ģimenei bija studiju laikā. Lāsma un Nurkens iepazinās, kad mācījās Vidzemes Augstskolā. Drīz pieteicās meitiņa. Pirmo gadu visi trīs dzīvoja kopmītnēs, pēc tam divi gadi Amerikā, un atkal Latvija. Cēsīs sākumā dzīvoja vienistabas dzīvoklī, bet tagad jau ir sava māja. Taču bērnu izaugsme var prasīt savu. Emīlam treniņi Rīgā būs arvien biežāk, tāpēc, iespējams, kādu laiku būs jādzīvo tuvāk Rīgai un kādu brīdi arī ārzemēs, lai bērniem būtu vieglāk attīstīt savus talantus.
Bērniem no mazām dienām jāattīsta kādas no savām prasmēm, tāda ir Takanbekovu ģimenes pārliecība. Jau dzīvojot Amerikā, kad Melissai bija četri gadi, vecāki izlēma viņu sūtīt pie privātskolotājas mācīties klavierspēli. Tā bija nejauša izvēle. Pašiem nav saistības ar mūziku, tikai tik, ka Lāsmas mamma ir mūzikas skolotāja.
Kad ģimene atgriezusies Latvijā, Cēsīs, meitene sākusi dejot kolektīvā “Reveranss”. Taču ar laiku nācies izlemt – palikt pie klavierspēles vai dejošanas, apvienot abas nevarēja. Melissa izvēlējās turpināt ceļu mūzikā. Lāsma teic, ka meitas interese par mūziku veidojusies pakāpeniski, bet tagad tiešām redzams, cik ļoti tā viņai patīk – pat tad, kad viņa kārto māju, fonā skan klasiskā mūzika. Melissa seko mūsdienu pianistu sasniegumiem, daudz lasa par pasaulē pazīstamiem klavierspēles virtuoziem.
Savukārt to, ka dēls spēlēs futbolu, tētis zinājis jau pirms zēna piedzimšanas. Nurkens ar smaidu teic: “Kad uzzinājām, ka mums būs dēls, zināju, ko kopā ar dēlu darīšu. Protams, ja viņam futbols tomēr nepatiktu, ar varu nespiestu. Bet dēls atzīst, ka viņa laimīgākās dienas ir tās, kad braucam uz treniņu Rīgā. Kaut treniņi ir aizraujoši, tie ir arī intensīvi, sarežģīti un nogurdinoši.”
Mācīties pie labākajiem
Meitas izaugsmē Lāsma novērtē pedagoģes iesaisti: “Kad atgriezāmies Cēsīs, zinājām, ka gribam, lai Melissa mācās pie Ilzes Mazkalnes, viņa ir tiešām lieliska. Skolotāja ar audzēkņiem strādā papildus, atrod konkursus, kuros var iegūt balvas. Ilze Mazkalne tiešām vēlas, lai skolēns attīstās.”
Lai dēlam būtu lielākas iespējas pilnveidot sevi futbolā, izraudzīts viens no Latvijas labākajiem futbola klubiem. Sākumā treniņi bija reizi nedēļā, tagad jau trīs reizes, brīvdienās ir spēles un turnīri. Uz Rīgu tētis dēlu ved pats, pa ceļam Emīls var pagulēt, atpakaļceļā abi runā angliski, lai nostiprinātu svešvalodas zināšanas.
“Man ir ļoti svarīgi būt klāt katrā treniņā, redzēt katru kustību, katru pieskārienu bumbai,” saka Nurkens, kurš rūpīgi seko dēla izaugsmei. “Pēc nodarbības savā starpā analizējam, skatāmies, pie kā jāpiestrādā, mājās treniņi turpinās. Lai labāk varētu palīdzēt, izmācījos par treneri, tad sapratu, cik svarīga ir arī psiholoģiskā, emocionālā puse. Tēviem parasti ātri gribas redzēt rezultātu, bet ir jābūt pacietīgiem, tas arī bērnam māca pacietību. Disciplīna ir galvenais – ir sliktās un ir labās dienas, bet katru dienu jātrenējas trīs četras stundas, turklāt jādara viss, pat tas, kas ir garlaicīgi. Arī pats ar Emīlu daudz strādāju, ne tikai trenējamies, bet arī meditējam, runājam par psiholoģiskajiem aspektiem.”
Bērnu dzīve ir ļoti aktīva, ne vienmēr mamma vai tētis var aizbraukt līdzi uz koncertu vai konkursu. “Bērni ir trīs, mēs esam divi. Ja pasākumi ir vienlaikus, sadalāmies, bet ir gadījies, ka jāņem palīgā arī draudzene, jo nevaram būt reizē trīs vietās,” saka Lāsma, bet Nurkens atzīst, ka ir dienas, kad viens otru gandrīz nesatiek. Arī brīvdienās nevar laiski atpūsties, tieši tad parasti ir sacensības vai konkursi. Sacensības ir ne tikai dēliem, bet arī Melissai, jo viņa sporta klubā “Saulrīti” spēlē badmintonu un nedēļas nogalēs piedalās sacensībās.
Novērtē iespējas Cēsīs un Latvijā
Vecāki ļoti novērtē, ka Cēsīs viss ērti sasniedzams, izstaigājams. Nurkens uzteic kvalitatīvo pilsētas stadionu, kas arī vienmēr pieejams. Rīgā treniņu laiks ir jārezervē, par to jāmaksā un ne vienmēr vēlamais laiks būs pieejams. Nurkens arī novērtē, ka Latvijā ļoti augstā līmenī ir mūzikas izglītība, tāpat vērojama futbola attīstība. “Kvalitātei ir nozīme, tāpat arī izmaksām. Amerikā nereti vecāki ņem kredītu, lai bērni varētu attīstīt savus talantus. Latvijā pulciņi ir par simbolisku maksu, turklāt labā līmenī. Redzam, kādas iespējas dod valsts, atbalsta arī daudzbērnu ģimenes gan ar nodokļu atlaidēm, gan pašvaldība nodrošina brīvpusdienas skolā, ir uzņēmumi, kas kuplajām ģimenēm dod atlaidi degvielai. Esam dzīvojuši ārzemēs, zinām, ka ne visur ir tāds atbalsts,” saka Nurkens.
Nekas nav pasniegts uz paplātes
Bet, runājot par lielākajiem ikdienas izaicinājumiem, Lāsma atzīst, ka viņai tā ir ēdiena gatavošana. Ģimene ir tik darbīga, vienmēr kustībā, jādomā ne tikai par pusdienām bērniem pēc skolas, bet arī ko iedot līdzi Nurkenam un Emīlam, lai ir, ar ko iestiprināties pēc treniņa: “Turklāt dēls gatavojas kļūt par profesionālu sportistu, tādēļ īpaši piedomājam pie veselīgas ēdienkartes, kas sportistiem ir svarīga.”
Nurkens atzīst, ka gribētu vairāk laika pavadīt arī ar Melissu un Ernestu, taču arī tagadējā straujajā ikdienā rod laiku vakaros uzspēlēt galda spēles, pabūt kopā kaut neilgu brīdi: “Kad sakrīt brīvie brīži un varam būt kopā, esam laimīgi. Labprāt pastaigājamies, vasarās izbraucam ar riteņiem līdz Līgatnei vai Valmierai.”
Lāsma pastāsta, ka agrāk ģimenes ceļojumi bija Melissas konkursi: “Ja meitai Itālijā bija konkurss, braucām visi atbalstīt. Kamēr puiši vēl bija mazi, tā kopā izbraukājām vairākas valstis un pilsētas. Tas bija lielisks laiks. Tagad tā nevaram, jo dēliem ir savas lietas un treniņi, kurus nedrīkst kavēt. Tagad Melissai līdzi braucu tikai es, Nurkens paliek ar zēniem. Un atkal otrādi: kad Emīlam ārzemēs ir turnīrs, Nurkens brauc līdzi, mēs pārējie paliekam. Tāpēc tagad ģimenes ceļojumi jāplāno laikus, rēķinoties, kad visiem brīvs.”
Taču bērniem arī māca, ka dzīvē nekas nav pašsaprotami, uz paplātes pasniegts. Melissa un Emīls zina, kā vecāki no maza vienistabas dzīvokļa nonākuši līdz mājai, saprot, cik kas maksā un ka viss jānopelna.
Algoto darbu vecāki ir pakārtojuši bērnu vajadzībām. Lāsma ir zumbas trenere, grafiku plāno, pielāgojoties bērnu skolas un interešu nodarbību grafikam. Nurkena pamatdarbs ir naktīs, viņš pārdod aviobiļetes, to var darīt no jebkuras vietas, ja ir internets. Tieši pateicoties elastīgajam darba laikam, viņš var Emīlu vest uz treniņiem, būt līdzās sacensībās.
Apvienojot dažādu kultūru vērtības
Nurkena dzimtene ir Āzijas valsts Kirgizstāna, bet daudzbērnu ģimenes vecāki nejūt kultūras atšķirības. Lāsma teic: “Pirmajos gados tādas it kā bija, tagad vairs ne. Manuprāt, Nurkens kļuvis ļoti latvisks. Tikai reliģija mums atšķirīga. Nurkens ir musulmanis, ir ierobežojumi, ko viņš stingri ievēro. Piemēram, neēd cūkgaļu. Islāmā arī nav pieņemts, ka meitenes velk ko ļoti atkailinošu, piemēram, īsus svārkus, tamdēļ arī mēs pie tā piedomājam.”
Savukārt ciešās attiecības ar bērniem ir gūtas tieši latviešu kultūrā, uzsver Nurkens: “Piemēram, kirgīzu ģimenēs nepavada daudz laika ar bērniem, mazie vairāk aug savā vaļā, vecāki ir aizņemti ar ikdienas darbiem, naudas pelnīšanu, tāpēc nav tādas kopīgas atpūtas ar ģimeni. Latvieši tā neraujas pēc naudas, bagātības.
Sākumā man likās, ka Latvijā cilvēki ir nedaudz slinkāki, jo, piemēram, brīvdienās domā, kā atpūsties, nevis par darbu. Manā bērnībā stundas skolā bija arī sestdienās, bet svētdienas bija mājas tīrīšanas dienas. Pie mums cilvēki nekad nevar apstāties. Es arī Latvijā sākumā nevarēju nosēdēt mierā, visu laiku gribējās kaut ko darīt. Kirgizstānā pastaigāties nozīmē lieki tērēt laiku. Arī mana mamma, atbraukusi ciemos, aizrādīja, kā tā – es ar bērnu mierīgi pastaigājos.”
Iekļauties vietējā sabiedrībā, ikdienas sadzīves kultūrā Nurkenam grūtāk bijis, kamēr nebija apguvis latviešu valodu: “Bet visi tāpat bija draudzīgi. Nav tā, ka, redzot mani, brīnās izskata vai tautības dēļ. Savukārt es jau vairs nevaru pieņemt daudz no Kirgizstānā tradicionālā, jo skats uz dzīvi un ikdienu ir izveidojies citāds.” Vienīgais, kā viņam pietrūkst, ir saule. “Gribētos, ka Latvijā tās būtu vairāk. Toties te nav nekādu dabas katastrofu. Es esmu no valsts, kur zemestrīces ir visu laiku. Te ikdienā ir miers, var baudīt dzīvi, šodienu.”
Veidot kopības sajūtu
Vecākiem ir svarīgi ne tikai bērnu sasniegumi, bet arī veidot, stiprināt savstarpējās attiecības ģimenē. Lai arī, kad katrs būs savā dzīvē, brāļiem un māsai būtu ciešas saites, lai palīdz cits citam, ja vajag, ir kopā svētkos un ikdienā. Un Lāsma vēl piebilst: “Ceru, ka tad, kad būsim vecvecāki, bērniem joprojām noderēsim, vēlēsimies visi pabūt kopā.”
Nurkens bērnu nākotnes iespēju radīšanu pilnībā uzskata par savu pienākumu: “Pienāks laiks, kad visi būs izauguši, aizies no mājas, tad būsim izdarījuši savu lielāko misiju. Palīdzēt bērniem attīstīties, aktīvi būt viņu dzīvē ir skaistākais, kas var notikt. Kad dari bērnu dēļ, kad palīdzi atrast viņiem dzīvē to, kas viņiem patīk, gandarījums ir milzīgs. Ticu, ka viņi var būt profesionāli futbolā un mūzikā, palīdzēt ar piemēru, ar savu darbu arī citiem. Redzēt bērnu izaugsmi ir neaprakstāmas emocijas. Un tad to, ko esam devuši viņiem, viņi tālāk dos saviem bērniem. Arī es daudz esmu mācījies no savas mammas.”
Komentāri