Jau šajās dienās būs skaidrs, par cik procentiem nāksies samazināt izdevumus ministrijām, secīgi saruks arī budžets dažādās sfērās. Nozaru arodbiedrības jau teikušas, ka Latvija piedzīvos humāno krīzi, jo sociālā sfēra pašlaik ir pati jūtīgākā.
Iedzīvotāji ar bažām klausās finanšu ministra Einara Repšes vārdos: “Būs jāpārskata bezdarbnieku pabalsta izmaksāšanas kārtība, piemēram, samazinot pabalsta apmēru vai samazinot tā izmaksāšanas termiņu. Izmaiņas varētu skart tā saucamo māmiņu algu sistēmu, kas iepriekšējos gados esot pārvērtusies arī par “tētiņu” algu sistēmu, jo bērnu kopšanas pabalstus varēja saņemt arī tēvs.”
Sabiedrība ir vismazāk gatava tam, ka krīzes apstākļos, kad daudzas ģimenes pilsētā un laukos jau dzīvo no rokas mutē, varētu tikt mazināti pabalsti bezdarbniekiem, jaunajām ģimenēm, galu galā arī pensijas, kurām pagaidām gan valdība sola klāt neķerties, atzīstot, ka tad “valdība atļaušot sev lauzt morālo mugurkaulu” .
“Druva” sazinājās ar vairāku Cēsu rajona pagastu sociālajiem darbiniekiem un šī darba organizatoriem, lai pajautātu, vai, trūkumam augot augumā, pašvaldības spēs būt pēdējais atbalsta punkts iedzīvotājiem.
Pēc naudas uz pagastmāju
Sociālie darbinieki uzsver divas tendences- pieaug trūcīgo ģimeņu skaits, aizvien vairāk ir pagastos cilvēki, kuriem ienākumi mēnesī nesniedzas pāri valstī noteiktajam garantētajam minimālajam ienākumam- 37 latiem. Tas nozīmē, ka cilvēki dzīvo trūcīgāk par trūcīgu. Atgādinām, ka trūcīgas ģimenes statusu piešķir, ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli nepārsniedz pusi no valstī noteiktās minimālās darba algas, tātad 90 latus. Sociālie darbinieki neslēpj- 37 lati , īpaši cilvēkam, kurš dzīvo viens, kalpo, lai samaksātu par elektrību, telefonu, bet ēdamais izaug vai nu piemājas dobē, vai kartupeļus, piena litru iedod kaimiņš par izpalīdzēšanu. Ja ģimenē ir vairāk cilvēku un vairāki bērni, tad šķietami arī summa, kas sakrājas no pašvaldības izmaksātā garantētā iztikas minimuma pabalsta (GMI), ir lielāka, bet, ja ļauties matemātiskiem aprēķiniem, reizinot 37 , piemēram, ar pieci, iegūstam 185 latus, par kuriem mēnesi jāiztiek diviem pieaugušajiem un trim bērniem. Tad klāt vēl nāk pārdesmit latu valsts bērna pabalsts, bet summa, vienalga, daudz nepārsniegs 200 latus. Tas nozīmē, ka dienas tēriņi piecu cilvēku ģimenei nedrīkst būt lielāki par sešiem latiem.
“Trūcīgi cilvēki, pat saņemot pašvaldības atbalstu, spēj izvilkt tikai dzīvību. Ja agrāk drīkstēju teikt, ka pagastā ir mūžīgie pabalstu lūdzēji, kuri nekā nevēlas darīt savas dzīves labā un daži pabalstu atļaujas iztērēt arī cigaretēm vai grādīgajam, tad tagad situācija ir mainījusies. Aprīlī GMI izmaksājām 17 cilvēkiem. Arī ģimenēm, kurās aug bērni. Mums tas ir daudz, jo Zosēnos jau ir tikai 500 iedzīvotāju. Arī trūcīgo ģimeņu skaits pieaug- vecākiem nav darba, labākajā gadījumā algotu darbu strādā viens no pieaugušajiem ģimenē, liela daļa pelnās gadījuma darbos. Man liekas, ka lauku cilvēki pie tā jau pieraduši, jo attālākajos pagastos jau darba vietu tikpat kā nav. Tagad nav arī gadījuma darbu. Cilvēki gaida vasaru un cer, ka vajadzēs palīgus saimniecībās, mežā,” situāciju vērtēja Zosēnu pagasta sociālā darbiniece Valda Pumpure un piebilda, ka Jaunpiebalgas novadā, kurā tagad atrodas Zosēni, domājot par sociālo situāciju, pašvaldības saistošajos noteikumos ierakstīts, ka GMI vienam cilvēkam būs par astoņiem latiem lielāks nekā valstī noteiktais. Jaunpiebalgas novada paši trūcīgākie cilvēki var mēnesī saņemt 45 latus.
“Ja līdz gada beigām nāksies iztikt ar to budžetu, kādu Zosēni sociālajām vajadzībām bija paredzējuši, tad būs sarežģīti, jo ir sajūta, ka ar tēriņiem pašlaik esam jau jūlijā. Paredzam, ka pabalstu apjoms pieaugs,” tā Valda Pumpure.
Līgatnes pilsētas sociālā darbiniece Skaidrīte Kalniņa uzsvēra, ka pagaidām iedzīvotāju smago sociālo situāciju pašvaldība maz izjūt, jo visi, kuriem bijis algots darbs, turpina saņemt bezdarbnieka pabalstu.
“Mēs ekonomējam uz visu- elektrību, kancelejas izdevumiem, jo tiek paredzēts, ka gada beigās situācija būs ļoti grūta. Ar bažām gaidu rudeni. Pašlaik GMI jāmaksā vien diviem cilvēkiem, bet, ja skaits augs kaut līdz desmit, nezinu, kā tiksim galā. GMI būs jāmaksā, bet no kā? Naudas tiešām nav. Pašlaik pilsētā ir daudzas ģimenes, kurās vismaz vienam no vecākiem vēl ir algots darbs, bet situācija jau tikai pasliktinās,” sacīja Skaidrīte Kalniņa. Līdzīgi situāciju, vērtējot pašvaldības budžeta iespējas un sociālo skarbumu pagastā, vērtēja Nītaures pagasta padomes sociālo jautājumu komitejas vadītāja Ingūna Vāvere: “Agrāk varējām sacīt- ir ģimenes, kuras ir pakūtras, meklējot darbu, uzņemoties atbildību par sevi, bērniem. Tagad pēc palīdzības uz pašvaldību nāk cilvēki, kuriem nedrīkstam palīdzību atteikt, bet pašvaldības budžets ir dramatiski sarucis, būtiski ir samazinātas valsts dotācijas un tāpēc jāsaka mūsu cilvēkiem- pierakstīsim jūs pabalstu saņēmēju rindā. Tas ir skumji un sāp sirds, jo cilvēkiem ir grūti saprast, ka arī pašvaldība nespēj palīdzēt.” Kaives pagasta sociālā darbiniece Velga Buraka teica: “Līdz mūsu pagastam treknie gadi nekad nebija atnākuši. Tagad laikam jāsaka- par laimi. Cilvēki ar nabadzību ir situšies vienmēr, nereti vienīgie ienākumi bija no piemājas saimniecības. Tā tas būs un paliks. Pieļauju, ka arvien vairāk lūgs pašvaldības atbalstu, arī pašlaik izskatām divu ģimeņu lietas, kuras, visticamāk, drīz saņems arī GMI, divām ģimenēm jau maksājam un maksāsim- daļēji naudā un arī natūrā, jo vismaz vienā no minētajām ģimenēm pabalsts netiek iztērēts pašam vajadzīgākajam. Ir smaga situācija laukos un nav zināms, kā tā vēl mainīsies.”
Līdzīgi skarbu ainu zīmēja arī Skujenes pagasta sociālā darbiniece Biruta Bebriša. “Lūgumu pēc pašvaldības atbalsta ir vairāk. Nāk pie manis labas ģimenes, vīriešiem acīs asaras. Jāuztur ģimene, aug bērni, ir kredītsaistības, bet darba nav. Loģiski, ka cilvēki nāk uz pašvaldību, un mums iespēju robežās ir jāatbalsta. Vairāk nekā tūkstoš latu mēnesī maksājam GMI, apkures pabalstos, brīvpusdienām. Diemžēl vairs nevaram palīdzēt ar citiem pabalstiem. Tikai vienam cilvēciņam sedzām ārstēšanās izdevumus, mazāk sanāk atbalstīt audžuģimenes, bērnus bāreņus, kuriem jāiegūst laba izglītība,” sacīja Biruta Bebriša un neslēpa, ka joprojām ir neziņā, kā pašvaldība funkcionēs, cik varēs palīdzēt iedzīvotājiem rudenī.
“Esmu papētījusi, kāda ir nostāja partijām, kuras kandidēs vēlēšanās. Tās saka, ka pašvaldībai arī turpmāk finansiāli jāatbalsta trūcīgie. Nav jau arī citas izejas. Mums daudzi reģistrējušies bezdarbniekos, bet pabalsti beigsies, jaunu darbu nepiedāvā. Kārtīgi cilvēki savai vajadzībai pārtiku izaudzē dārzā, bet, ja audzētu vairāk, kur realizētu? Kā lai no Skujenes visi tiek līdz tirgum? Lauciniekiem iesaka reģistrēties par pašnodarbinātām personām, bet šādai rīcībai nav gruntīga pamata, ” tā Biruta Bebriša.
Modē atgriežas bērnu autiņi
Vaives pagasta piemēru – ierādīt zemes pleķi ģimenei, lai paši izaudzē nepieciešamo – tagad zina visā Latvijā. Arī citu pašvaldību aptaujātie sociālie darbinieki saka- mēs jau ne tikai mudinām uzrakt zemi un iesēt burkānus, bietes un iestādīt kartupeļus, bet sakām- cerams, būs ogu un sēņu gads. Vēl nereti mammām atgādinām- bērni, kuriem tagad divdesmit, uzauga ar autiņiem, ēzdami auzu pārslu putru un pašu gatavotu dārzeņu biezeni. Uzauga, un nekādas vainas.
“Kā mediķis varu teikt, ka piena maisījumi, kurus var nopirkt veikalos un aptiekās, ir ar lielāku uzturvērtību, tajos vairāk vitamīnu, minerālvielu. Ja kabata atļauj, tad labi, ka vecāki tos pērk, bet reizēm var vārīt arī putras, dārzeņu biezenīšus. Visvairāk mammas ieciklējušās uz pamperiem. Kā ir naudiņa, tā pirmais pirkums- pamperu paka. Braucot pie mammām uz mājām, mēs bieži runājam, ka var uzšūt marles autiņus un izmazgāt. Dažas mammas jau piekritušas un tā dara. Tas tiešām ir lētāk,” tā Zosēnu sociālā darbiniece Valda Pumpure, bet Mārsnēnu pagastā uzsver- mēs pabalstus tāpat vien nedodam, darbaspējīgos noteikti aicinām strādāt un pašu rokām tikt pie kāda labuma.
“Darba pagastā netrūkst, ja esi nonācis arī sarežģītā situācijā, bet vari pastrādāt, tad tas jādara. Tagad visi, kuri saņem GMI, piedalās pavasara darbos – tīra kapus, izzāģē brikšņus ceļmalās. Iekopjam teritoriju, kur būs estrāde. Laikā, kad zemniekiem sākas lauku darbi, meklēju rokā mammas, kuras ar bērniem var nākt palīgos. Saimnieki iedod gan rudenī kartupeļus, gan kārtīgas pusdienas darba dienā un dažreiz kādu latu, lai var iepriecināt bērnus. Pērn daži bērni strādāja, lai varētu piedalīties skolas ekskursijās, viņi nopelnīja naudiņu un aizbrauca visur kopā ar pārējiem,” sacīja Mārsnēnu pagasta sociālā darbiniece Rūta Ravinska un piebilda, ka viņai ir prieks, ja pati vasarā var nopirkt kādu meža ogu litru vai sēnes no cilvēka, kurš nenolaiž rokas.
“Ir grūti, bet laukos tomēr var meklēt izeju. Pašvaldība, cik varēs, tik arī pabalstu veidā iedzīvotājus atbalstīs. Domāju, ka rudens būs ļoti smags. Paši arī nezinām, kādas būs budžeta iespējas,” tā Rūta Ravinska.
Cilvēki baidās no rītdienas
Vēl sociālās jomas speciālisti atzina, ka lauku cilvēki nereti cieš no depresijas, trauksmes un bailēm. Cilvēki stāsta, ka panikas sēklu viņos sējot masu mediji, viņi vairs netic, ka Latvija no krīzes atlabs- pensionāri nezina, kā nodzīvot mūžu, bet jaunie baidās, ka valstī nebūs vietas pašiem un bērniem.
“Mūsu pagastā vēl palikušie gados jaunie cilvēki meklē risinājumus. Tagad daudzi brauc uz ārzemēm, bērnus ņem līdzi vai atstāj pie vecvecākiem. Tiešām ir sācies otrs emigrācijas vilnis. Jaunajām ģimenēm ir materiālas vajadzības, viņi plāno, kā ģimeni materiāli nodrošināt, bet tajā pašā laikā mammas ļoti pārdzīvo un aizbraukšana ir liels emocionāls slogs. Man pašai ir maza meitiņa, tāpēc saprotu šo cilvēku sāpi un bieži jautāju- kā Latvijas valdība to pieļāva? Igaunija, Lietuva bija līdzīgā ekonomiskā situācijā, bet pie viņiem tagad nav tik lielas sociālas bezizejas,” tā Nītaures pagasta sociālās jomas speciāliste Ingūna Vāvere. Runājoties ar šī darba darītājiem Cēsīs, izskanēja viedoklis- valdībai ir jāatbild par radušos situāciju.
“Ne jau pašvaldības valsti un iedzīvotājus noveda situācijā, kāda tā ir pašlaik, tāpēc valdībai būtu jābūt līdzatbildīgai arī finansiāli, jo nevar visu smagumu uzkraut uz pašvaldību pleciem. No valsts būtu jāseko arī finansējumam GMI pabalstu izmaksai,” sacīja Cēsu pašvaldības sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūras direktore Iveta Sietiņsone un piebilda: “Katru nedēļu reģistrējam desmit, piecpadsmit trūcīgās ģimenes. Valstī ir jādomā par darba vietām, tas ir vienīgais risinājums. Katru dienu mūsu zupas virtuvi apmeklē jau 45 cilvēki. Daudziem tā ir vienīgā iespēja būt paēdušiem. Mēs plānojam, ka zupas virtuve strādās visu vasaru katru darba dienu, un droši vien tā būs vajadzīga vēl gadu gadiem.”
Komentāri