Biežākais, ko ierasti vaicāju, citiem atgriežoties no ceļojuma – kā gāja, vai bija vērts braukt? Un arī man pēc divām Āzijā pavadītām nedēļām jautāja to pašu. Uzreiz atbildi tiešām nezināju. Dīvaina sajūta – aizbrauc uz pasaules otru malu, ja paskatīsieties kartē, tad tāda sajūta rodas, esi prom no saviem mīļajiem, piedodiet, taču jāsamaksā arī ne tā mazākā ceļojuma cena, bet atgriezies nemāki atbildēt uz pavisam vienkāršiem jautājumiem.
Ceļojuma vērtības apziņa atnāca pāris mēnešus vēlāk. Bija aizmirsies, cik grūta ir laika joslu un klimata maiņa, cik spēka tomēr paņem desmit tūkstoši kilometru prom no savas zemes, tropu sutīgums un visai intensīvais pārbraucienu saraksts, lai īsā laikā apskatītu vienu un citu kādreizējās Siāmas daļu.
Tagad droši varu teikt, ka vērtības no šī ceļojuma uzplaiksnās atmiņu zibšņos. Un tā atbilde uz vienkāršajiem jautājumiem ir – cik labi, ka es tur biju! Uz sarežģītākajiem, izzinošajiem vaicājumiem atbilžu nav, jo tagad piekrītu tiem, kas saka, ka Āziju – ar turienes dzīves ritmu, likumiem un cilvēku tikumiem, dzīvesveidu, patīkamo un nepatīkamo – ir iespējams izbaudīt (noteikti ne tik īsa ceļojuma laikā saprast, lai iepazītu un salīdzinātu), vien tajā pasaules daļā uzkavējoties. Un tad mans gandrīz kā aicinājums ir – ja vien dzīvē rodas tāda iespēja, tad aizbrauciet! Daudzkrāsainais skudru pūznis
Tā ir cita, brīžiem šķiet, pat savāda pasaule, kādu Eiropā neatrast. Tās ir sajūtas, kādas rodas zemē, kur burtiskā nozīmē zelta kalni mijas ar nabadzību. Tempļu un to kompleksu izveidē, kas ir kā pagodinājums Budam, tajieši tiešām iegulda prāvus līdzekļus, un Budas statujas mēdz būt tonnām smagas no tīra zelta un apzeltītas. Aiz Budas muguras var ieraudzīt rīsa laukus. Rīss ir valsts galvenā eksportprece, un stādījumos dienu no dienas strādā Taizemes lauku ļaudis. Diemžēl ļoti trūcīgi cilvēki, kuriem mēdz gadīties, ka rīsa sauja ir gardākās vakariņas. Tomēr viņi daudz mazāk par mums sūrojas, jo budisms ir nevis šo cilvēku reliģija, pārliecība, bet dzīvesveids. Viņi neatsakās no domas, kuru kā savu dzīves moto mums pateica arī gide Laksami: “Šajā dzīvē es esmu devēja. Iespējams, iepriekšējā dzīvē es varēju vairāk ņemt, tāpēc šajā brīdī dzīvoju, kā ir, un par to priecājos. Nākamajā dzīvē varbūt neklāsies tik grūti, varbūt došana un ņemšana būs līdzsvarā.” To teikdama, viņa nopirka no pavisam trūcīgiem tajiešiem no palmu lapām pītas kārbiņas un tās uzdāvināja visai mūsu tūristu grupai. Viņa iepriecināja mūs, palīdzot saviem līdzcilvēkiem. Šādās kārbās trūcīgie tajieši arī glabājot rīsu, taču es palmu somiņā ieliku rotaslietas. Un sirdī, ticiet man, lielāka vērtība ir šim pinumam, nevis kareklīšiem, kas tur savietoti.
Šajā īsajā stāstā par tālo tropu zemi jums neminēšu faktus, kurus, ja vien ir interese, var uzmeklēt internetā vai ģeogrāfijas grāmatās. Tomēr šie pāris skaitļi palīdz aizdomāties par pasaules lielumu un cilvēku likteņu skaitu tajā. Taizemē dzīvo 64 miljoni iedzīvotāju, bet galvaspilsētā Bangkokā satilpušas sešas Latvijas. Un tajā pašā laikā nav nomācošas sajūtas. Brīžiem gan jūties kā skudru pūznī, kuram mazliet pietrūkst gaisa (tiešām, ir smogs), bet ļautiņi tāpat kā skudras iet savus ceļus un baltajiem tūristiem nemaz netraucē, neuzbāžas. Vien piedāvā vēsu ūdeni, kādu augli, kas ir pat patīkami, un kādu suvenīru, kas ir tikpat saprotami.
Vienīgi kāda mana atziņa, ja vēlaties laiku un līdzekļus ieguldīt braucienā uz šo tropu zemi – bez ielūkošanās tās ziemeļu un austrumu daļā nav iespējams sajust šīs zemes elpu. Bez došanās pastaigā pa džungļiem – kājām vai ziloņa mugurā – diemžēl nav iespējams sajust turienes skaņu, bet bez pusdienām Zelta Trijstūrī jeb vietā uz Mekongas, kur robežojas Taizeme, Mjanma un Laosa, jūs nebūsiet sajutuši turienes patieso smaržu un garšu. Tāpēc ir jātiek tālāk par Bangkoku un izpriecām pilno Pataijas kūrortu. Sevi pāris nakšu ilgajā ceļā ar dricelīgu vilcienu jāpamoka, lai vēlāk iepriecinātu.
Saules gaismas un miera lutekļi
Un tagad pastāstīšu, kas patiesi iepriecināja mani. Vispirms jau tajiešu prasme parādīt savu zemi, cilvēkus, dzīvesveidu. Šo prasmi paģērē strauji augošā tūrisma industrija, bet redzētais ļauj piedzīvoto spilgtāk atcerēties.
Apmeklējām vairākas vietas, kur notiek tā sauktie šovi. Protams, viņi tā pelna naudiņu, bet tūristi uzzina, kā tajieši dzīvojuši pirms gadu simtiem, kā kopuši zemi, kā atpūtušies. Teatralizētā uzvedumā uzzinājām par viņu ģimenes dzīves tradīcijām un iepazinām stipro un labdabīgo ziloni, kas viņiem ir visu laba vēstoša dzīvnieka statusā.
Lauku apvidū varēja redzēt ziloņus ganāmies kā Latvijā zirgus pļavās. Uz autoceļiem ir brīdinājuma zīmes, ka milzeņi var šķērsot braucamo daļu, bet tūristus ziloņi vizina pa džungļu takām, kur iespējams ieraudzīt, kā zied banānkoks un aizmetas tā augļi. Zied tiešām simtiem dažādu koku un krūmu. Pazīstamākie būs oleandri, rododendri, hortenzijas, bet fuksijas un puansetijas, kuras mājās apčubinām puķu podos, Taizemē aug brīvā dabā. Ziedu netrūkst arī valsts ziemeļdaļā, kuru vietējie vismaz ziemas sezonā uzskata par aukstu nostūri. Un īpaši priecājos par akācijām. Tur zeltainie kociņi spēja ziedēt rindu rindās autostrāžu sadalošajās joslās. Gribas pasmaidīt, kad atceros, ka gar autobusa logu kilometru garumā ņirbēja dzeltenu ziedu siena.
Pabijām savvaļas orhideju audzētavā, kur daudzkrāsainās puķes stāda līdzīgi, kā mēs tomātus siltumnīcā. Piķē, atsien, laista un gaida ražu. Taizemē ienākas prāvas orhideju ziedu cepures tikpat leknos kātos. Nu, krāšņākas gan, kādas te ieraugām ziedu kioskos.
Džungļi nešķita tādi, kādi aprakstīti dabas grāmatās. Vai nu nebija, vai, visticamāk, tūristus tādos neielaiž. Iztikām ar pastaigām pa džungļos ērti iekārtotām takām, satikām tur mītošo cilšu ļaudis. Un nakšņojām viesnīcā uz džungļu
upes. Nebija elektrības, nebija siltas dušas, nu, nekā no pierastās ikdienas, taču jutāmies tik labi tāpēc, ka mazliet pirmatnēji, tāpēc, ka tik bezrūpīgi. Augšup vai lejup pa upi varēja tikt tikai ar laivām vai peldus. Līdz nākamajai džungļu viesnīcai tiešām nopeldējām kādus trīs kilometrus pa straumi. Tā atkal ir izklaide tūristiem. Peldvestes mugurā un, vietējo uzpasēti, varējām ļauties piedzīvojumam, atpūtai un būt ārpus laika. Tobrīd domāju, ka vēl pirms pāris dienām staigāju gar Gaujas malu un prātoju, vai neuzkritīs pirmais sniegs, bet tad mirku siltā džungļu upē un sirds tā kā gavilēja.
Taizemes kalnainajā daļā pabijām arī pie kalnu ciemu ciltīm. Tur mīt garkaklu sievietes, kuru kakli kopš agras bērnības tiek stīpoti, dzīvo vēl arī citas ciltis. Tur notiekošais vairāk gan atgādināja mūsu etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Tīkamāks šķita stāsts, ka vietējie patiešām kalnos vēl mitinās, ievēro senas tradīcijas, bet labprātāk dzīvo vieni, netraucēti un prom no tūristu acīm.
Vieta, kur sabučot tīģeri
Taizemē ir grūti būt neapmierinātam tūristam . Jau pieminēju šovus. Tādi veidoti, lai parādītu arī krokodilus, čūskas, tīģerus. Gods kam gods, profesionālie šovi notiek tikpat profesionālās šo dzīvnieku audzētavās. Plašās fermās šos dzīvniekus audzē, pavairo un daļu atdod atpakaļ plašajai mātei dabai, kur tie gājuši mazumā. Šovu laikā tajieši dīda kobras un krokodilus, dara to ar prātam neaptveramu veiklību. Viņi uzņemas arī prātam neaptveramu atbildību, kad ļauj šos radījumus samīļot tūristiem un nofotografēties par piemiņu. Tiesa, barā krokodilam vai tīģerim virsū nedrīkst klupt. Un, visticamāk, fotosesijai izvēlas cienījamāko un miermīlīgāko no kompānijas, bet citādi sajūta, ka esi pieskāries īstam dzīvam tīģerim vai krokodilam, ir visai glaimojoša.
Turpat blakus veikaliņos gan nopērkami arī reptiļu ādas izstrādājumi. Ētiski tas ir tik tālu, ka šajās audzētavās krokodilādas somas, apavus un čūskādas jostas tirgo
oficiāli. Vismaz mēs dzirdējām nosodījumu, ka ir vietas, kur tūristiem ļauj priecāties par nelegālajiem izstrādājumiem. Izstrādājumu cenas nav tās augstākās, bet ir pilnīgi neatbilstošas vietējo kabatai, tāpēc redzot, kā latvieši tomēr nesas iepirkt čūskādas naudas makus, dabisko zīdu vai dārglietas, viņi spriež, ka esam bagātie rietumnieki. Bagātību viņi neskauž, vien priecājas, ka varam atļauties arī ceļot un atstājam naudu viņu valstī, lai tā var attīstīties. Vietējie lepojas, ka valsts kļūst sakārtotāka, un no sirds viņi mīl Taizemes karaļpāri. Pie pilīm un būdiņām plīvo valsts karogs un dzeltenais karogs. Dzeltenā ir karaliskā krāsa, un daudzi tajieši pat ikdienā tērpjas dzeltenos T kreklos. Sākumā šķita, ka pa Bangkokas ielām iet viena uzņēmuma darbinieki, bet izrādījās, ka arī dzeltens apģērbs norāda uz savas valsts mīlestību.
Galvaspilsēta Bangkoka iepatīkas brīdī, kad satiksmes plūsma tevi aiznes uz karaļpili. Šajā kompleksā ieraugāmais košums gan žilbina acis, gan piespiež piedzīvot kultūršoku, jo pietrūkst zināšanu par daudzajiem čediem, stupām un ziedojumu rituāliem. Turpat smaržo lotosa ziedi, kurus visbiežāk ziedo Budām, turpat var pasmelties svētītu ūdens malku un pārrunāt dzīvi ar mūku, kurš katram dzīves ceļa gājējam vēl tikai labu. Aizlūdz un kā apliecinājumu uzklausītām lūgšanām iedāvina šauru kokvilnas diegu striķīti, kuru sievietēm apsien ap kreiso roku. Tajā, man gribētos teikt, ir sveša cilvēka laba vēlējumi, kas pateikti, ieskatoties dziļi acīs. Tieši tāpēc es ticu, ka aprocīte, šis nieciņš, nes svētību, un tā joprojām ir man ap roku.
Citādā valsts daļa
Par ne tik svētīgu vietu tajieši savā zemē sauc Pataiju. Mūsu gide lūdza atcerēties, ka Pataija ir citāda Taizeme. Tas ir kūrorts, kur uzdzīve sit augstu vilni. Tur koncertprogrammas rāda skaistas sievietes, kas kādreiz bijuši vīrieši. Transvestīti uzsmaida abiem dzimumiem, bet turienes meitenes ir kā uzburtas, aicinot pie sevis Eiropas puišus, vienu par otru vientuļākus, lai vismaz šajās atpūtas dienās viņu miesa izjūt baudu. Tajieši stāsta, ka senāko profesiju diemžēl izvēlas jaunas, neizglītotas, trūcīgas meitenes no laukiem un sabeidz savu dzīvi. Tad, kad redzēti seksa šovi, kurus tiešām var arī neskatīt, jo erotikas un smukuma tajos nav nekāda, aizbraucām izbaudīt jūru. To ir gandrīz neiespējami izdarīt Pataijā, tāpēc ātrlaivu vadītāji mūs aizveda uz attālākām salām. Pārdesmit minūtes vētraina brauciena, un atkal var baudīt klusumu, smaragdzaļu ūdeni, kas silts kā piens. Ir sala, kur tūristiem pretim skrien pērtiķu bars, lai apēstu banānus, kas palikuši mugursomā. Ir sala, kur pretim raugās vien pāris vietējo, un, līdzko atgulies smiltīs, tev piedāvā padzert kokosriekstu pienu. Tā ir Taizemes paradīzes daļa.
Jūs teiksiet – nekur nav tik labi kā mājās. Mājas ne velti ir vieta, kur atgriezties. Tu dodies ceļā, lai atgrieztos. Un tā ir iespēja neko nedarīt, tikai baudīt dzīvi un atgriezties bagātākam.
Komentāri