Dažādos Latvijas novados, arī Lietuvā un Igaunijā šonedēļ runā par danču nakti Ģikšos. Pāri par divsimts jauni, veci desmit stundas dejoja visu trīs tautu dejas. Nenoguruši. Viņus kopā saaicināja cēsniece Inese Roze.
– Prom braucot visi teica, cik bijis lieliski. E-pasts pilns ar jaukām vēstulēm.
– Deju nepietrūka?
– Visas neizdejojām. Nakti nodejojām, nospēlējām un spēks vēl ir. Tas ir rūdījums.
– Kas ir latviešu tradicionālās dejas, danči? Tas ir “Tūdaliņ, tagadiņ”? – Arī “Tūdaliņ, tagadiņ”. Tās ir visas dejas. Var teikt – tās ir senas balles dejas, kādas agrāk dejoja. Daudzas latviskajā kultūrā ienākušas arī no citām tautām. 20.gadsimta sākumā populārs bija “Lambetvoks”, arī tas te iederas. Dažas dejas ir senākas. Tādu ir maz, jo senas dejas nav saglabājušās.
Diemžēl par latviešu dejām tiek uzskatītas tikai tās, kuras dejo deju kolektīvi. Tās ir izveidots priekšnesums, kurā horeogrāfs ielicis savu domu, stāstu. Tās cilvēki nāk skatīties. Tradicionālā kultūra ir tā, kuras veidošanā tu pats piedalies, pārņem un nodod tālāk. Tradicionālās dejas apvieno ļoti daudzas aizraujošas lietas – tā nav tikai dejošana, bet arī dziedāšana, spēlēšana, svētku svinēšana. Tā aptver un iesaista vairākas paaudzes, dažāda vecuma cilvēkus ar dažādu deju prasmi. Tas nav noslēgts pulciņš – tiek labvēlīgi pieņemts katrs jaunpienācējs.
Dančos viss ir dzīvs un notiek uzreiz. Katra reize ir citāda. Tu pats piedalies radīšanā. Kaut skaties, pats piedalies. Tas ir tas latviskais. Kad dzirdu seno deju melodijas, gribas dejot, nevari nosēdēt. Ja spēlē septiņi dūdinieki, kāds sit bungas, ir jāceļas un jāiet dancot. Ja atnāk iesācēji, tas, kurš māk, parāda deju soļus. Tas māca sadarboties. Deja attīsta ritma izjūtu. Lietuviešu meitene atrakstīja, cik labi, ka var tā dejā satikties, iepazīties, atrast kopīgo un iepazīt atšķirīgo. Kā neverbālā komunikācija deja ir brīnums.
– Kā plašajā pasaulē nepazaudēt latvisko identitāti – to atšķirīgo, vienreizējo? Arī jūs dejojat kaimiņu dejas?
– Saglabāt ir ļoti grūti. Tāda jau nav valsts politika. Nu jau beidzot runā par nemateriālās kultūras saglabāšanu. Cerams, ka būs kādi pasākumi. Cik entuziasti var izdarīt? Nav jau viņi tik turīgi. Tev patīk un tu dari. Nav metodikas, kā mācīt tradicionālo kultūru. Gribētos jau, lai saglabāšana nebūtu apdraudēta, bet…
– Kas ir šis apdraudējums? Mūsu ir mazāk, viegli pieņemam citu kultūru? – Lielākais apdraudējums – tradīcijas dzīvā pārmantošana ir pārtrūkusi. Vidzemē jau sen. Latgalē iztiek ar to, kas ir. Tur ir tautas muzikanti. Dažā pagastā darbojas vairāk folkloras kopu nekā visā Vidzemē. Apdraudējumu veicina tradīcijas pārrāvums un nezināšana. Pasākumu ir maz, informācijas nav. Var pat teikt, ka darbošanās folkloras jomā ir kas ekskluzīvs. Cik tad ir pulciņu, kopu?! Katrā līdz desmit dalībnieku. Ja
izglītības sistēmā būtu vieta arī tradicionālajai kultūrai un folklorai, jaunajai paaudzei būtu par to izpratne. Nezināšana katastrofāli aug. Par tērpiem arī zināšanu nav, pasākumos nāk klāt, prasa, vai tad latviešiem tādi tērpi bijuši. Senvēsturi nezina. Atmodas laikā interese par latvisko bija liela.
Nezinu, kāpēc ir tāds uzskats – tie, kuri darbojas, to dara prieka pēc, viņiem jau neko nevajag. Jā, folkloristi tiek galā. Paši šuj tērpus, gatavo instrumentus, ja gribēs, aizbrauks uz pasākumiem. Skolā vajadzētu iemācīt, kas ir folklora, dot ieskatu, izpratni. Tautas dziesmās ir visas dzīves gudrības. Tradicionālā kultūra un folklora atbild uz svarīgiem un šodien īpaši aktuāliem jautājumiem – tā māca būt zaļam, saudzēt vidi, izturēties ar pietāti pret visām dzīvām būtnēm, būt saudzīgam pret to, kas ir apkārt, nepatērēt vairāk, nekā vajadzīgs pašam, izmantot tā, lai paliek arī citiem. Tā ir pretstats vardarbībai, materiālismam. Folklora audzina līdzdalību, atbildību un garīgumu. Darbošanās tradicionālajā kultūrā ir viens no labākajiem veidiem, kā ģimenei būt kopā. Folklora ir par ģimeni, ģimenei, katrs tur var atrast kaut ko sev – gan bērni, gan vecāki. Katrs var dziedāt, dancot, spēlēt savam priekam, izaugsmei. – Kāds pašai bija ceļš tradicionālās kultūras iepazīšanā? – Nekas nenotiekot nejauši. Bija brīdis, kad gribēju kaut kur piedalīties. Vīrs Andris pina klūdziņas, bija uzaicināts ar “Dzietiem” piedalīties kādos pasākumos. Dace Balode bija teikusi, ja es gribu piedalīties, lai nākam abi kopā. Tā arī aizgājām. Tas bija Atmodas laikā. Tad vairākus gadus Rožu ģimene pati uzstājās, tad radās folkloras kopa “Ore”.
Esmu beigusi bērnu mūzikas skolu, dziedājusi korī, dejojusi. Skolas zināšanas folkloras kopā nepalīdz, tieši otrādi – jāmēģina atcerēties, ko bērnībā esi dzirdējis, redzējis. Katra pieredze, jo sevišķi senais, palīdz. Tagad saprotu – Andra vecāmāte taču bija teicēja. Viņa nedziedāja, bet stāstīja par ikdienu, kā bija senos laikos, ko darījuši. Viņai patika runāt, viņa varēja stāstīt, stāstīt. Bet mums nebija laika. Tagad saprotu – vajadzēja pierakstīt, paņemt diktofonu.
Laikam jau pašam jāsasniedz zināms vecums, lai to novērtētu. Kāda pirms gadiem bija attieksme? Derīgs ir tikai jaunais. Metām ārā koka mēbeles un pirkām gatavotas no skaidu platēm. Tante ar smalkiem rokdarbiem slaucīja putekļus. Kad vecāmāte bija aizsaulē, uzzināju, ka viņa bijusi izcila rokdarbniece. Es bērnībā par to nedomāju un neviens arī neteica. Tagad saku – kāpēc man nemācīja. Lai gan, ja mācītu, diezin vai to darītu.
Man nebija pārliecības, ka varu tā vienkārši paņemt rokās instrumentu un spēlēt. Pašam līdz tam ir jāizaug. Dzimtā arī muzikantu nebija. Izglītības sistēma to bremzē, jo ir uzskats, ja neesi beidzis kādu skolu, tu nevari spēlēt. Ja lemts spēlēt, spēlēsi.
Tērpus sākām gatavot, strādājot Āraišos muzejparkā. Bija vasaras, kad visi četri, arī abas meitas, dzīvojām pa Āraišiem. Dažreiz man tērpu aizdeva, tad radās vēlēšanās, ka pašiem vajag. Vīrs Andris sāka taisīt rotas, nopirkām stelles. Neko nemācējām, bet, ja vajag, viss iznāk. Viņa austa arī mana villaine un arī pusotrs tūkstotis riņķīšu ir viņa gatavoti. Viņš ir apguvis visdažādākos amatus. Viņam, tāpat kā meitai Rasai, ir īpašas rokas, neko nesaka, knibinās, kamēr sanāk. Man arī ļoti gribas, bet tik veikli neiznāk. Laikam nav tādas pārliecības.
Kā folkloras žanrs ir izzudis stāstnieks. Cilvēks, kurš raiti stāsta, kaut anekdotes, kas ir mūsdienu folklora. Tas ir interesants žanrs, bet daudz jāmācās, jātrenējas. – Kā nonācāt līdz dančiem?
– Tikko sāk spēlēt mūzika, man kājas sāk cilāties. Cēsīs arī agrāk kāds bija gribējis rīkot danču vakarus. Nekas neiznācis, jo neviens īsti nezinājis, ko tas nozīmē. Arī, ja muzikanti visu laiku jāimportē, nekas labs nevar sanākt. Domājām, mēģināsim, atnāks viens, nākamreiz varbūt divi. Aicinājām Rīgas danču klubu talkā. Nu jau ceturtais gads, ir ap simts entuziastu, ikreiz puse atnāk. Viņu vidū daudz jauniešu. Sākumā atnāk līdzi draugiem, tad iesaistās, jau brauc uz pasākumiem Brīvdabas muzejā.
– Jūs darbojaties arī senvēstures rekonstrukcijas grupā “Gerdene”?
– Mūs uzaicināja. Esam cilvēki 15, dažāda vecuma, ģimenes ar maziem bērniem. Satiekamies reizi mēnesī, kāds ir sagatavojis kādu informāciju – par senajiem ēdieniem, kādu amatu, kaut ko pats jaunu uzzinājis, uzaicinām kādu, kurš prot retu amatu. Vasarā piedalāmies dažādos pasākumos – rādām senos amatus, stāstām. Tas arī ir entuziastu pulciņš. Ārpus Rīgas ir kādas četras šādas grupas. Daudz laika un resursu jāiegulda
– Kāpēc to visu darāt? – Man liekas, tas ir pats labākais, ko var darīt. To nevar saukt par kādu nozari – tā ir dzīve. Folklora aptver visu, un viss ir tik interesants. Kaut tikai pietiktu laika. Mēģinu dziju ar augiem krāsot, sanāk tik krāsainas. Vajadzētu ar kādu teicēju pastrādāt un iemācīties labāk dziedāt. Gribas labāk iemācīties spēlēt. Protu tikai ģīgu, mācos kokli. Ja vajag, varu pasist bungas, bet arī tās vēl jāmācās. Tā tikai šķiet – kas tur liels – spēlē tik! Muzikantiem ir jāsaspēlējas, jājūt ne tikai ritms, bet arī otrs muzikants.
Pati sev ik pa laikam atklāju – ar cik pārsteidzoši daudzām mūsdienu dzīves jomām saistīta tradicionālā kultūra un folklora. Bioloģiskā lauksaimniecība – dzīva folklora! Arī vides aizsardzība. – Kas pašai palīdz saglabāt latvisko? – Garīgi stipros jau nevar iznīdēt. Man palīdz vide, tas, ko darām. Ja esi viens kā saliņa okeānā, nekas neiznāks, ja ir domubiedri, tas nav grūti. Ja ir daudz tādu mazu saliņu, tas palīdz. Darboties folkloras kopā, izzināt latvisko – man tā ir nepieciešamība, kura kaut kā tiktu piepildīta. Ja nedancotu, nespēlētu, varbūt ceptu maizi, vāktu zāļu tējas. Ir taču tik daudz dažādu amatu. – Ko darāt ikdienā? – Strādāju par lietvedi. Man nekad nav padevušās papīru lietas. Darbā esmu spiesta būt precīza un lietišķa. Tas noder biedrības tradicionālās kultūras iniciatīvu centra “Kaste” vadīšanā. Centram rakstu projektus, lai piesaistītu naudu. Mēģinu cīnīties ar papīriem, līgumiem. Kāpēc “Kaste”? Ja to uztver kā “kaste” – tad tajā var daudz ko noglabāt. Ja saka – kas te – tad tā jau ir tēma pārdomām, kas tad tur īsti ir.
Nav jēgas gausties, ka naudas par maz, jāstrādā. Gribētos cerēt, ka atnāks ieinteresēti cilvēki, kuri gribēs darboties, ieguldīs laiku un resursus. Ja patīk, tad spēka pietiek. Gandarījums ir lielāks par nogurumu.
Komentāri