Dabas atmoda. Pavasaris. Lieldienas. Īpašs laiks katram. Par to īpašo un vispār cilvēcīgo saruna ar Vecpiebalgas ev.lut. baznīcas draudzes svētdienas skolas skolotāju Guntu Grīnbergu.
– Kāds bija ceļš līdz kristīgu Lieldienu izpratnei?
– Bērnība man bija kā daudziem
– oktobrēnu, pionieru laiks. Vecāmamma bija ticīga. Kad Gagarins uzlidoja kosmosā, viņai teicu: ”Gagarins tur bija, Dieva nav.” Laikam jau padomju cilvēkiem šāda saruna bija klasiska. Bet viņa vienkārši noteica: ”Meitiņ, nezaimo.” Viņa par mani lūdza.
Vēl šodien mēs pat neapzināmies, kā bijām apzagti, dzīvojot bez garīgo vērtību izpratnes. Mūsu dvēseles izauga ar ideoloģiskām vērtībām, kurām pamats ņemts no Bībeles, tikai ikonas vietā Ļeņins.
Man bija klasesbiedrene kristiete, skolotāji draudzību izjauca. Tas bija ārkārtas notikums. Un sēkliņa tika iemesta zemē. Viss atkarīgs, kad uzdīgst.
Caur bērniem atgriezos pie Dieva. Meitas gribēja kristīties, es arī. Pirmoreiz, kad aizgāju uz baznīcu, man likās, ka visu varu izdarīt, bet kāpēc man jāmetas ceļos, es to nevaru. Šodien vien brīnos, kādiem tik gariem mēs nemetamies ceļos, kam tik neuzticamies. Vēl nesen apkārt ceļoja Jeruzalemes maizes ieraugs. Tu ieraudzē, izcep un apēd, tad dod ieraugu tālāk un tev būs svētība, ja nedosi tālāk, nebūs. Cilvēki mīļie, vai zināt, caur cik rokām tas nācis? Varbūt tevi nezin uz ko iekodēs. Ir jāsakārto attiecības ar Dievu, un tad tiksi pie īstās maizes. Ja es ticu, var palīdzēt vitamīns, ja ne, arī stipra tablete var nelīdzēt. Kas ir ticība? Paļaušanās uz neredzamām lietām par to, kas būs.
Desmit gadus pēc kristībām ar Dievu biju uz jūs, bet jau sapratu – ja cilvēks nokristās,
Dievs ņem savā aizsardzībā.
Viņš mani lēni, neatlaidīgi veda pie sevis. Viņš ir tik tolerants, neko neuzspiež, kaut varētu pavēlēt – mīli mani. Viņš ļauj izvēlēties un saprast to bagātību, ko dod. Bieži vien cilvēki sāk meklēt Dievu, kad viņiem grūti. Kad labi, nevajag. Tā teikt, Dievs neaiztiek mani, es viņu. Kad cilvēks bez kristīgo vērtību bagāžas nonāk lielās nepatikšanās, tad domā, kāpēc. “Dieviņu palūdz,” slimnīcā mani pamācīja kāda krievu tantīte. To darīju, un nebija svarīgi, kādiem vārdiem. Dievs svētīja ārsta rokas.
Manī urdīja nepiedošana – ar prātu to sapratu. Kāpēc cilvēki krīt depresijā? Nespēj piedot, un nelaimēs vaino visus, arī Dievu -es taču tik laba, tik taisnīga, kā es varu piedot! Cilvēks redz tikai savu paštaisnību. Kad pagriežamies pret Dievu, rodam atbildes. Dievs lauza manu lepnību. Nolika situācijās, no kurām izejot, vai nu mācījos, vai nokļuvu atpakaļ. Tāda ir tā Dieva pedagoģija. – Bet vai tad man nepienākas Dieva mīlestība, aizsardzība, ceļa rādīšana?
– Esmu Dieva bērns, man pienākas – to sludina jaunās reliģijas. Varbūt tajās pietrūkst ciešanu teoloģijas. Lieldienas – tā ir tā krusta zīme, pie kuras es gribu mainīties, iet cauri arī ciešanām. Varbūt pilnīgi pretējā virzienā. Lieldienas ir kristiešu lielākie svētki, uzvara pār nāvi. Te ir tas Dieva āmen un Jēzus Kristus uz krusta izdvestais – viss piepildīts. Viņš uzņēmās mūsu grēku nastu, viņš zināja, ka kauss būs jāizdzer. Dieva akceptēta augšāmcelšanās ir tā uzvara pār nāvi, lai cik zemu cilvēks būtu kritis, viņam jāsaprot, ka gluži kā pazudušais dēls viņš var pateikt – esmu grēkojis, piedod! Viņam ir piedošanas iespēja. Tās tik ļoti pietrūkst mūsdienu pasaulē, jo cilvēki ir ļoti nocietinājušies, un ļoti žēl, ka manā paaudzē daudzi nespēj pārkāpt pāri savam lepnumam, papriecāties par to, kas ir, bet tur dusmas par to, kā pietrūkst. Tāpēc arī
sākas veselības problēmas. Tur ir tas brīnums, vārdi Bībelē – viss piedots. Tas nozīmē: kas ir bijis – aizmirsts, viss sākas no jauna. Kad esi no pagātnes bagāžas atbrīvojies, nedomā, ka būsi ar spārniņiem, tāpat būs kritieni un klupieni, bet tev ir kāds, kam lūgt palīdzību, spēku. Tas nenozīmē, ka nekļūdīsies. Bet ir kāds, kas atgriež atpakaļ, liek padomāt, kas noticis, nevis kā modernajā psiholoģijā – tev ir tiesības, tu visu vari. Jāmeklē sevī.
Man tuvi vārdi – mēs esam brīvi, radīti pēc Dieva tēla un līdzības, bet nebrīvi, tāpēc, ka radīti. Mums ir šī atbildība radītāja un cilvēku priekšā. Saņemot garīgo bagātību, jūties tik pilns, ka jādalās.
Pirmie, kam sacīju, ka jūtos piepildīta, mīlēta, ka manī ir spēks, uz mani tā dīvaini skatījās, tad viens teica: ”Bet kā tev ar galvu?” Atbildēju – paldies Dievam, beidzot man tas prāts ir iedots. Cilvēki neizprot. Es taču pirms tam biju tāda pati.
– Ko bērni iegūst, apmeklējot svētdienas skolu?
– To pajautāju kādai divu bērnu mammai. Viņi ir kļuvuši disciplinēti – svētdienas rītā jāiet uz skolu. Kad sastrīdas, vērtē, kāpēc. Arī mammai vieglāk, jo bērni zina baušļus, viņai ir uz ko balstīties. Esmu novērojusi, ka pusaudža vecumā šiem bērniem ir vieglāk sevi aizstāvēt, nepakļauties vienaudžu spiedienam.
Vecāki nav auguši ar kristīgām vērtībām un tās neizprot. Mūsu pienākums -no mazotnes bērnam iedot izpratni. Vai viņš dzīvē būs aktīvs kristietis, vai dzīvos pēc šīm vērtībām, ir paša ziņā.
Lai kādi ir motīvi, kāpēc vecāki laiž bērnus svētdienas skolā, bet tā doma, ja bērnu nokristīšu, Dievs dzīvē pasargās, paliek. Kādai mammai meita stāstījusi, ka gājusi caur mežu, sameties bail, sākusi skriet un skaitīt lūgšanu, bailes pārgājušas. Kādam puisītim ģimenē notika nelaime, kaimiņu bērni mājās par viņu aizlūguši.
Labai domai ir spēks – to jau saka arī psihoterapeiti.
Bieži domāju par tiem, kurus izsūtīja uz Sibīriju. Ko tik viņi nepārdzīvoja, bet viņos ir gaišums, nav negatīvisma. Kas viņiem palīdzēja izdzīvot? Kas trimdas latviešiem palīdzēja saglabāt latvietību?
Patiesi biju sašutusi par raidījumu ”Brīnumi notiek”. Situācija – puisītim mamma gadu strādā Īrijā, nav atradusi laiku atbraukt. Pat uz Ziemassvētkiem. Puisītis televīzijas studijā sēž, ierāvies sevī. Atskan balss: ”Brīnumi notiek”. Ekrānā parāda mammu, kura saka, ka nevarējusi atbraukt, ka mīlot. Bērns vēl dziļāk ieraujas sevī. ”Cik ilgi tu neesi mammu redzējis?” Zēns klusi nočukst: ”Gadu.” ” Brīnumi notiek.” Puisītis vēl dziļāk ieraujas sevī. Un studijā ienāk mamma. Kāds emocionāls pārdzīvojums tas bija bērnam. Kāpēc viņu mocīja? Nevis priecāties, bet kliegt šajā situācijā vajadzēja. Jā, mūsu valsts ir nesakārtota, bet vai mamma sešgadīgu bērnu nevarēja ņemt līdzi? Mammai kā kaķenei bija bērns jāvelk līdzi, nevis jāiet vieglākais ceļš – aizbraukt. Bērns ir tava atbildība Dieva un cilvēku priekšā. Tev viņš ir uzticēts, lai kādi ir apstākļi.
No vairākiem esmu dzirdējusi: ”Mēs tur Īrijā cītīgi ejam baznīcā.” Jā, bet neesot jau īsti labi, jo mācītājs kaut ko pa prātam neesot pateicis. Mēs ejam skatīties uz mācītāju kā uz aktieri. Tajā baznīcā neiešu, mācītājs nav labs. Bet ejam taču Dieva vārdu klausīties – Cilvēks gaida tādu brīnumu, kas iekrīt rokās, un nekas nav jādara?
– Kristietība jau ar to atšķiras, ka pašam ir jāpadomā, kas ar tevi notiek. Kā es varu mīlēt tuvāko, ja nemīlu sevi? Ja manī nav mīlestības, man nav ko dot. Ir cilvēki, ar kuriem gribas satikties, bet ir tādi taisnie, ar kuriem negribas, kaut viņi visu dara pareizi, ir kā paraugs. Viņos nav mīlestības pret sevi. – Iegādājas aizvien dārgākas un greznākas lietas – to taču dara, sevi lutinot, mīlot. – Māja, manta, mašīna. Tad rodas skaudība. Kāpēc Kains nogalināja Ābelu? Skaudība. Nenovīdība. Dusmas. Cilvēks tāpat kā Dievs ir trīsvienīgs – prāts, jūtas, griba. Ja viss līdzsvarā, tad simboliski izskatās kā mersedesa zīme. Tikko viens gūst virsroku, līdzsvars izjūk, un cilvēks sevi sagrauj.
Cik bieži mums rokas nolaistas – cik grūti, man nekā nav. Kad ir bijis viegli? Vai nav jāpriecājas, ka esi vesels, ka ir dzīvoklis, ģimene? Nevajag sevi graut.
Man jāparāda, ka esmu visskaistākā, ka man viss ir vislabākais – sunītim vislabākā soma, mašīna jaunākā. Citādāk izpausties nemāku. Bet viss ir līdz reizei, jo esam nolikuši sevi augstāk par citiem, arī Dievu. Un pienāk brīdis, kad esi tik vientuļš, kad apkārt jāliek sēta, jo pārņem bailes, ka tik kāds nenofotografē. Bet katram var ceļš mainīties.
Sauciet, kā gribat, var teikt – grēks, var teikt – esi aizšāvis garām. Lēnām mūs pieradināja, ka laulība nav nekāda institūcija – padzīvosi ar vienu, otru, izmēģināsi. Nekādas atbildības, gan jau bērni paši kaut kā. Arī viņi tiek pieradināti. Lēnītēm pierodam. Pašsaprotams kļūst tas, kas vēl nesen nebija pieņemams. – Vai ikreiz pirms svētkiem cilvēki apņemas mainīties, būt labāki. Reti kādam izdodas.
– Ne jau tāpēc, ka ēd vai neēd, Dievs tevi citādāk uzlūkos. Varbūt izvairīties no sliktām domām. Kāds prieks bija Pūpolu svētdienā! Arī Atmodas laikā visi bijām tādā pašā eiforijā. Tad nāca vilšanās. Kur brīnums? Kāpēc grūti pieņemt visu, kas nav viegls? Nav neviena, kas parāda ceļu. Jēzus tiešām augšāmcēlās. Dievam ir plāns, bet tas nav ar varu piespiest mīlēt. Katram ir dots šis laiks, tas jāpiepilda, nevis jāskatās, kā to dara kaimiņš. Piedošanu saņemsi, kad sevi noliksi pie krusta. Tāpēc tik svarīgas Lieldienas – tā ir garīgā nāve un augšāmcelšanās. Es pieņemu Jēzu un ar viņu ceļos augšā, uzvarot garīgo tumsu, kas bija dvēselē. Varu tikai novēlēt, lai pa īstam notiek šī augšāmcelšanās.
– Lieldienu pierasts simbols ir krāsotas olas.
– Ola ir dzīvības simbols. Pirms svētkiem krāsot olu, tā ir iespēja ģimenei
kopā darboties. Bērniem tik ļoti patīk šūpoties. Tas ir prieks.
Komentāri