Skaisti kādreiz, skaisti tagad. Izrādot iepriekšējo paaudžu un savus rokdarbus, stāstot atmiņas Jadviga Jāgere, Vallija Vilciņa, Sallija Rostoka, Silvija Grīnmane un Dzidra Potapova (un vēl varbūt Guna Rukšāne) kopā pavada laiku. FOTO: Sarmīte Feldmane
Kad dārzos briest raža, Stalbes centrā veco koku paēnā pensionāru biedrība “Dzīvotprieks” ikvienu aicina atvērt pūra lādes.
“Rokdarbi ir liecinieki gadu desmitu un simtu prasmēm. Esam saglabājušas savu mammu un vecmāmiņu rokdarbus, daudzas aizvien darina brīnišķīgus darbus. Ir jālepojas ar senču mantojumu un to, ko pašas protam, ko darām,” stāstīja biedrības vadītāja Grieta Grosberga.
Austi galdauti, adījumi, tamborējumi, kurus darinājušas iepriekšējās paaudzes, un turpat līdzās šodienas paaudzei pazīstamas rotas, grezns augu paklājs. Sarunās pasākuma dalībnieces iesaistīja puķu selekcionāri un rakstnieci Gunu Rukšāni, kas saietā piedalījās kopā ar mazmeitu Paulu.
Jadviga Jāgere no sava pūra atnesusi Ziemeļlatgales darinājumus. “Katrai meitai bija jānoauž galdauti, lai būtu, ko klāt uz kāzu galda. Un kāzu galdi bija gari. Audām segas un visu neapciešamo, jo veikalā taču nopirkt nevarēja,” atmiņās kavējās Jadviga un piebilda, ka mājās skapī galdautu daudz, bet jaunajai paaudzei cita mode, grib veikalā pirktos. Ilona Rulle ar lepnumu rādīja vecmāmiņas tamborētās spilvenu endzetes, mammas krustdūrienu izšuvumus, arī grezno galdautu, kas top brīvos brīžos.
Katrai pasākuma dalībniecei savs atmiņu stāsts par vecmāmiņām, mammām, kuras bija prasmīgas rokdarbnieces, un arī par savu aizraušanos ar rokdarbiem.
Inta Rajecka pastāstīja par savu māju “Baiciemu”. Tajā 1867. gadā atvērta pirmā skola Rozbeķu pagastā un darbojusies 20 gadus. Ģimene ar cieņu atjauno veco māju, kas aizvien sagādā pārsteigumus. Jumtu mainot, bēniņos atrasta dziesmu klade, kas datēta ar 1910. gadu. Inta arī kavējās atmiņās, cik prasmīgas rokdarbnieces bijušas dzimtā, kā savulaik Stalbes deju kolektīvam, kas bija viens no labākajiem rajonā, tika darināti tērpi, cik daudzi iesaistījās, lai kolektīvam tie būtu. Vēlāk tikpat neatlaidīgi tapa tautastērpi Rozulas skolas dejotājiem. Arī citas stalbēnietes atminējās, cik aktīvi bija pagasta ļaudis, ko kopā darīja.
Tautas namā visus gaidīja pārsteigums — selekcionāres Gunas Rukšānes 20 flokšu šķirnes. Kā pastāstīja Guna, dārzā vēl zied tikpat, un arī tikpat noziedējuši. Selekcionāres pūrā ir 50 jaunas šķirnes, kurām doti vārdi.
“Katrs zieds, augs nes savu vēstījumu,” atgādina dārzniece un pastāsta, ka pirms gadiem dzīvesbiedrs Jānis Rukšāns jautājis, vai arī viņa nevēlas nodarboties ar selekciju, atbilde bijusi skaidra — dabā jau ir tas visskaistākais. “Tad vienu vasaru flokša cerā, kas ziedēja rozīgiem ziediem, ieraudzīju ziedkopu — balta ar rozā nojausmu. Brīnumu parādīju Jānim. Viņš vien noteica: “Ko gaidi? Atdali un būs selekcijas floksis!”,” pastāstīja Guna. Viņa arī mudināja ikvienu pamēģināt, radīt savu flokšu šķirni. “Flokši saziedas. Ja ļauj sēkliņai nobriest un iekrist zemē, tad jau pēc gada var uzziedēt kas jauns. Rudenī, kad sēklas dzeltenas, nolauziet, ielieciet tūtā ar ziedkopu uz leju un ļaujiet, lai istabā paukšķot sēklas izbirst. Uzreiz var sēt, labāk podiņā, ierakt dārzā un aizmirst,” pieredzē dalījās novadniece. ‘Juna’, ‘Mis Perfektā’, ‘Ceriņš’, ‘Paulīne’, ‘Zeltactiņa’ — katrai savs skaistuma valdzinājums, katrai pasākuma dalībniecei kāds floksis patika vislabāk.
“Pamazām varam atteikties no holandiešu šķirnēm. Vienīgi zilais ‘Blue Paradise’ ir neatkārtojams. Tā īsto krāsu var redzēt, kad riet saule, dienā tam ir violets tonis,” pastāstīja Guna.
“Tik daudz jauku stāstu, mūzika spēlē, flokši un citas pasākuma dalībnieku sanestās puķes smaržo, diena jauka, esam kopā — vasara varētu būt mūžīga,” cita citu papildinot, pasākumu vērtēja tā apmeklētājas.
Komentāri