Kristīnes un Edmunda brīnumzemē

“Darbu kalendārs mācību gada pirmajam periodam jau ir diezgan pilns,” atzīst Kristīne un Edmunds Sprūdži, pastāstot par interešu izglītības iestādes “Mazās brīnumzemes” nodarbību rezervācijām.

“Darbu kalendārs mācību gada pirmajam periodam jau ir diezgan pilns,” atzīst Kristīne un Edmunds Sprūdži, pastāstot par interešu izglītības iestādes “Mazās brīnumzemes” nodarbību rezervācijām.

Viņi “Druvai” pastāsta, ka “Mazā brīnumzeme” likumsakarīgi ir Cēsu uzņēmums, jo abi bijuši saistīti ar pilsētu. “Mana ģimene ir cēsinieki un arīi pati esmu te dzimusi, bet Edmu­ndam vecvecāki ir no šejienes,” atklāj Kristine, piebilstot, ka “Mazā brīnumzeme” gluži saprotami tikusi “pierakstīta” Cēsīs un nu jau kopš dibināšanas mājo šeit 12 gadus. Viņa paskaidro: “Sākām darboties Cēsīs 2014.gada augustā. Tieši šajā mēnesī ir 12 gadu jubileja.”

Uzņēmuma īpašnieki atzīst, ka nebūt Rīgā ir apzināta izvēle un ar šo lēmumu viņi ir apmierināti. Divpadsmit gados uzņēmuma ikdienā gan esot izdzīvoti vairāki cikli. Sākotnēji bijis jāatrisina telpu izaicinājums. “Tad mūs pie sevis vēlējās redzēt Laurenču sākumskola Siguldā. Mums tur bija piecu gadu līgums par lielām atsevišķām telpām pirmajā stāvā,” stāsta Kristīne. Skolā bijusi iespēja vienu telpu veltīt miniatūrajai ekspozīcijai, no kuras paš­reizējā apmešanās vietā radošajā un digitālajā kvartālā “Rainis” redzams tikai neliels stends. Abi uzņēmēji atzīst, ka korekcijas darbības veidā ieviesis kovida pandēmijas periods. “Un tagad, ņemot vērā, ka transporta izdevumi nekļūst lētāki, skolas pamatā sāka gribēt, lai mēs braucam pie viņiem,” saka Kristīne.

Jautāti, kā notiek nodarbības, aizbraucot klātienē uz skolu, Edmunds un Kristīne paskaidro, ka nekādu īpašo atšķirību no tā, kā pasākums norisinoties “Mazajā brīnumzemē” Raiņa ielā 25, neesot. Tāpat skolēniem tiekot piedāvātas divu veidu nodarbības – STEM jomā, kas ietver elektroniku, pneimatiku un 3D maketu būvi, kā arī pilsoniskās līdzdalības, kurās apgūst saskarsmes prasmes, digitālo komunikāciju un klases saliedēšanu.

Kā skaidro Edmunds, lielākajai daļai skolēnu tieši “Mazās brīnumzemes” nodarbībā izdodas radīt savu pirmo elektronikas projektu. Tas, ko tieši bērni lodēs nodarbībā, lielā mērā esot atkarīgs no viņu vecuma un tā, kādi mācību mērķi ir jāsasniedz. Tāpat interesantas esot nodarbības arī pneimatikā un mehatronikā, kur vairāk sanākt iedziļināties ražošanas iekārtu darbināšanā. Vaicāts, kāda vecuma bērni “Mazās brīnumzemes” zinības var apgūt, Edmunds atbild:

“Visi, kas skolā ir, sākot no pirmās klases.” Nodarbības tiekot pielāgotas katra vecuma spējām.

Edmunda pārziņā “Mazajā brīnumzemē” ir STEM prasmju nodarbības, savukārt Kristīne rūpējas par pilsoniskās līdzdalības jomu. Viņa gan pati teic: “Latviešu valodā šo prasmi, ko apgūstam, laikam labskanīgāk būtu saukt par saskarsmi. Tā ir saskarsme gan klātienē, gan digitālā formā.” Dažādos vecumposmos par to nodarbībās tiekot runāts atšķirīgi. “Runājam, kā būt veiksmīgam, kā būt drošam, kā nedarīt pāri citiem, kad komunicē,” vairāk nodarbību sarunas ieskicē Kristīne, uzsverot, ka mācot saskarsmes prasmes, būtiski ir rosināt izpratni, ka visi ir cilvēki un komunikācijai ir jābūt cieņpilnai. Dažkārt Kristīni palīdzēt pilnveidot saskarsmes prasmes aicinot arī uzņēmumi. Viņa gan spriež, ka pieaugušā vecumā tā jau vairāk ir cīņa ar sekām. Kristīne arī tūdaļ piebilst, ka šīs prasmes apgūstot, nav tā, ka vienā brīdī var uzskatīt, ka viss ir jau zināms, bet gan visu mūžu var sevi pilnveidot. Tāpat šajās nodarbībās tiekot mācīts, kā labāk orientēties digitālajā vidē, kā to izmantot lietderīgi un jēgpilni.

Tas, ka bērniem neinteresē STEM joma, drīzāk esot pieņēmums, nevis realitāte, spriež Edmunds. Viņš saka: “Viņiem jau visbiežāk vienkārši nav iespējas visas tās interesantās lietas izmēģināt.” Kā piemēru Edmunds pastāsta savu pieredzi, kad “Mazajai brīnumzemei” mājojot Laurenču skolā, bijusi iespēja piedāvāt skolēniem nodarbības arī kā regulāru pēcstundu pulciņu un zēni un meitenes, kas tajā iesaistījušies, patiešām aizrāvušies, pašu spēkiem būvējot dažādus radiovadāmus kuģīšus, robotiņus un citas interesantas lietas. “Kopumā ņemot, iespējas izmēģināt STEM praktisko risinājumus un tos izzināt parasti ir ļoti minimālas,” uzskata “Mazās brīnumzemes” īpašnieks. Viņš arī pieļauj iespēju, ka daļēji par STEM jomu ir radies maldīgs priekšstats, ka tās ir tikai IT tehnoloģijas — datori, programmatūra, rīki un digitālie risinājumi, lai gan pēc būtības STEM ietver daudz vairāk. Edmunds gan uzsver, ka mūsdienās arī izglītības sistēma pamazām mainās, iekļaujot arvien vairāk praktiskas un interesantākas pieejas STEM priekšmetu apguvē. “Tomēr ar to ir par maz, tāpat kā ar vienu tādu “Mazo brīnumzemi” ir daudz par maz.” Viņaprāt, būtu svarīgi arī šajā jomā ieguldīt tikpat lielu finansējumu, kā tas tiek darīts dziedāšanai, dejošanai un sportam.

Jautāts, vai interesi par STEM nevajadzētu sākt veicināt agrākā vecumā, bet ar vienkāršāku pieeju, Edmunds piekrīt un pats atzīst: “Sestajā klasē sākt mēģināt ieinteresēt jaunieti par tehnoloģijām, ir daudz par vēlu. Tas inženieris jau tur ir nokavēts.” Viņš piebilst, ka šo interesi veicināt būtu jāsāk jau bērnudārza vecumā, vēlākais pirmajā klasē.

Runājot par pirmās klases audzēkņiem, Kristīne tūliņ nodemonstrē uz galdiem papīra krūzītēs saliktās detaļas, kas novietotas uz katra darba galda “Mazās brīnumzemes” telpā. Viņa paskaidro, ka pirmklasniekus pie lodēšanas praktiskajām iemaņām viņi labprātāk laižot mācību otrajā pusgadā, jo tad bērni jau vairāk apguvuši pildspalvas satvērienu, kas ir svarīga prasme arī lodējot. Pieredze rādot, ka ikkatrs, neatkarīgi no viņa vecuma, esot priecīgs nodarbības beigās tikt pie paša izveidotas vabolītes, kam tumsā spīd acis.