Pagājušā gada vasarā no Eiropas Ekonomikas atveseļošanas plāna piešķirtie 13,26 miljoni eiro (9,32 miljoni latu) piena nozares pārstrukturēšanai būtu jāizmanto gudri, biznesa portāla “Nozare.lv” organizētajā diskusijā par piensaimniecības nākotni teica AS “Rīgas piena kombināts” (RPK) valdes priekšsēdētāja Ināra Driksna.
Zemkopības ministrijas (ZM) Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktore Rigonda Lerhe stāsta, ka ZM Eiropas Komisijai paziņojusi, ka pusi no 13,26 miljoniem eiro ieguldīs saimniecību modernizācijai, bet otru pusi – pārstrādes uzņēmumu modernizācijai jeb pievienotās vērtības radīšanai. “Taču joprojām notiek iekšējas diskusijas, un konkrēts lēmums vēl nav pieņemts. Tāpat nav izstrādāti arī konkrēti kritēriji un nosacījumi finansējuma sadalei,” stāsta Lerhe.
“Vērtējot Latvijas piena pārstrādes uzņēmumus Eiropas Savienības mērogā, Latvijā nav neviena liela pārstrādes uzņēmuma, tas ir valstiski slikti. Mums notiek sarunas ar ražotājiem, un esam piedāvājuši savas iespējas, jo RPK ir infrastruktūra, laboratorija, laba pieredze eksporta tirgos, ražošanas jaudas. Būtu ļoti labi, ja latvieši beidzot varētu vienoties, kā šo naudu gudri izmantot, lai nebūtu kā līdz šim – katrs latvietis savā stūrītī. Par sadarbības iespējām esam runājuši jau ar SIA “Piena partneri” valdes priekšsēdētāju Vladislavu Butānu, kā arī citiem ražotājiem,” stāstīja Driksna.
LPPKS “Trikāta KS” valdes priekšsēdētājs Uldis Krievārs stāsta, ka viņš kooperatīva valdi aicina izvērtēt dažādus sadarbības piedāvājumus. “Eiropas pieredze gan liecina, ka nav tāda uzņēmuma piemēra, kur daļa uzņēmuma pieder pārstrādei, daļa – kooperatīviem, vēl daļa – investoriem, jo katram ir atšķirīgas intereses. Eiropā daļa pārstrādes uzņēmumu pieder vai nu kooperatīviem, vai arī privātajam sektoram. Pērn piensaimniekiem bija ļoti smags gads, tādēļ zemniekiem nav brīvu līdzekļu, ko ieguldīt uzņēmuma attīstībā,” atzina Krievārs.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Armands Krauze uzskata, ka gadījumā, ja kooperatīvi nespēs vienoties ar vietējiem pārstrādes uzņēmumiem par efektīvākiem uzņēmumiem, pēc pieciem gadiem pārstrādes uzņēmumus nepārstāvēs latvieši, jo diemžēl globalizācija turpinās. “Mazās saimniecības nevis bankrotē, bet pārtrauc savu darbību, jo tas nav ekonomiski izdevīgi. Bankrotē tās saimniecības, kuras ir neapdomīgi investējušas. Ja ražotāji nevienosies ar pārstrādātājiem, Latvijas pārstrādes uzņēmumiem būs problēmas,” prognozē Krauze.
“Runājot par kooperatīviem, manuprāt, nevajadzētu noliegt kooperatīvu lomu. 2007.gadā zemniekus māca izmisums, jo arī viņiem vajadzēja attīstīties, būvēt fermas, taču tas nenotika, jo nebija līdzekļu un globāla redzējuma ne tolaik, ne tagad. Tikko bijām pie ministra, lai runātu par piena nozares attīstības stratēģiju. Arī patlaban nav skaidrs, kādas saimniecības attīstīt – ar četrām govīm, 100 govīm vai 1000 govīm, kur rast līdzekļus šim mērķim,” norāda Butāns.
Viņš uzskata, ka kooperatīvi savu darbu ir izdarījuši, jo ir panākuši adekvātu piena iepirkuma cenu. “Man šķiet, ka katram ir jādara savs darbs. Jautājums par jauna pārstrādes uzņēmuma būvniecību ar jaunu pievienoto vērtību ir retorisks. Ir jāskatās no valstiskā viedokļa, jo pašlaik tikai “Preiļu siers”, ja tam būtu pietiekami daudz piena, varētu lielos apjomos ražot produktus eksportam, bet citu lielu uzņēmumu nav. Tā arī ir zināma Latvijas nelaime, ka iepriekšējos gados valsts ļoti liberāli piešķīra līdzekļus uzņēmumu attīstībai un katrs tos ieguldīja, kā gribēja. Atbalstu priekšlikumu, ka esošajos apstākļos ir jādomā, kā ražotājiem sadarboties ar pārstrādātājiem. Ir jāizbeidz iepriekšējo gadu konfrontācija un vairāk jādomā par sadarbības iespējām,” uzsver Butāns.
Savukārt AS “Preiļu siers” valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts norāda, ka konfrontāciju radīja tas, ka valstī nebija vienāds atbalsts visām uzņēmējdarbības formām. “Patlaban šis nevienādais atbalsts ir saglabājies, tādēļ runāt par sadarbību ar kooperatīviem ir sarežģīti. Pēc pāris gadiem, kad beigsies valsts atbalsts, beigsies arī kooperācija un pārstrādes uzņēmumi un ražotāji varēs vienoties, ko un kā ražot, lai arī piena ražotājs varētu saņemt adekvātu samaksu par darbu un atpelnīt investīcijas, kas ieguldītas ražošanā,” uzskata Šņepsts.
Krievārs atzīst, ka viens konkrēts kooperatīvs var beigties, jo tas var kļūdīties. “Tāpēc ir labi, ka ir daudz kooperatīvu. Taču apgalvot, ka, beidzoties valsts finansējumam, beigsies kooperācija – vajadzētu skatīties tomēr uz reālajām tendencēm. Kooperatīvu biedru saražotā un savāktā piena apjoms katru gadu palielinās par 3%-5%. Ir pārstrādes uzņēmumi, ar kuriem jau tagad notiek konstruktīvas sarunas par sadarbību, un ir emocionālie pārstrādes uzņēmumi, ar kuriem sadarbība nesekmējas. Pagājušajā gadā pēc Eiropas zemnieku piena protestiem Eiropas Savienība atzina, ka pārstrādātāji ir pārāk vāji pret tirgotājiem, savukārt ražotāji ir pārāk vāji pret pārstrādātājiem. Lai nebūtu tā, ka piena cenas veikalu plauktos paaugstinās, bet zemnieks ar katru gadu saņem proporcionāli mazāk, Eiropas Savienība rekomendēja stiprināt ražotāju grupas,” komentē Krievārs.
Pēc NOZARE.LV
Komentāri