Veselavieši Andis Elviņš un Aldis Gaigals ir pensionāri. Pirms 17 gadiem viens bija kolhoza priekšsēdētājs, otrs – šoferis. Sarunā atmiņas par barikāžu laiku un skatījums šodienā. –
1991.gada janvārī bijāt Rīgā uz barikādēm?
Andis Elviņš: – Viss jau tika organizēts centralizēti, rajona lauksaimnieku dispečers koordinēja, mūsu Ilga Cirmane un Gaida Rudmieze nolēma, kuri trīsdesmit kuru dienu. Pats Rīgā biju vienu nakti. Ļoti sekoju līdzi. Televizors un radio visu diennakti bija ieslēgti.
Aldis Gaigals: – Rīgā biju trīs dienas. Pirmajā dienā lielo automašīnu aizbrauca,
ar to bloķēja pieeju Ministru kabinetam.
Pats pabiju gan tur, gan pie Lattelecom.
– Kāds jums barikāžu dienās bija noskaņojums?
Aldis Gaigals: – Tajā laikā domāju, ka būs asins izliešana. Upuri bija. Brīnums, ka tik maz. Gluži kā uznāca pērkona lietus un pārgāja. Kopumā visi gatavojās tam ļaunākajam. Bija gatavi droši iet pretī, kaut kost.
Andis Elviņš: – Man bija pilnas kabatas ar pelniem.
Aldis Gaigals : – Man smalkie pipari, ko acīs mest. – Baiļu nebija?
Aldis Gaigals: – Īsti ne. Ar viņiem bija jāmāk runāt. Viņi saprata. Vainīgi jau bija paši latvieši, kas pirms tam bija pie varas, pieļāva, ka ir tāds OMON, Igaunijā nebija. Nedomāju, ka karavīri gribēja uzbrukt, viņiem pavēle jāpilda. Viņus varējām tikai atbaidīt. Ar komunismu bija cauri. Ja pārmaiņas nesāktos arī
Krievijā, mūs gaidītu Sibīrija.
– Nelielā kolhozā 30 strādnieki Rīgā, pārējiem nācās strādāt divtik.
Andis Elviņš: – Lauku cilvēki nav pilsētnieki, kuri nostrādā savas stundas un iet mājā. Pēc diennakts uz barikādēm, atbraukuši mājās, negāja vis gulēt, bet uz darbu. – Pagastā bija arī tādi, kuri pret tiem, kuri brauca uz barikādēm, izturējās ar nosodījumu?
Andis Elviņš: – Ja tagad laiki mainītos, viņi paceltos. Ne viņi tad gribēja strādāt, ne tagad. Aldis Gaigals: – Bet viņi šodien ir vinnētāji. Es 40 gadus uz traktora, kombaina, mašīnas esmu nostrādājis un kauns par to, kādu pensiju saņemu. Labi, ka trīs gadus zemessardzē nostrādāju, iznāca nedaudz lielāka. Bet viņiem minimālo iedeva un dzīvo cepuri kuldami. – Ja šodien būtu jāiet uz barikādēm, ietu?
Aldis Gaigals: – Esmu karavīrs. – Kāds tolaik bija skats uz dzīvi brīvā Latvijā, saimniekošanu?
Andis Elviņš: – Tolaik domājām, ka visu panāksim ar darbu. Strādāsim un viss būs. Es jau tādas zemnieku saimniecības nemaz negribēju. Uzskatīju, ka jāveido lielākas fermeru saimniecības. Tik lielu kā Veselavā ne, tādu, lai var pārskatīt. Bet cilvēkam jau rokas visu velk uz savu pusi.
Aldis Gaigals: – Domāju, viss nostabilizēsies, tad izveidosim lielu kooperatīvu, strādāsim. Nekas neiznāca, katrs paņēma, vajag vai ne. Fermas sabruka, tehnika pie stūra sarūsēja. Kad vajadzēja naudu, nodeva metāllūžņos.
Andis Elviņš: – Vislielākā nelaime, ka vispirms visu sagrāva, tad sāka domāt, kā atjaunot, kur ņemt. Veco aku neaizber, pirms jaunā nav izrakta. Izdarīja otrādi. Mans, mans, bet kolhozā bija pieraduši – kāda kuram daļa, mūsu. Kad viss bruka – mana tēva zemīte! Un aizlaida atmatā. Tehnikas nebija tik daudz, lai katram traktors tiktu. Viens labāko tehniku caur tiesu sev pietiesāja, pēc pāris gadiem nekā vairs nebija.
Andis Elviņš: – Slikti valdība izdarīja, ka visi tik viegli varēja pie mantas tikt. Atlika uzrakstīt iesniegumu, un mēneša laikā objektu dabūja. Kolhoza kopsapulcei neviens neprasīja.
Aldis Gaigals: – Daudzi domāja, ka bagātība kā no notekcaurules lietus laikā tecēs. Veselavā bija labs kolhozs, visu ātri izdalīja. Pats par pajām māju dabūju.
Andis Elviņš: – Es arī. Un vēl bobiku, ko pats no Maskavas atvedu. Iekārta, kurā kāds ar pātagu gāja no muguras, bija jāmaina. Cilvēkam ir jāstrādā sev . Mēs jau bijām tā kolhoznieku paaudze, kura akli pavēles nepildīja, bet darīja to, kas jādara, Ja kāds no tribīnes nokomandēja, ka rīt jāsēj, neskrējām, klupdami, krizdami, sējām, kad bija īstais brīdis. Mēs domājām par ražu, lai izaug maizīte, lai cilvēkiem būtu labi, nevis, lai būtu izpildīts kāds norādījums.
– Vai kas mainījās, zemīte taču jāapstrādā, graudi jāsēj, govis jāslauc.
Andis Elviņš: – Sākumā daudziem bija entuziasms. Strādāsim, būs nauda, bagāti dzīvosim. Tad sāka nemaksāt par pienu. Dzērbenes, Cēsu, Veselavas, Raunas pienotava izputēja. Jāmāk ne tikai saražot, arī pārdot. Man palaimējās, laikus pārtraucu tām nodot pienu. Piensaimnieki
katrs jutās spēcīgs, pienu taču viņiem deva, uzticējās. Kur tad zemnieks to pienu liks? Ja tolaik mazās pienotavas būtu kooperējušās, varbūt būtu izdzīvojušas.
Tagad mūsu slauktais piens iet uz leišiem. Ja es būtu uzpircējs, piekāptos zemniekam. Vai tad pārstrādātājam vien jānopelna? Bet tie jau pilsētnieki, viņi nesaprot. Kas ir pilsētnieki? Izbrāķēti laucinieki, kuri aizskrējuši meklēt labāku dzīvi. Laukos palikuši izturīgākie.
Aldis Gaigals: – Cik kolhoza laikā talkās pilsētniekus neredzējām. Nekādi strādātāji viņi nebija.
Andis Elviņš: – Ja zemnieki nesapratīs, ka jāstājas kooperatīvos, tā ir iznīcība. Pats esmu dabūjis mācību. Pirms dažiem gadiem aizvedu uz “Rīgas dzirnavnieku” 20 tonnas graudu. Laboratorijā iztaisīja analīzes, krišanas skaitlis 120. Labi. Drīz izrādījās, ka tikai 110, un piedāvāja 3,5 santīmus par kilogramu. Vēl pajautāja: “Ko darīsiet?” Mājās taču nevedīšu. Sapratu,
esmu lieks. Ne savējais. Ja esi kooperatīva biedrs, ar tevi rēķinās.
Aldis Gaigals: – Tagad moderni teikt – mazam ražotājam lielākas izmaksas. Vai kāds viņam prasa, cik tev kas izmaksā? Tie, kam viena govs, par pienu saņem 12 santīmus, kam daudz, ap 25. Mazajam, redz, lielākas izmaksas, viņam tāpēc mazāk jāmaksā.
– Laucinieki, tikuši no viena kolhoza ārā, vēl aizvien baidās no kopus saimniekošanas.
Andis Elviņš:– Kādu laiku pastrādāju lauksaimniecības pārvaldē, un mans darbs bija rosināt zemniekus kooperēties. Nekas neiznāca. Katrs par sevi. Es būtu priecīgs, ja Veselavā tie, kam ir zeme, to apsaimniekotu. Cits citam palīdzētu. Gribu nopirkt miglotāju. Man to sezonā nedēļu vajag, ne ilgāk, bet dārgi jāpērk. Samestos kopā, kooperētos, visi būtu ieguvēji. Rūjienā vairāki zemnieki izveidojuši tehnikas ringu. Strādā profesionāli traktoristi, kuri apstrādā vairāku saimnieku laukus. – Atkal notiek reforma, Veselava kļūs daļa no liela novada.
Aldis Gaigals: – Vai cilvēkiem kāds to ir skaidrojis? Vai tiešām mums nieka pēc uz Cēsīm būs jābrauc? Veselavas pagasts vienmēr ir bijis. Piektā gadā veselavieši ar dakšām gāja pretī dragūniem uz Rāceņkrogu. Nu tāds pagasts nav vajadzīgs! Kam mums novads? Lai kāds kaut ko padusē paņemtu un aiznestu. Andis Elviņš: – Zvejnieks, kad ar tinu iet, vispirms saduļķo ūdeni, tad zivis labāk var noķert. Reformā tāpat.
Aldis Gaigals: – Jādomā, kā visi dzīvos. Tagad uz vēlēšanām vismaz cilvēki iet par savējiem balsot.
Andis Elviņš: – Komunistu laikā
biju deputāts Vaivē, Veselavā. Man kā deputātam bija jābūt atbildīgam par konkrētu māju iedzīvotājiem. Viņi nāca pie manis, aprunājāmies. Tagad sanāk gudrie, arī Veselavā, un nolemj – mums vajag Cēsis. Deputāti sevi uzskata par viszinošiem. Tā tas bija arī 90.gados, kad reorganizēja tautsaimniecību un lauksaimniecību. Rezultāts? Tauta izmētāta pa visu pasauli, un pašiem trūkst darbaspēka. Nupat liekas, ka āzis ticis trauku veikalā un ar ragiem grib visu iznīcināt.
Aldis Gaigals: – Cilvēki nemaz nezina, ka tāda reforma būs. Pagastā bija aicinājums: ” Ja esi pret, nāc uz pagastu, uzraksti pretenzijas.”
Andis Elviņš: – Gluži kā situācijā – eju pa ielu, ieraugu smuku dāmu un bildinu. Tā viens pie otra pievienojas.
– Bet par dzīvi taču nesūdzaties? Noskaņojums optimistisks?
Andis Elviņš: – Kaujiniecisks gars ir iekšā. – Par ko tad cīnīsieties? Andis Elviņš: – Par Veselavas pagastu. Lai tas būtu. Un Cēsu rajonu. Nevis mēs ejam pie pilsētas, bet pilsēta nāk pie mums un kopā veidojam novadu. Esmu spītīgs kurzemnieks, liepājnieks, kurš Cēsu rajonā mūžu nodzīvojis, nevaru mierīgi noskatīties.
Aldis Gaigals: – Jātaisa protesta akcija. Kaut uz laiku acis aizmālēs, vēlāk tauta modīsies.
Andis Elviņš: – Ja rajonu sadalīs, nav skaidrs, kā būs. Katru
ziemu kādu nedēļu paguļu slimnīcā, lai uzfrišinātos. Redzu, kā tā mainījusies. Tagad tā ir rajona slimnīca, mūsu. Ārstējoties slimnīcā, esmu saticis valmieriešus, limbažniekus. Kāpēc viņi ir te? “Te ir kā ģimenē, citur jūties, kā uz konveijera nokļuvis,” viņi teica.
Vai pilsētniekus interesēs, kā klājas lauciniekiem? Viņiem savu problēmu gana. Līdz šim jau nav manīta neviena valdība, kas iepazītos ar dzīvi nomalēs. – Kāda ir šī valdība?
Aldis Gaigals: – Visi, kamēr guļ, ir labi. Ko mēs varam zināt? Daudzi cilvēki ļoti slikti dzīvo. Vai tas ir pieļaujami? Par sevi nesūdzos, saņemu pensiju, bērni izauguši, izskoloti. Priecājos, ka kāds paprasa padomu, ja vajag tehniku salabot, vai uzaicina palīgā. Andis Elviņš: – Godmanim apnīk problēmas risināt, un viņš tās palaiž pašplūsmā. Esmu pensijā. Pa ziemu dakterējos, papīrus taisu. Tehniku riktējam, Aldis nāk palīgā. Ja labs laiks, esmu ārā. Meitas saimniecībā audzēju rapsi, rudzus, kviešus, miežus, griķus, sēklas āboliņu, timotiņu. Degvielu gada beigās pavasara darbiem nopirku. Mājās nosēdēt nevaru. Vajag tikt tīrumā, traktorā, tad jūtu, ka dzīvoju. Gribu aizbraukt apskatīties, kāds tas Žagarkalns un Ozolkalns izskatās. Ar slēpēm gan nebraukšu, gribu tikai redzēt.
– Tagad taču zemnieks arī var nopelnīt, nav tik traki.
Andis Elviņš: – Zemnieks pa nullēm var izbraukt, un saņemtā Eiropas nauda ir peļņa. Ja akcīzes nodokli neatmaksātu, arī nekas nesanāktu. Protams, grāmatvedībai jābūt kārtībā. Pret kredītiem daudzi ir bailīgi. Arī tik drošs neesmu. Bankām esmu slikts klients, jo cenšos ātrāk atmaksāt.
Kādreiz jau solīja, ka zemnieki visu rajonā varēs nokārtot, nu nav tā. Man mašīna ir, veselība arī vēl, varu uz Valmieru izbraukāt. Bet ir gadījies – aizbraucu, tur dators neiet. Noplātu rokas, braucu mājā. Nākamajā dienā atkal sēžos mašīnā. Bet cilvēki visur ir laipni, atsaucīgi, ne jau viņos vaina.
Komentāri