Parasts otrdienas pusdienlaiks. Kaut gan nē – parasts tas tomēr nebija… Ap pulksten 12 iegāju ēdnīcā, kas tautā saukta par neredzīgajiem. Ļaudis pamazām pulcējās, sāka veidoties neliela rinda, bet darbinieki tur čakli – strādā ātri, korekti, tāpēc rinda nekad nav kā slogs. Arī apmeklētāju sejas jau ierastas, galu galā Cēsis taču maza pilsētiņa.
Viss notika diezgan ierasti – sēdvietas pildījās ar ēdājiem, rinda virzījās, ļaudis čaloja… Ēdnīcā ienāca jauna sieviete, vīrietis un pirmsskolas vecuma bērns, iespējams, ģimene. Sieviete ar bērnu pienāca pie tukša galdiņa un uz viena no krēsliem nolika dažas mantas, tad aizgāja atpakaļ rindā. Pēc dažiem mirkļiem pie jau zināmā galdiņa apsēdās trīs jauni puiši, lai baudītu pelnīto pusdienu maltīti.
Nepagāja ne cik daudz laika, kad klāt bija arī jaunā sieviete ar bērnu: demonstratīvi paņēma iepriekš atstātās mantas, nolika tās uz krēsla pie blakus galdiņa un audzinošā tonī sacīja bērnam, ka jāsēž pie galda un ka turpmāk lai nevienu nelaiž viņu vietās. Teksts tika pateikts pietiekami skaļi, lai to noteikti sadzirdētu ”nelieši” puiši. Te pēkšņi klāt bija arī vīrietis, kas pārstāvēja ģimenisko trijotni rindā, niknumā pārgrieztu seju viņš nebalsī uzbļāva vienam no puišiem: ”Ti što, ņičevo ņe viģiš?” (Tu ko, neko neredzi?), un sekoja belziens vienam no sēdošajiem pa seju, pēc tam uzreiz arī otrs sitiens, tik jau citam puisim. Vienam sāka asiņot lūpa… Ēdnīcā kapa klusums un apstulbums.
Par laimi, agresīvā trijotne pameta ēdnīcu. Varbūt paklausīja darbiniecei, kas novāc traukus un kurai pietika drosmes, tādai maziņai, nostāties naidpilnajam tēvainim pretī un pateikt šo to par kārtības ievērošanu.
Prom ejot, ”varonis” skaļi noteica: ”Naverno v škoļe neučiļis!” (Droši vien nav skolā mācījušies!) To varbūt viņš par sevi?
Puiši varēja turpināt pusdienot, tik sajūtas kaut kādas ne tādas… Izrādās, arī kāds kārtības uzraugs (šķiet, policists) šeit pusdienojis. Kad viss garām, pašapzinīgi pienāca pie puišiem un noprasīja: ”Kas šeit notika?”, ar savu attieksmi liekot saprast, ka paši vainīgi, nav ko sēsties pie nepareizajiem galdiņiem.
Tagad zināšu – pirms sēsties ēdnīcā pie galda, cītīgi jāaplūko visi krēsli un, drošs paliek drošs, arī pagalde – ja nu kāds šo vietu jau aizņēmis… Ar cieņu, pusdienotāja Krista
Komentāri