Betas saimniece Irma Vilka stāsta, ka viņas vaļasprieks ir šūšana nevis suņu lutināšana. Tomēr tieši tāpēc, ka audumi klusi stāv drēbju skapī, bet sunene nepārtraukti saimnieci uzrunā, Betas vēlmes vienmēr ir priekšplānā. Līdzīgi esot arī ar kaķeni Minci.
“Beta ir mans suns. Tā ir man dāvana lielā, apaļā jubilejā. Man patīk taksīši, ļoti mīļi sunīši. Un Mince ir manējā. Vīrs viņai vienkārši neļauj gulēt gultā, kad Ivara nav klāt, tad kaķe ieritinās kāju līkumā un domā, ka tā ir viņas vieta,” stāstīja Mārsnēnu pagasta padomes priekšsēdētāja Irma Vilka, kuru “Druva” apciemoja vasaras viducī. Iemesls atkal bija Beta, jo kucīte pirmoreiz dzīvē bija kļuvusi par māmiņu sešiem maziem kunkulīšiem, kuri dienās izaugšot par kārtīgiem medību suņiem. Varbūt tikpat īstiem dzinējiem kā Argo un Roko, kas savukārt ir Irmas vīra Ivara lepnums.
“Šķirnes ir pakārtotas hobijam. Trīs mednieki ir mājās- abi dēli un vīrs. Kad rit medību sezona, mums ir pilna māja ar cilvēkiem, sākot no piektdienas līdz svētdienas vakaram,” brīvā laika ritmu ieskicēja Irma un piebilda, ka nekad par saviem mīluļiem, kuri izbrien purvus un mežus, nav baidījusies.
“Ja gulētu gultā blakus, tad būtu bail. Tad suns būtu pieaudzis pie sirds kā bērns. Taksīši taču guļ gultā, zem segas, galviņa uz spilvena. Tieši taksīši tā dara. Daudziem. Es jau turu būdā, visu cauru ziemu tur dzīvo. Man tas tomēr ir un paliek suns. Jā, man ir medību suns, bet tas ir mans,” noteiktība ieskanējās
saimnieces balsī un sekoja stāsts, ka jauno taksēnu uzpasēšana un jaunu saimnieku meklēšana ir Irmas ziņā.
“Medību suni izaudzēt ir liels darbs. Laiks tam arī vajadzīgs. Betas bērniem ir laba ģenētika. Tās vīrs paspējis visiem sivēniem degunā iekost. Speciāli meklējām tādu suni. Tā iet medībās uz stirnām, zaķiem. Tai taču īsas kājiņas, cik var paskriet? Bet, par drošību runājot, mūsu suņiem ir rācijas. Ivars no Somijas atveda. Raidītājs saimniekiem, bet sunim antena. Staigā mežā suņi kā marsieši. Labums ir tāds, ka mednieks var pateikt, kurā virzienā meklēt. Kā iesāk cūkai vai alnim pakaļ dzīties , tā vienalga, kamēr noķers. Izjūk medības, jo nav suņu, un ilgi savējie jāmeklē. Mūsu laiku Argo meklēja Kurzemē, toreiz palika mežā, nevarēja atrast. Mēnesi meklējām, ziņojām daudziem medību kolektīviem. Domājām, ka sunīša vairs nav . Bet interesanti sanāca, laikas kucīte izveda Argo uz savām mājām. Bija dikti savārdzis, bet dzīvs un atkal mājās,” piedzīvoto atcerējās Irma un sprieda, ka cilvēki, kuri dzīvo saskarē ar dzīvniekiem, noteikti ir ieguvēji. Irma nesaprot, kā cilvēki par saviem suņiem var nerūpēties, kā var palaist brīvā vaļā, lai klaiņo, lai baida cilvēkus. Viņai suņi sekojuši kopš bērnības, bijis arī suņu puika, kurš pavadījis kilometriem ceļā līdz skolai, Irma iedevusi konfekti, un sunītis gājis mājup. Cilvēks pierod pie suņa uzticības, saimniece zina, ka mājās nav jāpaliek vienai. Viņa zina, ka bez rējējiem un ņaudētājiem sēta un sirds šķistu tukša.
Komentāri